Bergsons Anrī

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 13. marts, plkst. 12.28, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (Literatūra)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Anrī Bergsons (Henri Bergson, 1859.-1941.) – filosofs, intuitīvisma virziena pārstāvis. Kopš 1900. gada College de France profesors, kopš 1914. gada Francijas akadēmijas loceklis. 1927. gadā saņēmis Nobela prēmiju literatūrā. Viņa mācības centrā ir secinājums, ka dzīve sastāv no pastāvīgi mainīgiem psiholoģiskajiem stāvokļiem, kas pēc noteikta laika pāriet viens otrā. Šo noteikto laika sprīdi Bergsons dēvēja par ilgstību un apgalvoja, ka tieši ilgstība veido apziņu. Cilvēka dzīve nav atsevišķas, nesaistītas epizodes, atgadījumi vai notikumi, - tie visi ir saistīti vienā nepārtrauktā procesā un šis kvalitatīvais laiks (ilgstība) atšķiras no mehāniskā laika jeb pulksteņa laika, jo mehānisma laiks ir intelekta izgudrojums un tas sadala, saskalda ilgstību atsevišķos fragmentos un izjauc dzīves izpratni un uztveri tās veselumā un nepārtrauktībā. Matērija, laiks, kustība ir dažādie veidi, kādos „ilgstība“ izspaužas mūsu uztverē. Ilgstību var izzināt tikai intuitīvi, ko Bergsons saprot kā uz jēdzieniem nebalstītu „saskatīšanu“, „apjēgšanu“, kad „izziņas akts sakrīt ar aktu, kas rada īstenību“. Bergsona izpratnē intelekts ir nepieciešams, lai cilvēks spētu tikt galā ar materiālajām jeb telpiskajām lietām, savukārt intuīcija ļauj nonākt līdz dzīves patiesībai.

Literatūra

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 48. lpp.
  • Laiki un domas: Nobela prēmijas laureāti literatūrā par pasauli un sevi 1901-2002. / sast. Andris Rijnieks - Rasa, Rīga, 2003. ISBN 9984-7175-8-5
  • Šuvajevs I. Dzīļu psiholoģija: personas, idejas un risinājumi. - Zvaigzne ABC, Rīga, 2002. ISBN 9984-224-39-2
  • Paļēviča M. Anrī Bergsona ētika un aistētika. // Kultūras avīze, 1993., 8/9 (11/12) 28.

Resursi internetā par šo tēmu