Brīvās mākslas

Brīvās mākslas (lat. septem artes liberales) - gramatika, retorika, dialektika (trīvijs), aritmētika, ģeometrija, mūzika un astronomija (kvadrīvijs). Tās bija "brīvas", salīdzinājumā ar t.s. artes mechanicae jeb artes vulgares - septiņām praktiskajām mākslām: aušanu, ieroču kalšanu, būvniecību, kuģošanu, medīšanu, dziedāšanu un aktiermākslu.

Iemesls, kādēļ tās sauca par "brīvajām mākslām", bija saistīts ar brīvo pilsoņu pienākumiem, tādiem kā piedalīšanās politiskajās debatēs un tiesās. Šo mākslu apgūšanas mērķis bija sagatavot cilvēku savas brīvības pilnvērtīgam pielietojumam, turklāt tā, lai tas dotu maksimālu labumu sabiedrībai. Pilsoņa pienākumi iezīmēja atšķirību starp brīvu cilvēku un vergu. Ja vergs rūpējas par materiālo labumu vairošanu un ienākumiem, tad brīvais pilsonis – par sabiedriskā labuma pieaugumu. Līdz ar to no vergiem tika prasīta dažādu amatu prasme, turpretim brīvajiem pilsoņiem bija jāprot radīt ko jaunu, kritiski domāt, precīzi un virtuozi lietot valodu, labi argumentēt un prast pārliecināt vairākumu par savu taisnību.

T.s. daiļās mākslas (fr. beaux-arts) bija tas, ko mūsdienās saprot ar mākslu kā estētiski kulturālu praksi. Tās no artes mechanicae tika atdalītas 18. gs.: gleznošana, tēlniecība, deja, mūzika, poēzija, arhitektūra un retorika.