Atšķirības starp "Bulak-Balahoviča vienība" versijām

Versija, kas saglabāta 2012. gada 5. novembris, plkst. 09.47

vienības štābs

Bulaka-Balahoviča vienība (kr. отряд Булак-Балаховича) - Krievijas pretlieliniecisko spēku vienība, kuras komandieris bija ģenerālis S.Bulak-Balahovičs. 1920. gada februāra beigās vienībā bija 116 virsnieki un 787 karavīri (pēc etniskā sadalījuma: 41% krievi, 23% ukraiņi, 21% baltkrievi, 8% poļi, 4% zviedri un somi, 3% latvieši un igauņi) un 110 zirgi. Vienības kodolu veidoja bij. Krievijas impērijas armijas apakšvirsnieki, kā arī pārbēgušie sarkanarmieši. Tā kā vienību neviens neapgādāja, bet par apģērbu un munīciju tai vajadzēja rūpēties pašai, vienotas uniformas nebija - kareivji tērpti krievu, britu formastērpos vai pat civildrēbēs, - bruņojums pamatā iegūts kauju gaitā kā trofejas. Ļoti disciplinēti. Pēc cīņām pret Sarkano armiju Ziemeļkrievijā un Igaunijā, 1920. gada sākumā vienība atkāpās uz Alūksni (saskaņā ar ar 31.12.1919. Igaunijas un Padomju Krievijas pamieru, Igaunijas teritorijā nedrīkstēja atrasties citu valstu karaspēka daļas). Igaunija bija pārtraukusi vienības apgādi ar pārtiku, pieprasot tās izformēšanu. Lai kā uzturētu sevi, vienība uz vairākiem mēnešiem pārgāja Latvijas armijas pakļautībā, piedaloties Latvijas Neatkarības karā Latgales frontē Latgales divīzijas kreisajā spārnā (~10 km garš frontes sektors). Tā kā ar Latvijas Pagaidu valdību nesanāca vienoties par vienības statusu, apgādi un pakļautību militārā ziņā, vienības komandieris vienojās ar Polijas armijas vadību, ka pāriet Polijas dienestā (23.02.1920. parakstīja vienošanos ar A.Miškovski par vienības pāriešanu Polijas dienestā). Februāra beigās Polijas pārstāvim Niškovskim izdevās panākt Pagaidu valdības piekrišanu vienības evakuācijai uz Daugavpili (Alūksnē palika tikai hospitālis ar ievainotajiem, kā arī grupa karavīru, kas bija devusies ilgstošā reidā ienaidnieka aizmugurē). Kā vienības pārstāvis Rīgā līdz 1. aprīlim palika komandiera brālis pulkvedis J.Bulak-Balahovičs un tā palīgs rotmistrs P.Aksakovs (ģenerāļa sieva 9. martā kā žēlsirdīgā māsa devās uz Igauniju, lai tur reģistrētu ievainotos vienības karavīrus un vēlāk panāktu, ka tiem iespēja Igauniju pamest). 4. martā daļa vienības pulkveža Pavlova un 5. martā pārējā vienība ģen. S.Bulak-Balahoviča vadībā no Vecgulbenes devās uz Daugavpili, kur tos ar militāru godu sagaidīja E.Ridza-Smiglija armijas grupas vadība. Maijā no Alūksnes caur Daugavpili uz Brestļitovsku vilcienā tika nogādāts arī hospitālis. Pēdējā vienības grupa ar 120 Igaunijā un Latvijā pievienojušamies karavīriem devās uz Brestu 21. jūnijā. Polijas armijas pakļautībā vienība tika papildināta un pārveidota par divīziju, vēlāk par "sabiedroto armiju" un par "Krievijas brīvprātīgo Tautas armiju" - aptuveni 20 000 vīru. Atradās nepārtrauktā kaujas stāvoklī pret Sarkano armiju un guva ievērojamus militārus panākumus. Pēc Polijas un Padomju Krievijas pamiera līguma (12.10.1920.) 5. decembrī vienība tika izformēta un internēta.

Sākotnēji vienības sastāvā bija visai daudz etnisko latviešu, kuri vēlāk pārgāja Latvijas armijas dienestā, piemēram, 06.12.1918. Pagaidu valdības dienestā stājās inženierdaļu poručiks A.Aparnieks, kurš vadīja diversantu vienības ienaidnieka aizmugurē (10.05.1919. viņš ar 30 jātniekiem pievienojās Ziemeļlatvijas armijai un kļuva par Ziemeļlatvijas partizānu pulka komandieri, Ziemeļlatvijas armijā 1919. gada 1. aprīlī Tērbatā iestājās 40 kavalēristi horunžija A.Lejnieka vadībā, u.c.

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 92. lpp.
• Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš. - Rīga, 1922. (Rīga, 1990.)

Resursi internetā par šo tēmu