Burlaks

No ''Vēsture''
Versija 2021. gada 12. jūlijs, plkst. 12.20, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Burlaki.jpg
burlaku apliecības jeb pases

Burlaks, burlaki (no kr. бурлак; vc. Treideln, Schiffziehen, Halferei) - liellaivu un strūgu vilcēji: pavasara vai rudens "dziļā ūdens" laikā vilka liellaivas ar kravu pret upes straumi. Vispirms pret straumi tika aizairēta laiva ar smagajeim enkuriem, ko noenkuroja maršrutā, bet pēc tam burlaki ar vinču vilka liellaivu tai klāt, un tā visu ceļu. Gadījumā, kad liellaiva nejauši uzsēdās uz sēkļa, burlakas uzvilka skrandas, kuras nebija žēl, un paši jūdzās tauvā, lai novilktu liellaivu nost līdz kuģojamam dziļumam. Šīs vajadzības dēļ ar imperatora Pāvila rīkojumu gar ūdenstilpņu malām tika atstāta t.s. "tauvas josla" (kr. бечевник), kuru bija aizliegts slēgt ar žogiem u.c. būvēm.

Bija apvienoti arteļos. Arteļa vadītājs "šiška" (kr. шишка) bija burlaku grupas vadībā, tam hierarhijā sekoja palīgi (kr. подшишельные). Burlaku virteni noslēdza galējais (kr. косный, косной), kuram bija jāuzmana, lai tauva (бечева) neaizķertos aiz akmeņiem vai siekstām. 19. gs. vidū vidējā burlaka izpeļņa bija 60-80 rubļi mēnesī, bet arteļa vadītājs pelnīja 100-120 rubļus. Amats izzuda līdz ar mehāniskā dzinēja masveida ieviešanu upju kuģniecībā.

Dažkārt tā tika dēvēti arī lumpenizēti brīvie iedzīvotāji, klaidoņi, kurus par vēdera tiesu varēja noalgot vienkāršiem, fiziski smagiem darbiem. No tā latviešu literatūrā "burlaks" bieži ir apzīmējums laupītājam, zaglim.

Latgalē par burlakiem dēvēja peļņā gājējus, kas devās uz citiem novadiem vai guberņām sezonas darbos.

Skat. arī: jariga

Literatūra par šo tēmu

  • Došanās burlakos. // Malahovskis M. Mērnieku laiki Latgalē (20. gadsimta 20. gadi). - Rēzeknes augstskola: Rēzekne, 2014., 128.-129. lpp. ISBN 978-9984-44-151-1

Resursi internetā par šo tēmu