Darvins Čārlzs Roberts

No ''Vēsture''
Versija 2022. gada 6. jūlijs, plkst. 16.00, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Čārlzs Roberts Darvins

Čārlzs Roberts Darvins (Charles Robert Darwin, 1809.-1882.) - dabas pētnieks, organiskās pasaules evolūcijas teorijas pamatlicējs. Dzimis 1809. gada 12. februārī Monthausas muižā (Mount House) Šropšīrā (Shropshire), Lielbritānijas un Īrijas apvienotā karalistē, piektais bērns sešu bērnu pulciņā ārsta Roberta Darvina (Robert Darwin) ģimenē. Māte Suzanna (dzim. Vedžvuda - Susannah Wedgwood) nomira kad Čārlzs bija 8 gadus vecs. Skolā zēns ar sekmēm neizcēlās – medības, makšķerēšana, putnu ligzdu un neparastu gliemežvāku meklējumi Čārlzu interesēja daudz vairāk, nekā svešvalodas vai literatūra. 9 gadu vecumā viņš sāka mācīties vietējā pamatskolā (Anglican Shrewsbury School), bet pēc gada pārgāja mācīties uz doktora Betlera ģimnāziju. Tēvs uzskatīja, ka arī dēlam jākļūst par ārstu, tāpēc Čārlzs iestājās medicīnas studijās Edinburgas universitātē (University of Edinburgh) kur apguva arī dabaszinātnes un ģeoloģiju, taču pēc diviem gadiem pameta medicīnu un sāka Kembridžas universitātē (Christ’s College, University of Cambridge) studēt teoloģiju. Jau Edinburgā Čārlzs iepazinās ar ģeologu Ensvortu un zoologiem Koldstrēmu un Grantu (Robert Edmund Grant). Kopā ar tiem viņš devās uz jūras krastu un vāca dažādus dabas materiālus. Mācoties Kembridžā, Čārlzs sadraudzējās ar botānikas profesoru Džonu Henslovu (John Stevens Henslow), piedalījās viņa rīkotajās ekskursijās. Mācījās arī pie prof. Ādama Sedvidža (Adam Sedgwick) ģeoloģiju un kartogrāfiju. Šai laikā viņš apguva augu un dzīvnieku vākšanas un noteikšanas metodiku. Uz Kembridžas augstskolas absolvēšanas laiku jaunais Darvins jau bija kļuvis par naturālistu – savācēju, bet bez noteikta tālejošāka mērķa. Henslovs ieteica viņu kapteinim Robertam Ficrojam (Sir Robert FitzRoy), kuram karaļa Viljama IV uzdevumā bija jāveic zinātniska ekspedīcija apkārt pasaulei. 1831. gada 27. decembrī Darvins ar kuģi "Beagle" (HMS Beagle) devās piecu gadu ilgā ceļojumā, kura laikā Čārlza pienākumos ietilpa bioloģisko un ģeoloģisko paraugu vākšana. Visnozīmīgākās bijušas vairākas nedēļas, kuras viņš pavadīja Galapagu salās, kur bija unikāla augu un dzīvnieku valsts. Pēc atgriešanās no ceļojuma, Čārlzs apmetās uz dzīvi Londonā, kur 1839. gadā apprecējās ar Emmu Vedžvudu (Emma Wedgwood, 1808.–1896.), ģimenē piedzima 10 bērni. No 1838. līdz 1841. gadam Londonas ģeologu biedrības (Geological Society of London) sekretārs. Turpināja sistematizēt faktus par augu un dzīvnieku sugu mainību. Šajā gadā Darvinu ievēlēja Londonas Karaliskajā biedrībā (The Royal Society of London for the Improvement of Natural Knowledge), un 1840. gadā iznāca arī viņa brauciena apraksts “Ceļojums ar “Beagle”” (Zoology of the Voyage on the Beagle), tādējādi padarot viņu slavenu arī ārpus zinātnieku aprindām. 1842. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi savā Daunas muižā (Down House), Bromlejā (Bromley). Miris 1882. gada 19. aprīlī, un ir apglabāts Vestminsteres abatijā.

Vispārinādams sava laika bioloģijas un lauksaimniecības prakses atzinumus, kā arī plašo materiālu un secinājumu klāstu, ko bija savācis ceļojumā ap zemeslodi (1831.-1836.), Darvins konstatēja dzīvās dabas evolūciju. 1859. gadā publicētajā darbā "Sugu izcelšanās dabiskās atlases ceļā jeb pielāgotāko formu saglabāšanās cīņā par dzīvību" (On the Origin of Species by Means of Natural Selection, or The Preservation of Favoured Races in the Struggle for Life) postulēja savas evolūcijas teorijas pamatatziņas. Grāmata uzrakstīta reti smagā valodā, kamdēļ to oriģinālā ir lasījis gandrīz tikai šaurs speciālistu loks (vairāki slaveni citāti, kas it kā ņemti no grāmatas, īstenībā nefigurē nevienā no Darvina darbiem). Darvins pievērsa uzmanību dažiem neparastiem faktiem. Pirmkārt, viņš ievēroja, ka tuvu radniecīgām sugām dažādās Galapāgu salu daļās piemīt nebūtiskas, taču acīmredzamas ārējās atšķirības. Otrkārt, virzoties Dienvidamerikas kontinenta iekšienē kļūst redzams, kā nebūtiski, bet mainās vienas sugas pārstāvju dažādas populācijas. Par vēl vienu būtisku faktu kļuva ekspedīcijas laikā atrastās senu, ar bruņām klātu dzīvnieku, kuras ļoti atgādina mūsdienu bruņnešu bruņas, atlieku atrašana. Klasiskais piemērs, kas ilustrē dabiskas atlases principu, ir Galapāgu salu žubītes. Darvins atklāja, ka putniem, kas mitinās dažādās salu daļās, ir atšķirīga knābja forma. Tajā rajonā, kur galvenā žubīšu barība bija kukaiņi, putniem bija knābja forma, kas ļāva ķert tos visefektīvāk. Savukārt to putnu, kuri dzīvoja citā salu daļā un pārtika lielākoties no sēklām, knābji bija piemēroti tieši sēklu lietošanai pārtikā. Darvins apzinājās, ka noteiktām izmaiņām ir jādod kādas priekšrocības, kuras ļaus to nesējiem labāk pielāgoties apkārtējai videi. Izdzīvojušie īpatņi varēs nodot jauno pazīmi saviem pēcnācējiem, un tādējādi tā nostiprināsies populācijā. Izdzīvošanai labāk pielāgoto īpatņu skaita palielināšanos Darvins tad arī nosauca par dabisko atlasi. Tādējādi evolūcija (pēc Darvina domām) izskatās sekojoši. Dzīvām būtnēm ar atšķirīgu dzīvesveidu rodas atšķirīgas fiziskas izmaiņas. Pateicoties tām, īpatnis labāk nekā pārēji adaptējas apkārtējā vidē. Viņš izdzīvo (tas ir – uzvar cīņā par resursiem) un atstāj pēcnācējus. Tā kā pēcnācēji tāpat nesīs „izdevīgas” izmaiņas, tiem izredžu savairoties būs vairāk, nekā citiem sugas brāļiem. Kopumā visa populācija agri vai vēlu iegūs šīs izmaiņas. Jaunā teorija izraisīja plašu rezonansi, kā rezultātā Darvina darbiem bija svarīga loma bioloģijas kā zinātnes tapšanai. Teorija izskaidroja, kādā veidā radusies sugu daudzveidība. Vienlaikus Darvina teorijā netrūka arī znepierādāmu hipotēžu. Viens no jautājumiem, kurš uztrauca arī pašu zinātnieku, bija saistīts ar jaunu pazīmju pārmantošanas mehānismu (kuram pierādījumus zinātne rada tikai krietni vēlāk līdz ar gēnu atklāšanu). 1868. gadā darbā "Pieradinātie dzīvnieki un kultivējamie augi" deva savu skaidrojumu mājdzīvnieku un kultūraugu tapšanai mākslīgās atlases ceļā. Darbā "Cilvēka izcelšanās un dzimumatlase" (1871.) izvirzīja savu skaidrojumu cilvēces izcelsmei.

Pretēji sabiedrībā populārajam mītam, Vatikāns oficiāli nekad nav noliedzis evolūcijas teoriju. Savukārt daudzviet protestantiskajās zemēs evolūcijas teorijas mācīšana izglītības iestādēs bija aizliegta vēl līdz nesenam laikam, piemēram, vairākos ASV štatos, sāka pasniegt mācību par evolūciju tikai pavisam nesen (Floridas štata Izglītības padome 2008. gadā atļāva iekļaut skolu izglītības programmās vārdu savienojumu „evolūcijas teorija” - līdz tam skolotājiem bija jāizmanto tāds miglains formulējums kā „izmaiņas laika gaitā”).

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 72.-73. lpp.
  • Kavacs, Guntis. Izcelšanās noslēpumi: darvinisma hronika no pasaules radīšanas līdz 20. gadsimtam un urķīga lasītāja piezīmes. - Pētergailis: Rīga, 2009. 254. lp. ISBN 978-9984-332-72-7
  • Gelbs Maikls Dž. Atklāj ģēniju sevī - domā līdzīgi desmit revolucionārajiem prātiem pasaules vēsturē. - Avots: Rīga, 2006. 399 lpp. ISBN 9984-7579-5-1

  • Bannister, Robert C., Social Darwinism: Science and Myth in Anglo-American Social Thought. - Temple University Press: Philadelphia, 1989; ISBN 0-87722-566-4
  • Browne, E. Janet, Charles Darwin. vol. 1 Voyaging. - Jonathan Cape: London, 1995; ISBN 1-84413-314-1
  • Browne, E. Janet, Charles Darwin. vol. 2 The Power of Place - Jonathan Cape: London, 2002; ISBN 0-7126-6837-3
  • Browne J. Charles Darwin. The Power of Place. 2 Vol. - Knopf: New York, 2002
  • Wilkins, John S., Darwin. / Tucker, Aviezer, A Companion to the Philosophy of History and Historiography. - Blackwell Companions to Philosophy, Chichester: Wiley-Blackwell, 2008; pp. 405-415, ISBN 1-4051-4908-6
  • Stott R. Darwin and the Barnacle. - Faber and Faber: London, 2003
  • Herbert S. Charles Darwin, Geologist. - Cornell University Press: Ithaca, 2005
  • The Works of Charles Darwin. 29 Vol. / P. H. Barrett, R. B. Freeman (Ed.) = The Pickering Masters: London, 1986–1989
  • Barrett P.H. The Collected Papers of Charles Darwin. 2 Vol. - Chicago/London, 1977
  • Charles Darwin’s Notebooks, 1836–1844. / P.H. Barrett, P. J. Gautrey, S. Herbert, D. Kohn, S. Smith (Ed.) - New York, 1987
  • The Correspondence of Charles Darwin. / F. Burkhardt, S. Smith u.a. (Ed.) - Cambridge, 1985ff

  • Johannes Hemleben. Charles Darwin: Mit Selbstzeugnissen und Bilddokumenten. - Rowohlt Taschenbuch Verlag: Reinbek, 2004, ISBN 978-3499501371
  • Adrian Desmond, James Moore. Darwin. - List Verlag: München/Leipzig, 1991, ISBN 3-471-77338-X
  • Eve-Marie Engels. Charles Darwin. - C.H. Beck: München, 2007, ISBN 978-3-406-54763-8
  • Franz Wuketits. Darwin und der Darwinismus. - C.H. Beck: München, 2005, ISBN 3-406-50881-2

  • Дарвин Ч., Сочинения. Т. 1-9 / пер. С. Л. Соболя под ред. акад. В. Н. Сукачева - Изд. АН СССР: Москва, 1959
  • Самин Д.К. 100 великих ученых. - Вече: Москва, 2000
  • Тимирязев К.А. Чарлз Дарвин и его учение. - Государственное издательство колхозной и совхозной литературы: Москва, 1937; 256 стр.
  • Шеффилд Чарлз. Неподражаемый доктор Дарвин. - АСТ, Люкс, 2004; 352 стр. ISBN 5-17-024045-7
  • Дарвин Чарлз. Путешествие натуралиста вокруг света на корабле "Бигль". - Мысль: Москва, 1976; 453 стр.
  • Голубев Г. Всколыхнувший мир: Дарвин. - Молодая гвардия: Москва, 1982. 174 стр.

Resursi internetā par šo tēmu