Atšķirības starp "Dekarts Renē" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Decart.jpg|right|thumb|200px|Renē Dekarts]] | [[Attēls:Decart.jpg|right|thumb|200px|Renē Dekarts]] | ||
| − | '''Renē Dekarts''' (''René Descartes, René des Cartes'', 1596.-1650.) saukts arī '''Kartēzijs''' (lat. ''Renatus Cartesius'' - "Renē no Kartas") - filosofs, matemātiķis, fiziķis, fiziologs. Dzimis 1596. gada 31. martā, iespējams, Lahajas ciemā (fr. ''La Haye en Touraine''), Puatjē provincē, Rietumfrancijā (arī Tūras novada galvaspilsētas Turēnas iedzīvotāji uzskata savu pilsētu par viņa dzimto vietu). Vēlāk Lahaja viņam par godu tika pārsaukta par Dekartu - Descartes. Tēvs bija jurists, māte nāca no turīgas [[buržuā]] ģimenes. Izglītību guvis 1606.-1615. gados La Flešas [[Jezuītu ordenis|jezuītu]] kolēģijā Anžū. 1616. gadā Dekarts ieguva juridisko zinātņu bakalaura grādu Anžū universitātē, pēc tam dzīvoja Parīzē. Līdzīgi daudziem muižnieku dēliem, 1618. gadā Dekarts iestājas Nīderlandes apvienoto provinču armijā, mācījās karaskolā, kā virsnieks dodas uz Vāciju un Bohēmiju, kur bija sācies [[Trīsdesmitgadu karš]]. 1621.gadā Dekarts karadienestu atstāja, ceļoja pa Eiropu un, sākot ar 1622. gadu, galvenokārt uzturējās Parīzē. Īpaša loma Dekarta dzīvē bija draudzībai ar koledžas biedru -[[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] mūku Marēnu Mersennu (1588.-1648.), | + | '''Renē Dekarts''' (''René Descartes, René des Cartes'', 1596.-1650.) saukts arī '''Kartēzijs''' (lat. ''Renatus Cartesius'' - "Renē no Kartas") - filosofs, matemātiķis, fiziķis, fiziologs. Dzimis 1596. gada 31. martā, iespējams, Lahajas ciemā (fr. ''La Haye en Touraine''), Puatjē provincē, Rietumfrancijā (arī Tūras novada galvaspilsētas Turēnas iedzīvotāji uzskata savu pilsētu par viņa dzimto vietu). Vēlāk Lahaja viņam par godu tika pārsaukta par Dekartu - Descartes. Tēvs bija jurists, māte nāca no turīgas [[buržuā]] ģimenes. Izglītību guvis 1606.-1615. gados La Flešas [[Jezuītu ordenis|jezuītu]] kolēģijā Anžū. 1616. gadā Dekarts ieguva juridisko zinātņu bakalaura grādu Anžū universitātē, pēc tam dzīvoja Parīzē. Līdzīgi daudziem muižnieku dēliem, 1618. gadā Dekarts iestājas Nīderlandes apvienoto provinču armijā, mācījās karaskolā, kā virsnieks dodas uz Vāciju un Bohēmiju, kur bija sācies [[Trīsdesmitgadu karš]]. 1621.gadā Dekarts karadienestu atstāja, ceļoja pa Eiropu un, sākot ar 1622. gadu, galvenokārt uzturējās Parīzē. Īpaša loma Dekarta dzīvē bija draudzībai ar koledžas biedru - [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] mūku Marēnu Mersennu (1588.-1648.), - matemātiķi, mūzikas teorētiķi un filosofu, kurš pazina daudzus Rietumeiropas zinātniekus un filosofus - to skaitā [[Galilejs Galileo|Galileju]] un Hobsu. Aptuveni 32 gadu vecumā pārcēlās uz dzīvi Nīderlandes apvienotajās provincēs, kur pavadīja 20 gadus zinātnes un filosofijas studijās (iztikas līdzekļus guva no mantotā lauku īpašuma pārdošanas un Amsterdamas bankā noguldītās naudas procentiem). Sekojot savai devīzei «Vixit bene qui bene latuit» (Labi dzīvojis tas, kurš labi paslēpies), viņš apmetas nelielās klusās pilsētiņās attālu no sabiedrības kņadas, 12 reizes mainīdams dzīvesvietu; viņa adresi zināja tikai tuvākie draugi. Beigu beigās, [[Protestanti|protestantu]] teologu vajāts, 1649. gadā bija spiests pārcelties uz [[Zviedrijas karaliste|Zviedrijas karalisti]], kur tam patvērumu bija apsolījusi karaliene Kristīne, Gustava II Ādolfa meita, aicinot viņu sev par filosofijas skolotāju. Miris 1650. gada 11. februārī no plaušu karsoņa, apbedīts Stokholmas bāreņu slmnīcas kapsētā, 1667. gadā viņa mirstīgās atliekas pārvestas uz Parīzi pārapbedīšanai (laikā no 1793. līdz 1796. gadam vairākkārt apspriesta iespēja pārapbedīt Dekarta atliekas Parīzes Panteonā, taču gala rezultātā šāda iespēja tika noraidīta - 1819. gadā Dekarta atliekas tika pārapbedītas Senžermēndeprē baznīcā). Publicējis virkni darbu, kas ievērojami ietekmēja turpmāko filozofijas, matemātikas, optikas un zinātnes kopumā attīstību Rietumos, jaunlaiku Eiropas racionālisma un mehānisma, līdz ar to arī pozitīvisma pamatlicējs. Zinātnē viņu interesēja viss - sākot ar sīkākajiem fizioloģiskajiem procesiem cilvēka ķermenī un beidzot ar Visuma iekārtojumu, sākot no medicīnas, mehānikas un matemātikas un beidzot ar morāli un metafiziku, - aktīvi iesaistījās arī teoloģiskajā polemikā, aizstāvot [[Romas Katoļu Baznīca|katoļu Baznīcu]]. Viens no pamatmērķiem bija reformēt pašus zinātniskās pētniecības un domāšanas principus, uzsvaru liekot uz tendenci domāt skaidri, definēt precīzi un izvairīties no liekvārdības. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 5. maijs, plkst. 15.55
Renē Dekarts (René Descartes, René des Cartes, 1596.-1650.) saukts arī Kartēzijs (lat. Renatus Cartesius - "Renē no Kartas") - filosofs, matemātiķis, fiziķis, fiziologs. Dzimis 1596. gada 31. martā, iespējams, Lahajas ciemā (fr. La Haye en Touraine), Puatjē provincē, Rietumfrancijā (arī Tūras novada galvaspilsētas Turēnas iedzīvotāji uzskata savu pilsētu par viņa dzimto vietu). Vēlāk Lahaja viņam par godu tika pārsaukta par Dekartu - Descartes. Tēvs bija jurists, māte nāca no turīgas buržuā ģimenes. Izglītību guvis 1606.-1615. gados La Flešas jezuītu kolēģijā Anžū. 1616. gadā Dekarts ieguva juridisko zinātņu bakalaura grādu Anžū universitātē, pēc tam dzīvoja Parīzē. Līdzīgi daudziem muižnieku dēliem, 1618. gadā Dekarts iestājas Nīderlandes apvienoto provinču armijā, mācījās karaskolā, kā virsnieks dodas uz Vāciju un Bohēmiju, kur bija sācies Trīsdesmitgadu karš. 1621.gadā Dekarts karadienestu atstāja, ceļoja pa Eiropu un, sākot ar 1622. gadu, galvenokārt uzturējās Parīzē. Īpaša loma Dekarta dzīvē bija draudzībai ar koledžas biedru - franciskāņu mūku Marēnu Mersennu (1588.-1648.), - matemātiķi, mūzikas teorētiķi un filosofu, kurš pazina daudzus Rietumeiropas zinātniekus un filosofus - to skaitā Galileju un Hobsu. Aptuveni 32 gadu vecumā pārcēlās uz dzīvi Nīderlandes apvienotajās provincēs, kur pavadīja 20 gadus zinātnes un filosofijas studijās (iztikas līdzekļus guva no mantotā lauku īpašuma pārdošanas un Amsterdamas bankā noguldītās naudas procentiem). Sekojot savai devīzei «Vixit bene qui bene latuit» (Labi dzīvojis tas, kurš labi paslēpies), viņš apmetas nelielās klusās pilsētiņās attālu no sabiedrības kņadas, 12 reizes mainīdams dzīvesvietu; viņa adresi zināja tikai tuvākie draugi. Beigu beigās, protestantu teologu vajāts, 1649. gadā bija spiests pārcelties uz Zviedrijas karalisti, kur tam patvērumu bija apsolījusi karaliene Kristīne, Gustava II Ādolfa meita, aicinot viņu sev par filosofijas skolotāju. Miris 1650. gada 11. februārī no plaušu karsoņa, apbedīts Stokholmas bāreņu slmnīcas kapsētā, 1667. gadā viņa mirstīgās atliekas pārvestas uz Parīzi pārapbedīšanai (laikā no 1793. līdz 1796. gadam vairākkārt apspriesta iespēja pārapbedīt Dekarta atliekas Parīzes Panteonā, taču gala rezultātā šāda iespēja tika noraidīta - 1819. gadā Dekarta atliekas tika pārapbedītas Senžermēndeprē baznīcā). Publicējis virkni darbu, kas ievērojami ietekmēja turpmāko filozofijas, matemātikas, optikas un zinātnes kopumā attīstību Rietumos, jaunlaiku Eiropas racionālisma un mehānisma, līdz ar to arī pozitīvisma pamatlicējs. Zinātnē viņu interesēja viss - sākot ar sīkākajiem fizioloģiskajiem procesiem cilvēka ķermenī un beidzot ar Visuma iekārtojumu, sākot no medicīnas, mehānikas un matemātikas un beidzot ar morāli un metafiziku, - aktīvi iesaistījās arī teoloģiskajā polemikā, aizstāvot katoļu Baznīcu. Viens no pamatmērķiem bija reformēt pašus zinātniskās pētniecības un domāšanas principus, uzsvaru liekot uz tendenci domāt skaidri, definēt precīzi un izvairīties no liekvārdības.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 76.-77. lpp.
- Dekarts R. Pārruna par metodi. - tulk. Vilnis Zariņš, 2., labotais izd. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2007., ISBN 978-9984-37-728-5
- Dekarts R. Meditācijas par pirmo filozofiju. - Liepnieks&Rītups: Rīga, 2008.
- Dekarts R. Kas ir mīlestība? // Rīgas laiks. augusts, 2008.
- Rītups A. Dekarta prāta ēna. // Rīgas laiks. - augusts, 2008.
