Dialektiskais materiālisms
Dialektiskais materiālisms - ļeņinismā pieņemts apzīmējums no marksisma atvasinātam pasaules uzskatam, kas radies XIX gs. 40. gados, apvienojot materiālisma koncepciju ar dialektiku. Dialektisko materiālismu definēja kā "filozofisko sintēzi, kas aptver vienotā izpratnē visu komplicēto dabas, cilvēku sabiedrības un domāšanas parādību kopumu un kura organiski savieno sevī filozofisko īstenības izskaidrošanas un analizēšanas metodi ar pasaules revolucionāri praktiskās pārveidošanas ideju". Saskaņā ar ļeņinismu, līdzšinējo materiālistu macībām bija būtisks trūkums, ka tās, neraugoties uz atsevišķiem dialektikas elementiem, bija metafiziskas, mehānistiskas un apvienoja materiālismu dabas izpratnē ar ideālismu sociālo parādību skaidrošanā. Savukārt dialektikas attīstītāji (Hēgelis u.c.) bija ideālisti visās savās koncepcijās. Markss un Engelss nevis vienkārši patapinājuši veco materiālistu mācību un ideālistu dialektiku, lai tās sintezētu vienā teorijā, bet gan balstoties uz sava laika jaunākajiem dabaszinātņu sasniegumiem un cilvēces vēsturisko pieredzi, pierādījuši, ka materiālisms var būt zinātnisks tikai tad, kad kļuvis dialektisks, un dialektika var būt īsti zinātniska tikai tad, kad kļuvusi materiālistiska. Būtisks dialektiskā materiālisma elements bija arī uzskats par sabiedrības attīstības gaitu un tās likumsakarībām, t.s. vēsturiskais materiālisms. Dialektiskā materiālisma koncepcijas pamatā ir mācība par pasaules materiālo dabu, ka pasaulē ir tikai un vienīgi matērija un tās kustības un pārveidošanās likumi.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 84.-85. lpp.
