Dzelzs ceplis

No ''Vēsture''
Versija 2014. gada 17. februāris, plkst. 09.56, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Dzelzs ceplis jeb dzelzs āmurs, arī dzelzāmurs (vc. Eisen-Werck, Eisenhammer, kr. вагранка) - manufaktūras tipa ražotne dzelzs, čuguna vai tērauda ieguvei un apstrādei viduslaikos un jaunajos laikos. Dažkārt dēvēta par "dzelzāmuru" (no ar ūdens spēku darbināma lielā āmura). Darbus vadīja domnas meistars (Mastmeistar), lējējs (Former), u.c., bet palīgdarbus veica klaušu cemnieki (Wercksbauer). Galvenie ražojumi bija mazāki lielgabali, rokas granātas, kuģu naglas, grāpji ar un bez vākiem, katli, lielgabalu lodes.

Kurzemes un Zemgales hercogistē aktīva dzelzs cepļu būvniecība un izmantošanas norisa XVII gs. Cepli veidoja domna (Mastoffen, Schmeltzoffen), mehāniskā kalve (Hammer), smēde (Schmiede),noliktavas, darbnīcas un dzīvojamās ēkas, dažviet papildinātas ar lietuvēm (Formhaus) un ieroču darbnīcām. Kā izejvielas izmantoja purva rūdā esošo limonītu (FeO(OH)·nH2O - tā kā dzelzs oksīda un hidroksīda formas attiecība dažādos limonīta paraugos nav konstanta, vienu precīzu sastāva formulu uzrakstīt nav iespējams) un kokogles. Pie cepļiem bieži ierīkoja enkura un naglu kaltuves, lielgabalu un zvanu lietuves, šauteņu darbnīcas un virpotavas. Pamatā izmantoja vietējo purva rūdu, ko raka, žāvēja un pieveda dzelzs cepļiem vasarā visam gadam. Rūda saturēja 30,0-45,0 % Fe, rūdas fosfora (izteikts P2O5 formā) saturs bija 1,24-1,32 % bija Baldones dzelzs āmuros pielietotai dzelzs rūdai, 0,10-3,05% Engures dzelzs rūdai). Tomēr vietējā rūda bija samērā trausla, tādēļ lielāko tiesu to pārstrādāja čugunā (čuguna kvalitāti uzlaboja, pievienojot kaļķi, ko ražoja kaļķu cepļos). Kā darbaspēku izmantoja ārzemju meistarus, bet klaušu darbos - dzimtcilvēkus. Dzelzs cepļi bija: Baldonē, Edē, Emburgā, Jelgavā, Kabiles Upesmuižā, Lutriņos, Rendā, Skrundā, Talsos, Turlavā, Engures Uguņciemā; čuguna cepļi - Vecmuižas Riežos, Biržos; tērauda ceplis - Jelgavā. Pavisam gadā izlietoja ap 10 000 mucu rūdas, ko ņēma turpat blakus: Misas upes krastā – 1800 mucu, Jaunsaules purvos – 3000 mucu, Vallē – 900 mucu, Iecavā – 100 mucu gadā. Cepļi darbojās nepārtraukti. Lai dienā ražotu 6 mucas čuguna, izlietoja 72 mucas ogļu. Ieroču kaltuves un lietuves vajadzīgo dzelzi saņēma no Talsiem, pa daļai no Zviedrijas. Pēkšņais Zviedrijas iebrukums 1658. gada rudenī cepļus bija galīgi iznīcinājis, tā pēc 1661. gada varēja sākt atjaunot tikai lielākos dzelzs cepļus. Tā kā beigās iegūtās rūdas pašizmaksa bija augstāka, nekā tirgus cena, Fridriha Kazimira laikā tos ievērojami modernizēja.

Resursi internetā par šo tēmu