Atšķirības starp "Fenomenoloģija" versijām
m (Atcēla aizsardzību: Fenomenoloģija) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Fenomenoloģija''' – mācība par parādībām, fenomeniem. | + | '''Fenomenoloģija''' – mācība par parādībām, fenomeniem, [[Huserls Edmunds|Huserla]] iedibināts filosofijas virziens. ''Fenomenoloģijas'' centrālā jēdziena - apziņas "intencionalitātes" (apziņa vērsta uz objektu), - uzdevums ir apliecināt principu: "nav objekta bez subjekta". Fenomenoloģiskās metodes galvenās prasības ir: 1)fenomenoloģiskā redukcija, t.i. atturēšanās no jebkādiem spriedumiem, kas attiecas uz objektīvo realitāti un iet pāri "tīrās" jeb subjektīvās pieredzes ietvariem; 2) transcedentālā redukcija, t.i. paņēmiens, kuru lietojot, pats izziņas subjekts tiek aplūkots nevis kā reāla, empīriska, sociāla un psihofizioloģiska būtne, bet gan kā "tīra", transcedentāla apziņa. ''Fenomenoloģijas'' idejas gūla [[Eksistenciālisms|eksistenciālisma]] pamatā. Virkne filosofu (Sartrs, Merlo-Pontī u.c.) pretstata ''fenomenoloģiju'' [[Dialektiskais materiālisms|dialektiskajam materiālismam]]. Virkne katoļu filosofu (Šteina, Van Breda u.c.) to sintezē ar [[Neotomisms|neotomismu]]. Fenomenologu kreisais virziens (Farbers, daļēji arī Ingardens) norobežojas no eksistenciālisma, turoties pie ''fenomenoloģijas'' racionālā kodola. Fenomenoloģiskā virziena teorētisko pētījumu lielākais centrs ir Huserla arhīvs Lūvenas katoļu universitātē (Beļģijā). |
| − | == | + | == Literatūra par šo tēmu == |
| − | * Svešvārdu vārdnīca - Rīga | + | * Svešvārdu vārdnīca - Norden: Rīga, 1996., 226. lpp. |
| + | * Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 120.-121. lpp. | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 1. jūlijs, plkst. 11.52
Fenomenoloģija – mācība par parādībām, fenomeniem, Huserla iedibināts filosofijas virziens. Fenomenoloģijas centrālā jēdziena - apziņas "intencionalitātes" (apziņa vērsta uz objektu), - uzdevums ir apliecināt principu: "nav objekta bez subjekta". Fenomenoloģiskās metodes galvenās prasības ir: 1)fenomenoloģiskā redukcija, t.i. atturēšanās no jebkādiem spriedumiem, kas attiecas uz objektīvo realitāti un iet pāri "tīrās" jeb subjektīvās pieredzes ietvariem; 2) transcedentālā redukcija, t.i. paņēmiens, kuru lietojot, pats izziņas subjekts tiek aplūkots nevis kā reāla, empīriska, sociāla un psihofizioloģiska būtne, bet gan kā "tīra", transcedentāla apziņa. Fenomenoloģijas idejas gūla eksistenciālisma pamatā. Virkne filosofu (Sartrs, Merlo-Pontī u.c.) pretstata fenomenoloģiju dialektiskajam materiālismam. Virkne katoļu filosofu (Šteina, Van Breda u.c.) to sintezē ar neotomismu. Fenomenologu kreisais virziens (Farbers, daļēji arī Ingardens) norobežojas no eksistenciālisma, turoties pie fenomenoloģijas racionālā kodola. Fenomenoloģiskā virziena teorētisko pētījumu lielākais centrs ir Huserla arhīvs Lūvenas katoļu universitātē (Beļģijā).
Literatūra par šo tēmu
- Svešvārdu vārdnīca - Norden: Rīga, 1996., 226. lpp.
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 120.-121. lpp.
