Atšķirības starp "Franku valsts" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Franku karaliste''' - valsts Rietumeiropā 486.-843. gados. To izveidoja saliešu franku ciltis, kas [[Hlodvigs I, franku karalis|Hlodviga I]] (vald. 481.-511.) vadībā iekaroja [[Gallija|Galliju]] (486.). Hlodviga dēli | + | '''Franku karaliste''' - valsts Rietumeiropā 486.-843. gados. To izveidoja saliešu franku ciltis, kas [[Hlodvigs I, franku karalis|Hlodviga I]] (vald. 481.-511.) vadībā iekaroja [[Gallija|Galliju]] (486.). Hlodviga dēli pakļāva [[Vestgotu valsts|vestgotu zemes]] (507.), [[Burgundija|Burgundiju]] (532.-534.), [[Provansa|Provansu]] (537.), [[Bavārija|Bavāriju]] (535.) un daļu [[Tīringene]]s (531.). Tad [[vadonības sabiedrība]]s institūtu vietā izveidojās pirmās valsts institūcijas, kurā pār [[Tautas sapulce|tautas sapulci]] sāka dominēt [[karalis]] un tā [[Grāfs|grāfi]]. VI-VII gs. norisa [[Feodālisms|feodalisma]] sistēmas veidošanās process, bet reālo militāro un tiesu varu ieguva [[Majordoms|majordomi]]. Lielāko varenību ''franku valsts'' sasniedza [[Kārlis Lielais|Kārļa Lielā]] valdīšanas laikā (768.-814.), kad tajā ietilpa praktiski visa Rietumeiropa un daļa Centrāleiropas. |
Atbilstoši 843. gada Verdenas līgumam, Kārļa Lielā dēls Ludvigs Svētais, sadalīja mantojumu ar saviem trim dēliem, taču konflikta rezultātā impērija sašķēlās Rietumu, Vidus un Austrumu karalistēs, jeb Rietumfranku valstī, ko X gs. sāka dēvēt par [[Francijas karaliste|Francijas karalisti]], Austrumfranku valstī, kuras iedzīvotāju pašnosaukums bija "teitoņi" un valsti ar laiku sāka dēvēt par [[Vācijas karaliste|Vācijas karalisti]] un Elzasā-Lotringā. Savukārt Apenīnu pussalā izveidojās jaunas pastāvīgas valstis (jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopā). | Atbilstoši 843. gada Verdenas līgumam, Kārļa Lielā dēls Ludvigs Svētais, sadalīja mantojumu ar saviem trim dēliem, taču konflikta rezultātā impērija sašķēlās Rietumu, Vidus un Austrumu karalistēs, jeb Rietumfranku valstī, ko X gs. sāka dēvēt par [[Francijas karaliste|Francijas karalisti]], Austrumfranku valstī, kuras iedzīvotāju pašnosaukums bija "teitoņi" un valsti ar laiku sāka dēvēt par [[Vācijas karaliste|Vācijas karalisti]] un Elzasā-Lotringā. Savukārt Apenīnu pussalā izveidojās jaunas pastāvīgas valstis (jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopā). | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 1. oktobris, plkst. 09.59
Franku karaliste - valsts Rietumeiropā 486.-843. gados. To izveidoja saliešu franku ciltis, kas Hlodviga I (vald. 481.-511.) vadībā iekaroja Galliju (486.). Hlodviga dēli pakļāva vestgotu zemes (507.), Burgundiju (532.-534.), Provansu (537.), Bavāriju (535.) un daļu Tīringenes (531.). Tad vadonības sabiedrības institūtu vietā izveidojās pirmās valsts institūcijas, kurā pār tautas sapulci sāka dominēt karalis un tā grāfi. VI-VII gs. norisa feodalisma sistēmas veidošanās process, bet reālo militāro un tiesu varu ieguva majordomi. Lielāko varenību franku valsts sasniedza Kārļa Lielā valdīšanas laikā (768.-814.), kad tajā ietilpa praktiski visa Rietumeiropa un daļa Centrāleiropas.
Atbilstoši 843. gada Verdenas līgumam, Kārļa Lielā dēls Ludvigs Svētais, sadalīja mantojumu ar saviem trim dēliem, taču konflikta rezultātā impērija sašķēlās Rietumu, Vidus un Austrumu karalistēs, jeb Rietumfranku valstī, ko X gs. sāka dēvēt par Francijas karalisti, Austrumfranku valstī, kuras iedzīvotāju pašnosaukums bija "teitoņi" un valsti ar laiku sāka dēvēt par Vācijas karalisti un Elzasā-Lotringā. Savukārt Apenīnu pussalā izveidojās jaunas pastāvīgas valstis (jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopā).
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 51. lpp.
