Furjē Fransuā Marī Šarls
Fransuā Marī Šarls Furjē (François Marie Charles Fourier, 1772.-1837.) - filosofs, utopiskais sociālists. Dzimis 1772. gada 17. aprīlī Bezansonā (Besançon), Francijas karalistē, tirgotāju ģimenē. Guvis klasisko pamatizglītību, daudz laika veltījis pašmācībai. Pēc tēva nāves ģimenes finanšu stāvoklis nopietni sašķobījās un Fransuā bija spiests sāk pelnīt iztiku kā kalpotājs dažādos tirdzniecības uzņēmumos. Darba darīšanās apceļojis Francijas lielākās pilsētas, bijis Holandē, Beļģijā, vācu zemēs. Uz 1793. gada Lionas (Lyon) dumpja laiku Furjē bija sava koloniālpreču tirgotava - viņš zaudēja visu savu īpašumu, divas reizes tika arestēts, notiesāts uz nāvi un apžēlots. Pēc 1793. gada 23 augusta dekrēta iestājās armijā kavalērijas jēgeros, kur dienēja līdz 1795. gadam (demobilizējās veselības problēmu dēļ). Iztiku pelnīja kā darbu vadītājs labības tirdzniecības uzņēmumā Marseļā (Marseille), pēc tam biržas mākleris Lionā. Brīvajā laikā pievērsās dažādiem teorētiskiem projektiem (sliežu ceļu izbūve, armijas saimnieciskās apgādes reformēšana), sāka publicēties. 1803. gadā publicēja savu pirmo politoloģisko traktātu "Kontinentālais triumvirāts un mūžīgais miers pēc trīsdesmit gadiem" (Triumvirat continental et paix perpetuelle sous trente ans). Zināmākie darbi: "Četru kustību un kopīgo likteņu teorija" (Théorie des quatre mouvements et des destinées générales. Prospectus et Annonce de la Découverte, 1808.), "Namu un zemes vienotības teorija" (Traité de l'Association domestique-agricole, 1822.), "Jaunā rūpniecības pasaule un sabiedriskā pasaule" (1829.). Pēc 1813. gada dzīvoja Parīzē, pārtiekot no mantojuma daļas pēc mātes nāves, taču jau ap 1822. gadu bija spiests atkal pelnīt iztiku kā kasieris kādā uzņēmumā (no 1825. gada Lionā). Savus darbus sūtīja, cenšoties ieinteresēt, tā laika zināmākajiem Francijas zinātniekiem un politiķiem. Ap šo laiku parādījās arī pirmie Furjē skolnieki, kas pēc viņa nāves turpināja attīstīt Furjē idejas. Miris Parīzē 1837. gada 10. oktobrī. Savos politiskajos uzskatos ļoti kritiski raudzījās uz sava laika sabiedrisko iekārtu, uzskatīdams to par sociālās evolūcijas strupceļu. Kritizēja pretrunas starp franču revolūcijas idejām un to lomu realitātē, nabadzības un turīguma antagonismu, sabiedrības lielākās daļas morālo un fizisko degradāciju. Kā ideālo sabiedrisko iekārtu postulēja sociālismu, ko pamatoja ar tēzi par vides un audzināšanas izšķirošo lomu cilvēka personības veidošanās procesā. Visas cilvēka kaislības un tieksmes (garša, tauste, redze, dzirde, oža, draudzība, godkāre, mīlestība, tēva jūtas, tieksme pēc intrigas, tieksme pēc daudzveidības, tieksme apvienoties grupās), cilvēka rakstura iezīmes pašas par sevi ir pozitīvas. Nav nekādas vajadzības apspiest cilvēka kaislības. Samaitāts esot nevis cilvēks, bet sabiedrība, kurā viņš dzīvo. Tāpēc jārada tādu sabiedrisko iekārtu, kas veicinātu pilnīgu cilvēka kaislību apmierināšanu, to attīstību un uzplaukumu. Par ideālu uzskatīja garīgā un fiziskā darba, pilsētu un lauku apvidu dzīvesveidu pretstatu nonivelēšanu. Nākotnes sabiedrības struktūras pamatvienība būšot "falanga" (phalanstère), kas balstīta uz vairākiem ražošanas veidiem. Katram falangas loceklim būs tiesības uz darbu. Brīvprātīgi, atbilstoši savām interesēm cilvēki iestāsies vienā vai otrā ražošanas grupā. Lai novērstu šauru profesionālismu, kas cilvēku kropļo un sašaurina tā pasaules uuztveri un spriestspēju, katram falangas loceklim vairākas reizes darba dienā būs jāmaina nodarbošanos (katrai nozarei veltot 1,5-2 h), tāpēc darbs kļūs par nepieciešamību un baudas avotu. Rezultātā sabiedrība sasniegs augstu darba ražīguma līmeni un materiālo labumu pārpilnību. Ienākumu sadale falangā notiks, vadoties pēc katra indivīda veiktā darba un talanta. Sākutnējā kapitāla investoriem falangā tiktu saglabāti to ieguldījuma augļi līdz pat 1/3 falangas ienākumu. Falangai jāpalīdz cilvēkam atgriezties pie tiem apstākļiem, kuros tikumība kļūst lieka. Tās visai komplicētā organizācija parādās kā mašinērija: kaislību dzelžainie zobrati, sarežģītā passions mécanistes sadarbība ar passion cabaliste ir psiholoģijas sfērā pārcelta vienkārši veidota analoģija ar mašīnām.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 134.-135. lpp.
