Hellēņi
Hellēņi jeb sengrieķi - Seno Grieķiju apdzīvojoša nācija, veidojusies no dažādos laikmetos Balkānu pussalā ienākušām pie indoeiropiešu grupas piederošām ciltīm. III-II gt.p.m.ē. mijā no ziemeļiem (Piedonavas) ienāca ahajieši, kas padzina vai asimilēja vietējos iedzīvotājus. XIII-XII gs.p.m.ē. atkal no ziemeļiem ienāca doriešu ciltis, daļēji pakļaujot ahajiešus. Arhaiskajā laikmetā hellēņi iedalījās trijās lielās dialektu grupās: joniešos, doriešos un aioliešos. Neraugoties uz to, ka dzīvoja visai nošķirtās kopienās, apzinājās savu radniecību un atšķirību no nehellēņiem. Sevi dēvēja "Hellādas dēliem" (apzīmējums "grieķi" nāk no romiešiem). Kā formulēja Hērodots: "(..) visu hellēņu kopība, pie kuras mēs piederam pēc izcelsmes un pēc valodas, ar kuru mums kopēji dievu tempļi, kopēji upuri un kopējas paražas".
Tradicionāli iedalījās 3 kārtās: 1) brīvie, pilntiesīgie kopienas locekļi (pie kuriem piederēja gan elite, gan brīvie zemkopji), 2) pusbrīvie, kas bija atkarīgi no vadoņu-valdnieku, tempļu vai brīvo personu gribas, 3) vergi. Sociālā stratifikācija sabiedrību iedalīja: 1) elite, jeb aristokrātija (valdnieks, tā radinieki, dižciltīgie, priesteri, valdnieka kalpi-ierēdņi, 2) zemnieku kopienas ar savu zemi, 3) amatnieki un zemnieki, kas apstrādājamo zemi saņēma par dienestu vai darbu lietošanā. Sabiedrības pamatmasu veidoja brīvie kopienas locekļi. Piederība pie kopienas bija pamatnosacījums zemes gabala iegūšanai no kopienas zemes fonda un pilsoņa tiesībām. Par to bija jāpilda virkni pienākumu kopienas labā: piedalīšanās sabiedriskajos darbos, karadarbībā. Pildot darbus valdnieka vai tempļa labā, strādnieki atradās to apgādībā.
Literatūra par šo tēmu
- Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., 15.-25. lpp. ISBN 9984-617-13-0
