Hellēņi

No ''Vēsture''
Versija 2018. gada 19. novembris, plkst. 16.40, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Hellēņi jeb sengrieķi - Seno Grieķiju apdzīvojoša nācija, veidojusies no dažādos laikmetos Balkānu pussalā ienākušām pie indoeiropiešu grupas piederošām ciltīm. III-II gt.p.m.ē. mijā no ziemeļiem (Piedonavas) ienāca ahajieši, kas padzina vai asimilēja vietējos iedzīvotājus. XIII-XII gs.p.m.ē. atkal no ziemeļiem ienāca doriešu ciltis, daļēji pakļaujot ahajiešus. Arhaiskajā laikmetā hellēņi iedalījās trijās lielās dialektu grupās: joniešos, doriešos un aioliešos. Neraugoties uz to, ka dzīvoja visai nošķirtās kopienās, apzinājās savu valodas un kultūras radniecību, atšķirību no nehellēņiem. Sevi dēvēja "Hellādas dēliem" (apzīmējums "grieķi" nāk no romiešiem). Kā formulēja Hērodots: "(..) visu hellēņu kopība, pie kuras mēs piederam pēc izcelsmes un pēc valodas, ar kuru mums kopēji dievu tempļi, kopēji upuri un kopējas paražas".

Tradicionāli iedalījās 3 kārtās: 1) brīvie, pilntiesīgie kopienas locekļi (pie kuriem piederēja gan elite, gan brīvie zemkopji), 2) pusbrīvie, kas bija atkarīgi no vadoņu-valdnieku, tempļu vai brīvo personu gribas, 3) vergi. Sociālā stratifikācija sabiedrību iedalīja: 1) elite, jeb aristokrātija (valdnieks, tā radinieki, dižciltīgie, priesteri, valdnieka kalpi-ierēdņi, 2) zemnieku kopienas ar savu zemi, 3) amatnieki un zemnieki, kas apstrādājamo zemi saņēma par dienestu vai darbu lietošanā. Sabiedrības pamatmasu veidoja brīvie kopienas locekļi. Piederība pie polisas bija pamatnosacījums zemes gabala iegūšanai no kopienas zemes fonda un pilsoņa tiesībām. Par to bija jāpilda virkni pienākumu kopienas labā: piedalīšanās sabiedriskajos darbos, karadarbībā. Pildot darbus valdnieka vai tempļa labā, strādnieki atradās to apgādībā.

Literatūra par šo tēmu

  • Rubenis A. Senās Grieķijas kultūra. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2007., ISBN 9984048942
  • Senā Grieķija: eksperimentāls mācību līdzeklis. / sast. Jolanta Klišāne, grāmatu sērija: Vēstures avoti vidusskolai. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1998., ISBN 9984-17-017-9
  • Mihails Gasparovs. Aizraujošā Grieķija. Stāsti par sengrieķu kultūru. - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2008., ISBN 998423259X
  • Ambote A. Senā Grieķija. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1998., ISBN 9984-04-598-6
  • Antīkās literatūras antoloģija. - Latvijas PSR Zinātņu akadēmija. Valodas un literatūras institūts. Rīga, 1951.
  • Ardags Filips. Seno grieķu mīti un leģendas. - Egmont Latvija: Rīga, 1998., ISBN 9984-09-078-7
  • Belmane Ausma. Senās Grieķijas kultūra. - Republikāniskais mākslas mācību iestāžu metodiskais kabinets, Rīga, 1989.
  • Anstrats P. J. Civilizācijas vēsture. / zin. red. Andris Rubenis red. Nora Ikstena, - Karogs: Rīga, 1995.
  • Rīgas I Starptautiskās hellēnistikas konferences “ Hellēņu pasaule un mēs” materiāli. - Zinātne: Rīga, 2003.
  • Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., 15.-25. lpp. ISBN 9984-617-13-0
  • Ksēnofonts. Kad uzvarētāji atkāpjas (Anabāze). - Liesma: Rīga, 1971. - 170 lpp.
  • Eiripīds. Traģēdijas./ Ābrams Feldhūns - Liesma: Rīga, 1984. - 396 lpp.
  • Homērs. Odiseja. / Augusts Ģiezens - Liesma: Rīga, 1967. - 373 lpp.
  • Plutarhs. Hellāda no Perikla līdz Aleksandram. / Gustavs Lukstiņš. - Liesma: Rīga, 1978. - 259 lpp.

Resursi internetā par šo tēmu