Industriālās sabiedrības modelis
Industriālā sabiedrība jeb rūpnieciskā, tehniskā sabiedrība - saskaņā ar sabiedrības modeļiem nomaina tradicionālo sabiedrību. Industriālās sabiedrības pamats ir zinātniski tehniskā revolūcija, kas izpaudās tehnisko jaunievedumu masveidīgā un visaptverošā izmantošanā ražošanā un pārvaldē, kas savukārt radikāli pārmainīja visas sabiedrības struktūras, sākot ar sociālās saskarsmes un uzvedības formām līdz pat racionalitātei domāšanā kopumā. Jauno sabiedrības modeli O.Konts un H.Spensers dēvēja par "rūpniecisko sabiedrību" un uzskatīja par sabiedrības augstāko tipu. Pēc viņu domām, to raksturo izvērsta darba dalīšana, rūpniecības intensīva attīstība un miermīlīgi ideāli. Aklu paklausību varai nomaina pārliecība, ka galvenais sabiedrības tikums ir indivīdu brīvība. Piespiedu kooperāciju nomaina indivīdu brīvprātīga sadarbība, hierarhisko statusu sistēmu – savstarpējo līgumu sistēma. Spēka vietā nāk simpātijas un likums. Valdības svarīgākā funkcija – pilsoņu audzināšana.
Dažādus industriālās sabiedrības aspektus pētījuši M.Vēbers, E.Dirkheims, F.Tennīss, I.Šumpeters, T.Pārsonss u.c., sniedzot tās vispārīgas pazīmes:
- pastāv spilgti izteikta specializācija un profesionalizācija;
- noteicošā ir preču masveida ražošana neierobežotam tirgum;
- izvērsta visaptveroša mehanizācija un mašinizācija;
- augsta iedzīvotāju mobilitāte un urbanizācija;
- notiek kvalitatīvas izmaiņas nacionālā patēriņa struktūrā;
- nostiprinās demokrātija;
- izveidojas plaši darba tirgi, kas dod iespēju nodalīt ražotāja un patērētāja lomas, darba vietas no ģimenes saimniecības;
- notiek lauksaimniecības darba profesionalizācija un ražīguma kāpināšana;
- atraisās spējas visu laiku pastāvīgi attīstīties, ātri pārkārtoties un pielāgoties mainīgajiem apstākļiem;
- tiek pārrauta mazo sociālkulturālo grupu noslēgtība un pašpietiekamība;
- rodas elite un marginālas grupas, kas iniciē antiautarkiskus procesus, piespiežot tradicionālo sabiedrību pārkārtoties racionāla tirgus prasībām;
- pastāv labvēlīgi motīvi (nacionālisms, protestantiskā ētika, uzņēmības gars, konkurence, peļņa, politisko darbinieku ambīcijas utt.) sociālekonomiskiem pārkārtojumiem;
- nacionālā vienotība tiek panākta ar valodas un kultūras palīdzību;
- ražošanas komercializācija un savam patēriņam orientētas ekonomikas izzušana;
- mašīnražošanas dominance, produkcijas ražošana rūpnīcās;
- lauksaimniecībā nodarbināto samazināšanās;
- sabiedrības urbanizācija;
- strauja analfabētisma samazināšanās;
- vēlēšanu tiesību piešķiršana iedzīvotājiem un politikas institucionalizēšanās ap masu partijām;
- zinātnes sasniegumu pielietošana visās dzīves sfērās, it sevišķi industriālajā ražošanā, un sociālās dzīves pakāpeniska racionalizācija.
Literatūra par šo tēmu
- The Concise Oxford Dictionary of Sociology. / Ed. Marshall g. - Oxford, 1994
- The Penguin Dictionary of Sociology. / Ed. Abercrombie N., Hill S., Turner B. - London, 1988
