Atšķirības starp "Kalifāts" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
(jauns šķirklis)
 
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Kalifāts''' (ar. خِلافة, ''hilāfa''; an. ''caliphate'', vc. ''Kalifat'', kr. ''Халифат'') - [[Islāms|islāmā]] ideālā [[valsts]], kurā visu laicīgo institūciju darbība pakārtota islama tiesību principiem, un kas ir vienīgā leģitīmā augstākās varas forma. Praksē laikā no 630. līdz 1924. gadam tas bija vairāk vai mazāk neatkarīgu musulmaņu valstu konglomerāts, kur augstākā autoritāte ir [[kalifs]] kā visas musulmaņu kopības (''umma'') garīgais vadonis un laicīgais valdnieks – pravieša [[Muhameds|Muhameda]] varas mantinieks.  
+
'''Kalifāts''' (ar. خِلافة, ''hilāfa''; an. ''caliphate'', vc. ''Kalifat'', kr. ''Халифат'') - [[Islāms|islāmā]] ideālā [[valsts]], kurā visu laicīgo institūciju darbība pakārtota islama tiesību principiem, un kas ir vienīgā leģitīmā augstākās varas forma. Praksē izveidojās t.s. '''Arābu kalifāts''' (630-1258), kas bija vairāk vai mazāk neatkarīgu musulmaņu valstu konglomerāts, kur augstākā autoritāte ir [[kalifs]] kā visas musulmaņu kopības (''umma'') garīgais vadonis un laicīgais valdnieks – pravieša [[Muhameds|Muhameda]] varas mantinieks.  
  
 
Kalifāta pastāvēšanas jēga un uzdevums bija islāma izplatīšana visā pasaulē un tādu apstākļu radīšanu, kuros būtu iespējama un garantēta strikta islama likumu ievērošana. Pēc pirmajiem četriem "īstenajiem" kalifiem, kalifa tituls kļuva nosacīti mantojams (kalifu turpāk ievēlēja no mirušā kalifa tuvāko radinieku vidus) , kas ļauj tā pastāvēšanu periodizēt trijos posmos jeb dinastijās: Arābu kalifātā (630-1258), kurā viena otru secīgi nomainīja [[Omeijādu dinastija|Omeijādu jeb Damaskas]] (661-750), [[Abāsīdu dinastija|Abasīdu jeb Bagdādes]] (750-1258) kalifu dinastijas, un [[Osmaņu impērija|Osmaņu]] kalifātā (1517-1924). Islāma zemju perifērijā izveidojās vairāki separāti kalifāti, kuru leģitimitāti ārpus to robežām tā īsti neatzina: [[Fatimīdu kalifāts]] Ziemeļāfrikā (909-1171), [[Omeijādu kalifāts Spānijā]] (756-1031), [[Kordovas kalifāts]] (916-1031), [[Sokoto kalifāts]] Nigērijā (1804-1903) u.c.
 
Kalifāta pastāvēšanas jēga un uzdevums bija islāma izplatīšana visā pasaulē un tādu apstākļu radīšanu, kuros būtu iespējama un garantēta strikta islama likumu ievērošana. Pēc pirmajiem četriem "īstenajiem" kalifiem, kalifa tituls kļuva nosacīti mantojams (kalifu turpāk ievēlēja no mirušā kalifa tuvāko radinieku vidus) , kas ļauj tā pastāvēšanu periodizēt trijos posmos jeb dinastijās: Arābu kalifātā (630-1258), kurā viena otru secīgi nomainīja [[Omeijādu dinastija|Omeijādu jeb Damaskas]] (661-750), [[Abāsīdu dinastija|Abasīdu jeb Bagdādes]] (750-1258) kalifu dinastijas, un [[Osmaņu impērija|Osmaņu]] kalifātā (1517-1924). Islāma zemju perifērijā izveidojās vairāki separāti kalifāti, kuru leģitimitāti ārpus to robežām tā īsti neatzina: [[Fatimīdu kalifāts]] Ziemeļāfrikā (909-1171), [[Omeijādu kalifāts Spānijā]] (756-1031), [[Kordovas kalifāts]] (916-1031), [[Sokoto kalifāts]] Nigērijā (1804-1903) u.c.

Versija, kas saglabāta 2018. gada 1. jūlijs, plkst. 17.15

Kalifāts (ar. خِلافة, hilāfa; an. caliphate, vc. Kalifat, kr. Халифат) - islāmā ideālā valsts, kurā visu laicīgo institūciju darbība pakārtota islama tiesību principiem, un kas ir vienīgā leģitīmā augstākās varas forma. Praksē izveidojās t.s. Arābu kalifāts (630-1258), kas bija vairāk vai mazāk neatkarīgu musulmaņu valstu konglomerāts, kur augstākā autoritāte ir kalifs kā visas musulmaņu kopības (umma) garīgais vadonis un laicīgais valdnieks – pravieša Muhameda varas mantinieks.

Kalifāta pastāvēšanas jēga un uzdevums bija islāma izplatīšana visā pasaulē un tādu apstākļu radīšanu, kuros būtu iespējama un garantēta strikta islama likumu ievērošana. Pēc pirmajiem četriem "īstenajiem" kalifiem, kalifa tituls kļuva nosacīti mantojams (kalifu turpāk ievēlēja no mirušā kalifa tuvāko radinieku vidus) , kas ļauj tā pastāvēšanu periodizēt trijos posmos jeb dinastijās: Arābu kalifātā (630-1258), kurā viena otru secīgi nomainīja Omeijādu jeb Damaskas (661-750), Abasīdu jeb Bagdādes (750-1258) kalifu dinastijas, un Osmaņu kalifātā (1517-1924). Islāma zemju perifērijā izveidojās vairāki separāti kalifāti, kuru leģitimitāti ārpus to robežām tā īsti neatzina: Fatimīdu kalifāts Ziemeļāfrikā (909-1171), Omeijādu kalifāts Spānijā (756-1031), Kordovas kalifāts (916-1031), Sokoto kalifāts Nigērijā (1804-1903) u.c.

Literatūra par šo tēmu

  • Crone Patricia, Hinds Martin. God's Caliph: Religious Authority in the First Centuries of Islam. - Cambridge University Press: Cambridge, 1986. ISBN 978-0-521-32185-3
  • Donner Fred McGraw. The Early Islamic Conquests, Princeton. - Princeton University Press: N.J., 1981. ISBN 978-0-691-05327-1

  • Lexikon der islamischen Kultur. / Yves Thoraval, Ludwig Hagemann, Oliver Lellek (Hrsg.) - Nikol: Hamburg, 2005, ISBN 978-3-937872-05-6
  • Tilman Nagel. Staat und Glaubensgemeinschaft im Islam. Geschichte der politischen Ordnungsvorstellungen der Muslime. 2 Bände - Artemis: Zürich/München, 1981, ISBN 3-7608-4529-0 und ISBN 3-7608-4531-2

  • Мухаммад Икбал. Реконструкция религиозной мысли в исламе. / Пер. с англ., предисл. и коммент. М.Т. Степанянц. - Восточная литература РАН: Москва, 2002. - 200 с. Серия: "История восточной философии". ISBN 5-02-018308-3
  • Большаков О.Г. История халифата. Т.1 Ислам в Аравии, 570-633. - АН СССР, Ин-т востоковедения, Наука: Москва, 1989. - 312 с. ISBN 5-02-016552-2
  • Большаков О.Г. История халифата. Т.2 Эпоха великих завоеваний , 633-656 гг. - РАН, Ин-т востоковедения, Наука: Москва, 1993. - 291 с. ISBN 5-02-017376-2
  • Фахри Демир. «Идеальное государство с точки зрения ислама. // Государственное устройство и народ. Диалог мировоззрений. Материалы международного симпозиума 2-3 июня 1997г. - Нижний Новгород, 1997
  • Андре Кло. Харун Ар-Рашид и времена "Тысячи и одной ночи". - Евразия, 2012. ISBN: 978-5-91852-017-8
  • Мухетдинов Д. В., Хайретдинов Д. З. История арабского халифата. - Издательство ННГУ им. Н. И. Лобачевского: Нижний Новгород, 2011. - 226 с.