Atšķirības starp "Kalifāts" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Kalifāta pastāvēšanas jēga un uzdevums bija islāma izplatīšana visā pasaulē un tādu apstākļu radīšanu, kuros būtu iespējama un garantēta strikta islama likumu ievērošana. Pēc pirmajiem četriem "īstenajiem" kalīfiem, tituls kļuva nosacīti mantojams (kalīfu turpāk ievēlēja no mirušā kalīfa tuvāko radinieku vidus) , kas ļauj tā pastāvēšanu periodizēt trijos posmos jeb dinastijās: Arābu kalifātā (630-1258), kurā viena otru secīgi nomainīja [[Umaijadu dinastija|Umaijadu jeb Damaskas]] (661-750), [[Abāsīdu dinastija|Abasīdu jeb Bagdādes]] (750-1258) kalifu dinastijas, un [[Osmaņu impērija|Osmaņu]] kalifātā (1517-1924). Kalifāta koncepcija līdz galam noformējās krietnu laiku pēc islāma valsts rašanās, taču bija diskusiju objekts kopš ''ummas'' pastāvēšanas pirmās dienas. Pamati tam tika likti ar 610. gada t.s. Medinas hartu (ar. صحيفة المدينة, Ṣaḥīfat al-Madīnah), kurā tika noformulēts, kas ir islāma valsts un kādai tai jābūt. Tika noformulēta valsts principa atbilstība [[Korāns|Korānā]] un [[Sunna|Sunnā]] sizklāstītajiem reliģijas pamatprincipiem, kas reizē bija arī tiesību principi (islāms ir gan reliģija, gan sabiedrības organizēšanās veids), ka kalifam jābūt vēlētam, atbildīgam ''ummas'' priekšā, lēmumus jāpieņem kolektīvi, apspriežot svarīgākos jautājumus ar padomi, un jābūt taisnīgam. Tūdaļ pēc ummas izveidošanās, ap 630. gadu sākās musulmaņu ekspansija, pakļaujot Arābijas pussalas ciltis. Tā kā abas reģiona lielvalstis - [[Sasanīdu impērija|Persija]] un [[Bizantijas impērija|Bizantija]], - bija novājinātas ilgstošā savstarpējā karā (602-628), bija izveidojies varas vakuums, kas ļāva islāma apvienotajām arābu ciltīm iznākt no pussalas un sākt iekarojumus, izplatot kalifāta robežas aizvien tālāk, gadsimta laikā sasniedzot Indas upi austrumos, Kaspijas jūru ziemeļos, un Gibraltāru rietumos. | Kalifāta pastāvēšanas jēga un uzdevums bija islāma izplatīšana visā pasaulē un tādu apstākļu radīšanu, kuros būtu iespējama un garantēta strikta islama likumu ievērošana. Pēc pirmajiem četriem "īstenajiem" kalīfiem, tituls kļuva nosacīti mantojams (kalīfu turpāk ievēlēja no mirušā kalīfa tuvāko radinieku vidus) , kas ļauj tā pastāvēšanu periodizēt trijos posmos jeb dinastijās: Arābu kalifātā (630-1258), kurā viena otru secīgi nomainīja [[Umaijadu dinastija|Umaijadu jeb Damaskas]] (661-750), [[Abāsīdu dinastija|Abasīdu jeb Bagdādes]] (750-1258) kalifu dinastijas, un [[Osmaņu impērija|Osmaņu]] kalifātā (1517-1924). Kalifāta koncepcija līdz galam noformējās krietnu laiku pēc islāma valsts rašanās, taču bija diskusiju objekts kopš ''ummas'' pastāvēšanas pirmās dienas. Pamati tam tika likti ar 610. gada t.s. Medinas hartu (ar. صحيفة المدينة, Ṣaḥīfat al-Madīnah), kurā tika noformulēts, kas ir islāma valsts un kādai tai jābūt. Tika noformulēta valsts principa atbilstība [[Korāns|Korānā]] un [[Sunna|Sunnā]] sizklāstītajiem reliģijas pamatprincipiem, kas reizē bija arī tiesību principi (islāms ir gan reliģija, gan sabiedrības organizēšanās veids), ka kalifam jābūt vēlētam, atbildīgam ''ummas'' priekšā, lēmumus jāpieņem kolektīvi, apspriežot svarīgākos jautājumus ar padomi, un jābūt taisnīgam. Tūdaļ pēc ummas izveidošanās, ap 630. gadu sākās musulmaņu ekspansija, pakļaujot Arābijas pussalas ciltis. Tā kā abas reģiona lielvalstis - [[Sasanīdu impērija|Persija]] un [[Bizantijas impērija|Bizantija]], - bija novājinātas ilgstošā savstarpējā karā (602-628), bija izveidojies varas vakuums, kas ļāva islāma apvienotajām arābu ciltīm iznākt no pussalas un sākt iekarojumus, izplatot kalifāta robežas aizvien tālāk, gadsimta laikā sasniedzot Indas upi austrumos, Kaspijas jūru ziemeļos, un Gibraltāru rietumos. | ||
| − | Umaijadu dinastijas kalīfi bija tīri laicīgi valdnieki, bez reālām pretenzijām uz garīgo līderu statusu (izņemot Omāru II, 717-720). To rūpes pamatā aizņēma tālāko iekarojumu organizēšana un valsts varas nostiprināšana, cīnoties ar nemitīgajiem teologu mēģinājumiem iejaukties valsts pārvaldē. Savukārt Abāsīdu dinastijas kalīfi, lai izvairītos no priekšgājēju likteņa, ievērojami izmainīja savu statusu un varu, veidojot centralizētu valsti, kurā kalīfs vienpersonīgi apvienoja sevī augstāko laicīgo un garīgo varu, kas ne vienmēr izdevās. Šo koncepciju radīja kalīfs al Mamuns (786-833), kurš 827. gadā izmantoja savu varu, lai ieviestu izmainas islāma dogmatikā un nostiprinātu savu kā reliģiska līdera autoritāti. Pēc Abāsīdu kalifāta sagrāves karā ar Mongoļu impēriju, Ēģiptē kalīfs vairs bija garīgais vadītājs, laicīgo varu atstājot [[Sultāns|sultāna]] ziņā, savukārt Osmaņu | + | Umaijadu dinastijas kalīfi bija tīri laicīgi valdnieki, bez reālām pretenzijām uz garīgo līderu statusu (izņemot Omāru II, 717-720). To rūpes pamatā aizņēma tālāko iekarojumu organizēšana un valsts varas nostiprināšana, cīnoties ar nemitīgajiem teologu mēģinājumiem iejaukties valsts pārvaldē. Savukārt Abāsīdu dinastijas kalīfi, lai izvairītos no priekšgājēju likteņa, ievērojami izmainīja savu statusu un varu, veidojot centralizētu valsti, kurā kalīfs vienpersonīgi apvienoja sevī augstāko laicīgo un garīgo varu, kas ne vienmēr izdevās. Šo koncepciju radīja kalīfs al Mamuns (786-833), kurš 827. gadā izmantoja savu varu, lai ieviestu izmainas islāma dogmatikā un nostiprinātu savu kā reliģiska līdera autoritāti. Pēc Abāsīdu kalifāta sagrāves karā ar Mongoļu impēriju, Ēģiptē kalīfs vairs bija garīgais vadītājs, laicīgo varu atstājot [[Sultāns|sultāna]] ziņā, savukārt [[Osmaņu impērija]]s valdnieki pēc Ēģiptes iekarošanas apvienoja abus šos titulus. |
Laika gaitā islāma zemju perifērijā izveidojās vairāki separāti kalifāti, kuru leģitimitāti ārpus to robežām tā īsti neatzina: [[Fatimīdu kalifāts]] Ziemeļāfrikā (909-1171), [[Kordovas kalifāts]] (916-1031), [[Sokoto kalifāts]] Nigērijā (1804-1903) u.c. | Laika gaitā islāma zemju perifērijā izveidojās vairāki separāti kalifāti, kuru leģitimitāti ārpus to robežām tā īsti neatzina: [[Fatimīdu kalifāts]] Ziemeļāfrikā (909-1171), [[Kordovas kalifāts]] (916-1031), [[Sokoto kalifāts]] Nigērijā (1804-1903) u.c. | ||
Versija, kas saglabāta 2018. gada 8. jūlijs, plkst. 11.20
Kalifāts (ar. خِلافة, hilāfa; an. caliphate, vc. Kalifat, kr. Халифат) - islāmā ideālā valsts, kurā visu laicīgo institūciju darbība pakārtota islama tiesību principiem, un kas ir vienīgā leģitīmā augstākās varas forma. Praksē izveidojās t.s. Arābu kalifāts (630-1258), kas bija vairāk vai mazāk neatkarīgu musulmaņu valstu konglomerāts, kur augstākā autoritāte ir kalīfs kā visas musulmaņu kopības (umma) garīgais vadonis un laicīgais valdnieks – pravieša Muhameda varas mantinieks.
Kalifāta pastāvēšanas jēga un uzdevums bija islāma izplatīšana visā pasaulē un tādu apstākļu radīšanu, kuros būtu iespējama un garantēta strikta islama likumu ievērošana. Pēc pirmajiem četriem "īstenajiem" kalīfiem, tituls kļuva nosacīti mantojams (kalīfu turpāk ievēlēja no mirušā kalīfa tuvāko radinieku vidus) , kas ļauj tā pastāvēšanu periodizēt trijos posmos jeb dinastijās: Arābu kalifātā (630-1258), kurā viena otru secīgi nomainīja Umaijadu jeb Damaskas (661-750), Abasīdu jeb Bagdādes (750-1258) kalifu dinastijas, un Osmaņu kalifātā (1517-1924). Kalifāta koncepcija līdz galam noformējās krietnu laiku pēc islāma valsts rašanās, taču bija diskusiju objekts kopš ummas pastāvēšanas pirmās dienas. Pamati tam tika likti ar 610. gada t.s. Medinas hartu (ar. صحيفة المدينة, Ṣaḥīfat al-Madīnah), kurā tika noformulēts, kas ir islāma valsts un kādai tai jābūt. Tika noformulēta valsts principa atbilstība Korānā un Sunnā sizklāstītajiem reliģijas pamatprincipiem, kas reizē bija arī tiesību principi (islāms ir gan reliģija, gan sabiedrības organizēšanās veids), ka kalifam jābūt vēlētam, atbildīgam ummas priekšā, lēmumus jāpieņem kolektīvi, apspriežot svarīgākos jautājumus ar padomi, un jābūt taisnīgam. Tūdaļ pēc ummas izveidošanās, ap 630. gadu sākās musulmaņu ekspansija, pakļaujot Arābijas pussalas ciltis. Tā kā abas reģiona lielvalstis - Persija un Bizantija, - bija novājinātas ilgstošā savstarpējā karā (602-628), bija izveidojies varas vakuums, kas ļāva islāma apvienotajām arābu ciltīm iznākt no pussalas un sākt iekarojumus, izplatot kalifāta robežas aizvien tālāk, gadsimta laikā sasniedzot Indas upi austrumos, Kaspijas jūru ziemeļos, un Gibraltāru rietumos.
Umaijadu dinastijas kalīfi bija tīri laicīgi valdnieki, bez reālām pretenzijām uz garīgo līderu statusu (izņemot Omāru II, 717-720). To rūpes pamatā aizņēma tālāko iekarojumu organizēšana un valsts varas nostiprināšana, cīnoties ar nemitīgajiem teologu mēģinājumiem iejaukties valsts pārvaldē. Savukārt Abāsīdu dinastijas kalīfi, lai izvairītos no priekšgājēju likteņa, ievērojami izmainīja savu statusu un varu, veidojot centralizētu valsti, kurā kalīfs vienpersonīgi apvienoja sevī augstāko laicīgo un garīgo varu, kas ne vienmēr izdevās. Šo koncepciju radīja kalīfs al Mamuns (786-833), kurš 827. gadā izmantoja savu varu, lai ieviestu izmainas islāma dogmatikā un nostiprinātu savu kā reliģiska līdera autoritāti. Pēc Abāsīdu kalifāta sagrāves karā ar Mongoļu impēriju, Ēģiptē kalīfs vairs bija garīgais vadītājs, laicīgo varu atstājot sultāna ziņā, savukārt Osmaņu impērijas valdnieki pēc Ēģiptes iekarošanas apvienoja abus šos titulus.
Laika gaitā islāma zemju perifērijā izveidojās vairāki separāti kalifāti, kuru leģitimitāti ārpus to robežām tā īsti neatzina: Fatimīdu kalifāts Ziemeļāfrikā (909-1171), Kordovas kalifāts (916-1031), Sokoto kalifāts Nigērijā (1804-1903) u.c.
Literatūra par šo tēmu
- Crone Patricia, Hinds Martin. God's Caliph: Religious Authority in the First Centuries of Islam. - Cambridge University Press: Cambridge, 1986. ISBN 978-0-521-32185-3
- Donner Fred McGraw. The Early Islamic Conquests, Princeton. - Princeton University Press: N.J., 1981. ISBN 978-0-691-05327-1
- Lexikon der islamischen Kultur. / Yves Thoraval, Ludwig Hagemann, Oliver Lellek (Hrsg.) - Nikol: Hamburg, 2005, ISBN 978-3-937872-05-6
- Tilman Nagel. Staat und Glaubensgemeinschaft im Islam. Geschichte der politischen Ordnungsvorstellungen der Muslime. 2 Bände - Artemis: Zürich/München, 1981, ISBN 3-7608-4529-0 und ISBN 3-7608-4531-2
- Мухаммад Икбал. Реконструкция религиозной мысли в исламе. / Пер. с англ., предисл. и коммент. М.Т. Степанянц. - Восточная литература РАН: Москва, 2002. - 200 с. Серия: "История восточной философии". ISBN 5-02-018308-3
- Большаков О.Г. История халифата. Т.1 Ислам в Аравии, 570-633. - АН СССР, Ин-т востоковедения, Наука: Москва, 1989. - 312 с. ISBN 5-02-016552-2
- Большаков О.Г. История халифата. Т.2 Эпоха великих завоеваний , 633-656 гг. - РАН, Ин-т востоковедения, Наука: Москва, 1993. - 291 с. ISBN 5-02-017376-2
- Фахри Демир. «Идеальное государство с точки зрения ислама. // Государственное устройство и народ. Диалог мировоззрений. Материалы международного симпозиума 2-3 июня 1997г. - Нижний Новгород, 1997
- Андре Кло. Харун Ар-Рашид и времена "Тысячи и одной ночи". - Евразия, 2012. ISBN: 978-5-91852-017-8
- Мухетдинов Д. В., Хайретдинов Д. З. История арабского халифата. - Издательство ННГУ им. Н. И. Лобачевского: Нижний Новгород, 2011. - 226 с.
