Atšķirības starp "Kampanella Tomazo" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
2. rindiņa: 2. rindiņa:
 
'''Tomazo Kampanella''' jeb '''Džovanni Domeniko Kampanella''' (''Tommaso Campanella'', ''Giovanni Domenico Campanella'', 1568.-1639.)  - [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] mūks, filosofs utopists un dzejnieks.
 
'''Tomazo Kampanella''' jeb '''Džovanni Domeniko Kampanella''' (''Tommaso Campanella'', ''Giovanni Domenico Campanella'', 1568.-1639.)  - [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] mūks, filosofs utopists un dzejnieks.
  
Dzimis 1568. gada 5. septembrī, Stilo (''Stilo'') pilsētas tuvumā Stinjano (''Stignano'') ciematā, Kalabrijas novadā (''Reggio Calabria'') Apenīnu pussalā (mūsdienu Itālija), kurpnieka ģimenē.
+
Dzimis 1568. gada 5. septembrī, Stilo (''Stilo'') pilsētas tuvumā Stinjano (''Stignano'') ciematā, Kalabrijas novadā (''Reggio Calabria'') Apenīnu pussalā (mūsdienu Itālija), kurpnieka ģimenē. Agri iemācījies lasīt un rakstīt, 15 gadu vecumā iestājās dominikāņu [[Klosteris|klosterī]] Plakanikā (''Placanica''), Nikastro tuvumā, pieņemot vārdu "tomazo" (Toms). Pēc klostera skolas kursa apgūšanas, lai turpinātu izglītošanos, 1583. gadā Tomazo tika nosūtīts uz klosteri Sandžordžo (''Convento dell’Annunziata, San Giorgio Morgeto''). Šeit notika atgadījums, kas iezīmēja pavērsiena punktu Kampanellas dzīvē: viņš piedalījies disputā Kozencā ar [[Franciskāņu ordenis|franciskāņiem]], pārstāvot dominikāņus, un disputā spoži uzvarējis. Liela daļa biogrāfu šo gadījumu uzsver kā visai ietekmējušu Kampanellas attieksmi pret dzīvi un pamodinājušu personiskās ambīcijas. 1593. un 1596. gados pret viņu tika izvirzītas apsūdzības maģijā un [[Herēze|herēzē]], taču inkvizīcijas pārbaudē tās tika noraidītas. Šajā laikā sarakstījis "Par kristīgo monarhiju" un "Politiskais dialogs pret luterāņiem, kalvinistiem un citiem ķeceriem". 1599. gadā iesaistījās politikā, piedaloties sacelšanās pret Madrides troni organizēšanā. Sazvēresitība tika atklāta un Kampanella Neapolē arestēts un 1602. gadā notiesāts uz mūža ieslodzījumu. Turpmākos 27 gadus viņš pavadīja ieslodzījumā, kur sarakstīja savu slaveno utopiju "Saules pilsēta" (''Civitas solis'', 1602., publicēta 1623.) par ideālu [[Teokrātija|teokrātiski]]-[[Komunisms|komunistisku]] sabiedrību, kuru pārvalda filosofi un priesteri. Cietumā Kampanella sarakstīja vairumu pārējo savu darbu: "Galileja aizstāvība", "Par lietu un maģijas sajušanu", "Uzvarētais ateisms", kā arī poēmas, sonetus un madrigālus, ko apkopoja savā "Izlase". 1626. gadā pēc īpaša [[Pāvests|pāvesta]] [[Urbans VIII, pāvests|Urbana VIII]] rīkojuma atbrīvots, bet 1629. gadā pilnībā attaisnots. 1634. gadā devās uz [[Francijas karaliste|Francijas karalisti]], kur pavadīja tlikušo dzīves daļu, esot īpašā Rišeljē [[Kardināls|kardināla]] Armāna de Plesī (''Armand Jean du Plessis, cardinal-duc de Richelieu'') aizgādībā. Miris 1639. gada 21. maijā Parīzē.
 
 
Agri iemācījies lasīt un rakstīt, 15 gadu vecumā iestājās dominikāņu [[Klosteris|klosterī]] Plakanikā (''Placanica''), Nikastro tuvumā, pieņemot vārdu "tomazo" (Toms). Pēc klostera skolas kursa apgūšanas, lai turpinātu izglītošanos, 1583. gadā Tomazo tika nosūtīts uz klosteri Sandžordžo (''Convento dell’Annunziata, San Giorgio Morgeto''). Šeit notika atgadījums, kas iezīmēja pavērsiena punktu Kampanellas dzīvē: viņš piedalījies disputā Kozencā ar [[Franciskāņu ordenis|franciskāņiem]], pārstāvot dominikāņus, un disputā spoži uzvarējis. Liela daļa biogrāfu šo gadījumu uzsver kā visai ietekmējušu Kampanellas attieksmi pret dzīvi un pamodinājušu personiskās ambīcijas. 1593. un 1596. gados pret viņu tika izvirzītas apsūdzības maģijā un [[Herēze|herēzē]], taču inkvizīcijas pārbaudē tās tika noraidītas. Šajā laikā sarakstījis "Par kristīgo monarhiju" un "Politiskais dialogs pret luterāņiem, kalvinistiem un citiem ķeceriem".
 
 
 
1599. gadā iesaistījās politikā, piedaloties sacelšanās pret Madrides troni organizēšanā. Sazvēresitība tika atklāta un Kampanella Neapolē arestēts un 1602. gadā notiesāts uz mūža ieslodzījumu. Turpmākos 27 gadus viņš pavadīja ieslodzījumā, kur sarakstīja savu slaveno utopiju "Saules pilsēta" (''Civitas solis'', 1602., publicēta 1623.) par ideālu [[Teokrātija|teokrātiski]]-[[Komunisms|komunistisku]] sabiedrību, kuru pārvalda filosofi un priesteri. Cietumā Kampanella sarakstīja vairumu pārējo savu darbu: "Galileja aizstāvība", "Par lietu un maģijas sajušanu", "Uzvarētais ateisms", kā arī poēmas, sonetus un madrigālus, ko apkopoja savā "Izlase".  
 
 
 
1626. gadā pēc īpaša [[Pāvests|pāvesta]] [[Urbans VIII, pāvests|Urbana VIII]] rīkojuma atbrīvots, bet 1629. gadā pilnībā attaisnots. 1634. gadā devās uz [[Francijas karaliste|Francijas karalisti]], kur pavadīja tlikušo dzīves daļu, esot īpašā Rišeljē [[Kardināls|kardināla]] Armāna de Plesī (''Armand Jean du Plessis, cardinal-duc de Richelieu'') aizgādībā. Miris 1639. gada 21. maijā Parīzē.
 
  
 
Savos filosofiskajos uzskatos Kampanella sākotnēji visai ietekmējies no [[Telezio Bernardino]] (''Bernardino Telesio'') mācības un visai skeptiski raudzījās uz [[Sholastika|sholastiku]], uzskatot to par domu ierobežojošu. Viņa paša mācībā [[sensuālisms]] un [[deisms]] eklektiski tika savienots ar reliģiski mistiskiem priekštatiem, Kampanellam aizraujoties ar maģiju un astroloģiju (šo pēdējo apstākļu dēļ par viņu pastāvīgi izrādīja interesi [[svētā inkvizīcija]]). Centās rast kristietības zinātniskus pierādījumus, pamatojoties un jutekļu uztveri un prāta spēju sevi izzināt. Visumu uzskatīja par esības un neesības sajaukumu, kur izmaiņas rodas, mijiedarbojoties pretēji orientētajiem mīlestības un naida principiem. Visiem objektiem šai pasaulē, viņaprāt, ir dvēsele un sajūtas, tikai katram savā līmenī - viss tiecas uz pašsaglabāšanos, taču saprātīgas būtnes spēj to sasniegt vienīgi savienojoties ar Dievu. Savu sociālo ideālu izklāstīja traktātos "Saules pilsēta" un "Mesijas monarhija". Aprakstīja uz [[eigēnika]]s pamatiem veidotu ideālo sabiedrību, kurai jāpārņem visu zināmo pasauli. Pamatoja ar veselo saprātu un dabas likumiem, īpašu uzsvaru liekot uz dabaszinātnēm un tehnikas attīstību. Indivīdami, pēc viņa domām, pilnībā jāpakļauj savu eksistenci sabiedrības/valsts vajadzībām. Tiesiskā un mantiskā ziņā visiem cilvēkiem ir jābūt līdzvērtīgiem, mantai (kustamajam un nekustamajam īpašumam, t.sk. sievām) jābūt kopīgai, jo visa ļaunuma pirmavots ir egoisms un alkatība.
 
Savos filosofiskajos uzskatos Kampanella sākotnēji visai ietekmējies no [[Telezio Bernardino]] (''Bernardino Telesio'') mācības un visai skeptiski raudzījās uz [[Sholastika|sholastiku]], uzskatot to par domu ierobežojošu. Viņa paša mācībā [[sensuālisms]] un [[deisms]] eklektiski tika savienots ar reliģiski mistiskiem priekštatiem, Kampanellam aizraujoties ar maģiju un astroloģiju (šo pēdējo apstākļu dēļ par viņu pastāvīgi izrādīja interesi [[svētā inkvizīcija]]). Centās rast kristietības zinātniskus pierādījumus, pamatojoties un jutekļu uztveri un prāta spēju sevi izzināt. Visumu uzskatīja par esības un neesības sajaukumu, kur izmaiņas rodas, mijiedarbojoties pretēji orientētajiem mīlestības un naida principiem. Visiem objektiem šai pasaulē, viņaprāt, ir dvēsele un sajūtas, tikai katram savā līmenī - viss tiecas uz pašsaglabāšanos, taču saprātīgas būtnes spēj to sasniegt vienīgi savienojoties ar Dievu. Savu sociālo ideālu izklāstīja traktātos "Saules pilsēta" un "Mesijas monarhija". Aprakstīja uz [[eigēnika]]s pamatiem veidotu ideālo sabiedrību, kurai jāpārņem visu zināmo pasauli. Pamatoja ar veselo saprātu un dabas likumiem, īpašu uzsvaru liekot uz dabaszinātnēm un tehnikas attīstību. Indivīdami, pēc viņa domām, pilnībā jāpakļauj savu eksistenci sabiedrības/valsts vajadzībām. Tiesiskā un mantiskā ziņā visiem cilvēkiem ir jābūt līdzvērtīgiem, mantai (kustamajam un nekustamajam īpašumam, t.sk. sievām) jābūt kopīgai, jo visa ļaunuma pirmavots ir egoisms un alkatība.

Versija, kas saglabāta 2009. gada 14. septembris, plkst. 11.28

Tommaso Campanella.jpg

Tomazo Kampanella jeb Džovanni Domeniko Kampanella (Tommaso Campanella, Giovanni Domenico Campanella, 1568.-1639.) - dominikāņu mūks, filosofs utopists un dzejnieks.

Dzimis 1568. gada 5. septembrī, Stilo (Stilo) pilsētas tuvumā Stinjano (Stignano) ciematā, Kalabrijas novadā (Reggio Calabria) Apenīnu pussalā (mūsdienu Itālija), kurpnieka ģimenē. Agri iemācījies lasīt un rakstīt, 15 gadu vecumā iestājās dominikāņu klosterī Plakanikā (Placanica), Nikastro tuvumā, pieņemot vārdu "tomazo" (Toms). Pēc klostera skolas kursa apgūšanas, lai turpinātu izglītošanos, 1583. gadā Tomazo tika nosūtīts uz klosteri Sandžordžo (Convento dell’Annunziata, San Giorgio Morgeto). Šeit notika atgadījums, kas iezīmēja pavērsiena punktu Kampanellas dzīvē: viņš piedalījies disputā Kozencā ar franciskāņiem, pārstāvot dominikāņus, un disputā spoži uzvarējis. Liela daļa biogrāfu šo gadījumu uzsver kā visai ietekmējušu Kampanellas attieksmi pret dzīvi un pamodinājušu personiskās ambīcijas. 1593. un 1596. gados pret viņu tika izvirzītas apsūdzības maģijā un herēzē, taču inkvizīcijas pārbaudē tās tika noraidītas. Šajā laikā sarakstījis "Par kristīgo monarhiju" un "Politiskais dialogs pret luterāņiem, kalvinistiem un citiem ķeceriem". 1599. gadā iesaistījās politikā, piedaloties sacelšanās pret Madrides troni organizēšanā. Sazvēresitība tika atklāta un Kampanella Neapolē arestēts un 1602. gadā notiesāts uz mūža ieslodzījumu. Turpmākos 27 gadus viņš pavadīja ieslodzījumā, kur sarakstīja savu slaveno utopiju "Saules pilsēta" (Civitas solis, 1602., publicēta 1623.) par ideālu teokrātiski-komunistisku sabiedrību, kuru pārvalda filosofi un priesteri. Cietumā Kampanella sarakstīja vairumu pārējo savu darbu: "Galileja aizstāvība", "Par lietu un maģijas sajušanu", "Uzvarētais ateisms", kā arī poēmas, sonetus un madrigālus, ko apkopoja savā "Izlase". 1626. gadā pēc īpaša pāvesta Urbana VIII rīkojuma atbrīvots, bet 1629. gadā pilnībā attaisnots. 1634. gadā devās uz Francijas karalisti, kur pavadīja tlikušo dzīves daļu, esot īpašā Rišeljē kardināla Armāna de Plesī (Armand Jean du Plessis, cardinal-duc de Richelieu) aizgādībā. Miris 1639. gada 21. maijā Parīzē.

Savos filosofiskajos uzskatos Kampanella sākotnēji visai ietekmējies no Telezio Bernardino (Bernardino Telesio) mācības un visai skeptiski raudzījās uz sholastiku, uzskatot to par domu ierobežojošu. Viņa paša mācībā sensuālisms un deisms eklektiski tika savienots ar reliģiski mistiskiem priekštatiem, Kampanellam aizraujoties ar maģiju un astroloģiju (šo pēdējo apstākļu dēļ par viņu pastāvīgi izrādīja interesi svētā inkvizīcija). Centās rast kristietības zinātniskus pierādījumus, pamatojoties un jutekļu uztveri un prāta spēju sevi izzināt. Visumu uzskatīja par esības un neesības sajaukumu, kur izmaiņas rodas, mijiedarbojoties pretēji orientētajiem mīlestības un naida principiem. Visiem objektiem šai pasaulē, viņaprāt, ir dvēsele un sajūtas, tikai katram savā līmenī - viss tiecas uz pašsaglabāšanos, taču saprātīgas būtnes spēj to sasniegt vienīgi savienojoties ar Dievu. Savu sociālo ideālu izklāstīja traktātos "Saules pilsēta" un "Mesijas monarhija". Aprakstīja uz eigēnikas pamatiem veidotu ideālo sabiedrību, kurai jāpārņem visu zināmo pasauli. Pamatoja ar veselo saprātu un dabas likumiem, īpašu uzsvaru liekot uz dabaszinātnēm un tehnikas attīstību. Indivīdami, pēc viņa domām, pilnībā jāpakļauj savu eksistenci sabiedrības/valsts vajadzībām. Tiesiskā un mantiskā ziņā visiem cilvēkiem ir jābūt līdzvērtīgiem, mantai (kustamajam un nekustamajam īpašumam, t.sk. sievām) jābūt kopīgai, jo visa ļaunuma pirmavots ir egoisms un alkatība.

Zināmākie darbi:

  • Philosophia sensibus demonstrata (1592.)
  • De monarchia Christianorum (1593.)
  • Dialogo politico contra Luterani, Calvinisti e altri eretici (1595.)
  • Civitas solis (1602.)
  • De sensu rerum et magia (1620.)
  • Apologia pro Galileo (1622.)
  • Scelta (1622.)
  • Atheismus triumphatus (1631.)
  • Questiones sull' optima republica
  • Philosophia realis
  • De Monarchia Messiae

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 190. lpp.
  • Kampanella Tomazo. Saules pilsēta. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2008., 87 lpp.

  • Асмус В.Ф. Томмазо Кампанелла. // Под знаменем марксизма. 1939, № 7
  • Штекли А.Э. Кампанелла. - Москва, 1959
  • Штекли А.Э. Город Солнца: утопия и наука. - Москва, 1978
  • Рутенбург В.И. Кампанелла. - Ленинград, 1956
  • Горфункель А.Х. Томмазо Кампанелла. - Мысль: Москва, 1969, 249 с.
  • Горфункель А.Х. Гуманизм и натурфилософия итальянского Возрождения. - Мысль: Москва, 1977
  • Львов С.Л. Гражданин Города Солнца: Повесть о Томмазо Кампанелле. - Политиздат: Москва, 1981, 439 с.
  • Панченко Д.В. Кампанелла и Ямбул. Опыт текстологического анализа. // Вспомогательные исторические дисциплины. Т.13 - Ленинград, 1982
  • Панченко Д.В. Ямбул и Кампанелла (О некоторых механизмах утопического творчества). // Античное наследие в культуре Возрождения. - Москва, 1984, С. 98-110

Resursi internetā par šo tēmu