Atšķirības starp "Karakitaju valsts" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
21. rindiņa: 21. rindiņa:
 
|}
 
|}
  
'''Karakitaju''' jeb '''Karakidaņu valsts''', musulmaņu avotos dēvēta par '''Karakitaju hanisti''' (an. ''Qara Khitai Khanate, Kara Khitan Khanate'', vc. ''Khanat von Kara-Kitan, Kara-Kitai Herrschaft, Kara-Chitai Herrschaft, Reich der Kara-Kitai'', fr. ''Le royaume de Kara-Khitans ou Qara Khitaï'', kr. ''Каракитайское ханство, Киданьское государство''), bet ķīniešu avotos saukta par '''Rietumu Ļao''' (ķīn. 西遼, ''Xī Liáo'', an. ''Western Liao'', vc. ''Westliche Liao'', kr. ''Западное Ляо'') – valsts Centrālāzijā laikā no 1134. līdz 1220. gadam. Tās vēsturi pieņemts periodizēt trijos pamatposmos: izveidošanās (1124-1143), uzplaukuma posms (1144-1178) un pagrimums (1178-1218).
+
'''Karakitaju''' jeb '''Karakidaņu valsts''', musulmaņu avotos dēvēta par '''Karakitaju hanisti''' (an. ''Qara Khitai Khanate, Kara Khitan Khanate'', vc. ''Khanat von Kara-Kitan, Kara-Kitai Herrschaft, Kara-Chitai Herrschaft, Reich der Kara-Kitai'', fr. ''Le royaume de Kara-Khitans ou Qara Khitaï'', kr. ''Каракитайское ханство, Киданьское государство''), bet ķīniešu avotos saukta par '''Rietumu Ļao''' (ķīn. 西遼, ''Xī Liáo'', an. ''Western Liao'', vc. ''Westliche Liao'', fr. ''Liao de l’Ouest'', kr. ''Западное Ляо'') – valsts Centrālāzijā laikā no 1134. līdz 1220. gadam. Tās vēsturi pieņemts periodizēt trijos pamatposmos: izveidošanās (1124-1143), uzplaukuma posms (1144-1178) un pagrimums (1178-1218).
  
 
Valsti izveidoja kidaņu [[Ļao impērija]]s karavadonis Jeļujs Daši (耶律達實, ''Yēlǜ Dàshí'', 1087-1143) kurš, pasludinājis sevi par [[Van|vanu]], 1124. gadā ar saviem piekritējiem, t.s. melnajiem kidaņiem (kid. ''hu.rả qid.ún'', tj. ''qara qidan'') jeb karakitajiem, devās uz rietumiem, kur to varu atzina [[Gaočanas uiguru valsts|Gaočanas indikuts]], bet tālāko virzīšanos uz Kašgaru apturēja [[Karahanīdu valsts|Karahanīdu armija]]. Jeļujs Daši mainīja savu politiku no iekarotāja kļūstot par vietējo valdnieku sabiedroto sākotnēji cīņā pret kangliem un karlukiem, pēc tam pret [[Seldžuku sultanāts|Seldžuku sultanātu]], pretī saņemot visai plašas teritorijas: 1133. gadā Balasagunu, bet 1134. gadā visu Septiņupi, kur proklamēja jaunu valsti. Lielākās varenības laikā (1144-1178) Karakitaju valsts teritorija pletās no Amudarjas upes rietumos, Balhas, Termesas un Hotanas dienvidos, Balhaša ezera ziemeļos, līdz Kuņluna grēdai un Beišaņas priekškalnēm austrumos, t.i. aptuveni 3000 km virzienā no austrumiem uz rietumiem, un 1000 km virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem.
 
Valsti izveidoja kidaņu [[Ļao impērija]]s karavadonis Jeļujs Daši (耶律達實, ''Yēlǜ Dàshí'', 1087-1143) kurš, pasludinājis sevi par [[Van|vanu]], 1124. gadā ar saviem piekritējiem, t.s. melnajiem kidaņiem (kid. ''hu.rả qid.ún'', tj. ''qara qidan'') jeb karakitajiem, devās uz rietumiem, kur to varu atzina [[Gaočanas uiguru valsts|Gaočanas indikuts]], bet tālāko virzīšanos uz Kašgaru apturēja [[Karahanīdu valsts|Karahanīdu armija]]. Jeļujs Daši mainīja savu politiku no iekarotāja kļūstot par vietējo valdnieku sabiedroto sākotnēji cīņā pret kangliem un karlukiem, pēc tam pret [[Seldžuku sultanāts|Seldžuku sultanātu]], pretī saņemot visai plašas teritorijas: 1133. gadā Balasagunu, bet 1134. gadā visu Septiņupi, kur proklamēja jaunu valsti. Lielākās varenības laikā (1144-1178) Karakitaju valsts teritorija pletās no Amudarjas upes rietumos, Balhas, Termesas un Hotanas dienvidos, Balhaša ezera ziemeļos, līdz Kuņluna grēdai un Beišaņas priekškalnēm austrumos, t.i. aptuveni 3000 km virzienā no austrumiem uz rietumiem, un 1000 km virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem.

Versija, kas saglabāta 2016. gada 22. septembris, plkst. 18.37

Xī Liáo
Qidan mask.png
pastāv: 1128-1220
galvaspilsēta: Balasaguna
gurhani:
  • Jeļujs Daši (1124-1143)
  • Tabujana (1143-1150)
  • Jeļujs Ile (1150-1163)
  • Pusuvana (1164-1178)
  • Jeļujs Džilugu (1178-1213)
  • Kučluks (1213-1220)
200px

Karakitaju jeb Karakidaņu valsts, musulmaņu avotos dēvēta par Karakitaju hanisti (an. Qara Khitai Khanate, Kara Khitan Khanate, vc. Khanat von Kara-Kitan, Kara-Kitai Herrschaft, Kara-Chitai Herrschaft, Reich der Kara-Kitai, fr. Le royaume de Kara-Khitans ou Qara Khitaï, kr. Каракитайское ханство, Киданьское государство), bet ķīniešu avotos saukta par Rietumu Ļao (ķīn. 西遼, Xī Liáo, an. Western Liao, vc. Westliche Liao, fr. Liao de l’Ouest, kr. Западное Ляо) – valsts Centrālāzijā laikā no 1134. līdz 1220. gadam. Tās vēsturi pieņemts periodizēt trijos pamatposmos: izveidošanās (1124-1143), uzplaukuma posms (1144-1178) un pagrimums (1178-1218).

Valsti izveidoja kidaņu Ļao impērijas karavadonis Jeļujs Daši (耶律達實, Yēlǜ Dàshí, 1087-1143) kurš, pasludinājis sevi par vanu, 1124. gadā ar saviem piekritējiem, t.s. melnajiem kidaņiem (kid. hu.rả qid.ún, tj. qara qidan) jeb karakitajiem, devās uz rietumiem, kur to varu atzina Gaočanas indikuts, bet tālāko virzīšanos uz Kašgaru apturēja Karahanīdu armija. Jeļujs Daši mainīja savu politiku no iekarotāja kļūstot par vietējo valdnieku sabiedroto sākotnēji cīņā pret kangliem un karlukiem, pēc tam pret Seldžuku sultanātu, pretī saņemot visai plašas teritorijas: 1133. gadā Balasagunu, bet 1134. gadā visu Septiņupi, kur proklamēja jaunu valsti. Lielākās varenības laikā (1144-1178) Karakitaju valsts teritorija pletās no Amudarjas upes rietumos, Balhas, Termesas un Hotanas dienvidos, Balhaša ezera ziemeļos, līdz Kuņluna grēdai un Beišaņas priekškalnēm austrumos, t.i. aptuveni 3000 km virzienā no austrumiem uz rietumiem, un 1000 km virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem.

No dibināšanas brīža valdošā elite mērķtiecīgi centās rekonstruēt analogu iekārtu, kāda bija bijusi zaudētajā Ļao impērijā, uztverot sevi kā tās turpinājumu. Valdnieka tituls bija kagans (kid. hu.ra qid.ún g.úr:en qa - "kidaņu valsts kagans") - literatūrā kopš XIX gs. iegājies Karakitaju valdniekus titulēt titula tjurku izrunā kā "gurhans". Tiesības uz troni bija arī sievietēm. Lietvedībā paralēli izmantoja gan kidaņu, gan ķīniešu, gab uiguru un persiešu rakstību. Saglabājās arī atsevišķi likumi pēc reliģiskās piederības: noziegušos musulmaņus tiesāja musulmaņu tiesneši, kristiešus – kristiešu, budistus - budistu, t.i. tika diferencēta pavastnieku pārvalde, atkarībā no to nodarbes veida (nomadu lopkopības, zempopības vai jaukta tipa saimniecības). Ierēdniecības aparātā iesaistīja visu valstī dzīvojošo etnisko un reliģisko grupu pārstāvjus, nevienai grupai nedodot priekšroku.

Nepastarpināti paša gurhana pārvaldījumā atradās tikai Septiņupea ar galvaspilsētu Balasagunu (mūsd. Tokmaka Kirgizstanā), Kuldžinas apgabals un Sirdarjas baseina ziemeļaustrumu daļa, bet pārējās teritorijas pārvaldīja vietējā elite pēc savām paražām ar vasaļu tiesībām. Valdnieka rezidence bija Kuza orda (Husi woerduo), blakus Balasagunai. Tiesības uz valdījumu katram vietējam vadonim nācās saņemt pie gurhana, līdz ar tās apliecinošu paidzu. Pašpārvalde bija vietējās elites rokās (vasaļu zemēs pat netika izvietoti kidaņu garnizoni), kuras vienīgais pienākums bija maksāt nodevas un kara gadījumā dot karaspēku. Iedzīvotāji bija jaukts substrāts no kidaņiem jeb karakitajiem, tiem līdzi atnākušajiem ķīniešiem, ebrejiem, indiešiem, vietējām indoirāņu valodu saimes un tjurku ciltīm. Lielākā daļa iedzīvotāju bija zemkopji, nomadi bija tikai kidaņiem līdzi atnākušie daži Rietummongolijas klani un valsts teritorijas ziemeļu stepēs dzīvojošās lopkopju ciltis (uiguri, karluki, kangli). Arī kultūra bija sinkrētiska, saplūstot nomadu, islama, kristietības un Senās Ķīnas civilizāciju elementiem. Juridiski bija nostiprināta reliģijas brīvība, administratīvi nedodot priekšroku nevienam no lielākajiem reliģiskajiem strāvojumiem (kristietībai, maniheismam, islamam, budismam, konfūcismam un tengrismam). Jaukta tipa saimniecība: irigācijas zemkopība, lopkopība un nomadiskā lopkopība, atkarībā no ģeogrāfiskajiem apstākļiem, kas bija visai daudzveidīgi, sākot no kalnu pļavām, auglīgajiem upju līdzenumiem, un beidzot ar stepēm un pustuksnešiem. Lopkopībai bija nozīmīga loma, taču tā nebija galvenā ekonomikas nozare. Bez klasiskajām reģiona zemkopības kultūrām (kvieši, mieži, prosa, kaņepes, kokvilna, sīpoli, rīss, arbūzi un melones, augļu koki) visai attīstīta vīnkopība un zīda audzēšana. Pilsētas nebija blīvi apbūvētas, bet biežāk ar garu zemes valni ierobežotas lielas platības, kurās mijās gan dzīvojamie kvartāli ar administratīvo centru, gan dārzi un pat ganības, tām vairāk atgādinot milzīgus agrārus ciematus, nevis urbānos centrus. Zemi varēja brīvi pirkt un pārdot arī privātpersonas, lieli zemes īpašumi bija Baznīcai. Augsti attīstīta amatniecība (tekstils, stikla, ieroču, keramikas ražošana, akmens sāls un sudraba iegūšana, arhitektūra). Pēc Ļao impērijas parauga tika kaltas savas monētas. Vasaļi meslus maksāja ne tikai naudā, bet arī ar lopiem vai labību, atkarībā no vietējās specifikas. Milzu ienākumus gurhana kasei deva muitas nodevas no Zīda ceļa tranzīta tirdzniecības.

Pagrimums sākās XII gs. beigās, kad valsts rietumu robežas sāka apdraudēt divi spēcīgi kaimiņi: Horezmas lielvalsts un Gurīdu sultanāts. Kaut Gurīdi tika sakauti, 1207. gadā sākās ilgstošs karš ar Horezmas lielvalsti. Provinču vietvalži un lielie vasaļi kļuva aizvien patstāvīgāki savā rīcībā, bet gurhana reālā vara mazinājās. Pēdējie divi gurhani pie varas nāca valsts apvērsuma ceļā, kas vien jau liecina par iekšpolitisko nestabilitāti. 1218. gadā Mongoļu impērijas karavadonis Džebe noijons ar 20 000 jātniekiem iebruka Karakitaju valstī. Pret gurhana Kučluka (kücülüg khan - 屈出律可汗) varu sacēlās musulmaņi Kašgarā un uiguri Austrumturkestānā. Pēc divu gadu asiņainām cīņām, uzvarām un zaudējumiem, kas ritēja divās frontēs - austrumos pret mongoļiem, bet rietumos pret Horezmšahu valsti, - 1220. gadā kidaņu pretestība tika lauzta un Karakitaji valsts iekarota.

Rietumu Ļao dinastija 907.-1125. g.
tempļa vārds (廟號 miàohào) kristītais vārds paša vārds (姓名 xìngmíng) valdīšanas laiks valdīšanas devīze (年號 niánhào), tās laiks
Vēsturiski visbiežāk lieto nevis tempļa, bet paša vārdu
Liao Dezong
西遼德宗
Johannes Jeļujs Daši
(Yelü Dashi - 耶律達實)
1124-1143
  • Yanqing (延慶) 1124-1133
  • Kangguo (康國) 1134-1143
Gantian (reģente)
感天后
 ? Tabujana
(Xiao Tabuyan - 蕭塔不煙)
1143-1150
  • Xianqing (咸清)
Liao Renzong
西遼仁宗
Elias Jeļujs Ile
(Yelü Yilie - 耶律夷列)
1150-1163
  • Shaoxing (紹興)
Chengtian
承天后
 ? Jeļuja Pusuvana
(Yelü Pusuwan - 耶律普速完)
1164-1178
  • Chongfu (崇福)
Mozhu
西遼末主
Georgos Jeļujs Džilugu
(Yelü Zhilugu - 耶律直魯古)
1178-1213
  • Tianxi (天禧)
David Kučluks
Küçlüg (Cioiculioi - 屈出律)
1213-1220

Literatūra par šo tēmu

  • Noonan, Thomas S. The Khazar Economy. // Archivum Eurasiae Medii Aevi 9 (1995-1997): p. 253-318.
  • Buell P. D. Sino-Khitan Administration in Mongol Bukhara. // Journal of Asian History. 1979. № 13. P. 121-151.
  • Endicott-West E. Aspects of Khitan Liao and Mongolian Yuan Imperial Rule. A Comparative Perspective. // Rulers from the Steppe. - Los Angeles, 1991. P. 199-222.
  • Franke H. The «Treatise on Punishments» in the Liao History. An Annotated Translation. // Central Asiatic Journal. 1983. № 1-2. Р. 9-38.
  • Jagchid S. The Kitans and their cities. // Central Asiatic Journal. 1981. №1-2. Р. 70-88.
  • Howort H.H. The Khitai or Khitans. // Journal of the Royal Asiatik Society of Great Britain and Ireland. l881. № 12. Р. 121-182.
  • Oppert G. On the Kitai and Kara-Kitai. // Journal Ethnological Society. London. 1870. N.2
  • Biran Michal. The Empire of the Qara Khitai in Eurasian History : Between China and the Islamic World' - Cambridge University Press: Cambridge/New York, 2005. - 295 p. ISBN 0521842263
  • Wittfogel K.A., Feng Chia-sheng. History of Chinese Society - Liao (907 - 1125). Transactions of the American philosophical Society, new series-volume 36. - Philadelphia, 1946. P. 619-674

  • Gabelentz, Hans C. von der. Geschichte der Crossen Liao, aus dem mandschu ubersetzt. - St.-Petersburg, 1877. - 194 s.
  • Schott Wilhelm. Kitai und Karakitai ein Beitrag zur Geschichte Ost- und Innerasiens. - Königlichen Akademie der Wissenschaftern: Berlin, 1879

  • Пиков Г.Г. Киданьские государства Ляо (907–1124) И Западное Ляо (1125–1218). Учебное пособие. - Новосибирский государственный университет: Новосибирск, 2013 - 116 c.
  • E Лун-ли. История государства киданей (Цидань го чжи). / Пер. с кит., введение, комментарий и приложения В.С. Таскина. - Наука: Москва, 1979. - 607 c.
  • Авакьянц Г. С. К вопросу о киданях. // Всесоюзная научная конференция, посвященная 100 - летию со дня рождения академика Б. Я. Владимирцова. Тезисы докладов. - Москва, 1984.
  • Викторова Л.Л. Кочевой уклад в Киданьской империи. (Доложено на заседании отделения 22 октября 1958 г.). - Материалы по этнографии. - Наука: Ленинград, 1961, Вып.1. С.31-36.
  • Викторова Л.Л. Роль киданей в этнокультурной и политической истории Монголии. // Общество и государство в Китае. - Москва, 1981
  • Даньшин А.В. Вооруженные силы киданьской империи Ляо. // Молодые ученые Кузбасса - 60 - летию образования СССР: Материалы к научной конференции (Межвузовская научная конференция молодых ученых). - Кем. ГУ: Кемерово, 1982, С. 64 - 66.
  • Даньшин А.В. Государство и право киданьской империи Ляо. - Кем. ГУ: Кемерово, 2006. - 180 с.
  • Даньшин А.В. Семейно-брачные отношения и положение женщин в киданьском государстве. - Ленинград 1985. - Деп. в ИНИОН АН СССР № 21993/85.
  • Даньшин А. В. Система преступлений и наказаний в праве киданьского государства Ляо (907-1125 гг.) // Вестник ЛГУ. - Ленинград,1985. - Деп. в ИНИОН АН СССР 07.08.85, № 21994.
  • Даньшин А.В. Феодальное право Китая и киданьского государства (проблемы взаимовлияния). // Взаимодействие и взимовлияние цивилизаций и культур на Востоке. III Всесоюзная конференция Востоковедов. Тезисы докладов и сообщений. (Душанбе, 16-18 мая 1988 г.) Т.1. - Москва, 1988, С. 84-87.
  • Думан Л. И. Отношения Китая с киданями. // Седьмая научная конференция «Общество и государство в Китае». Тезисы и доклады. - Наука: Москва, 1976. с. 113 - 128.
  • Ивлиев А.Л. Соотношение культур империи Ляо и киданей. // Археология и этнография народов Дальнего Востока. Сборник научных трудов. - Владивосток, 1984.
  • Ивлиев А.Л. Городища киданей. // Материалы по древней и средневековой археологии юга Дальнего Востока СССР и смежных территорий. - Владивосток, 1983.
  • История Железной империи. - Институт археологии и этнографии СО РАН: Новосибирск, 2007. - 356 с., ISBN 978-5-7803-0160-8
  • Кычанов Е. И. Собственность на людей в киданьском государстве Ляо (916-1124 гг.) // Рабство на Востоке в средние века. - Москва, 1986. С. 185-192.
  • Ларичев В. Е., Тюрюмина Л. В. Военное дело у киданей (по сведениям из «Ляо ши»). // Сибирь, Центральная и Восточная Азия в Средние века. - Наука: Новосибирск, 1975., Т.3. С. 99-113.
  • Пэрлээ X. Киданьские города и поселения на территории Монгольской Народной Республики (Х-ХII вв.) // Монгольский археологический сборник. - Наука: Москва, 1962 С. 55-62.
  • Стратанович Г.Г. К вопросу о наименовании государства Кидань и Ляо. // Топонимика Востока. Новые исследования. - Москва, 1964.
  • Таскин B.C. Китайские источники по истории династии Ляо. // Страны Дальнего Востока (история и экономика). - Наука: Москва, 1971, С.62-82.
  • Таскин B.C. Походные лагеря киданьских императоров. // Китай: общество и государство. -Наука: Москва, 1973, С. 26-58.
  • Тюрюмина Л.В., Ларичев В. Е., Лебедева Е.П. Гибель империи Ляо. // Бронзовый и ранний железный век Сибири. - Наука: Новосибирск, 1974. Вып. 4. С. 225-260.
  • Пиков Г.Г. Безмолвствующая культура киданей. // ALTAICA X. Сборник статей и материалов. - ИВИ РАН: Москва, 2005. С. 141–168.
  • Пиков Г.Г. Буддизм в государстве Киданей. // Тезисы Всесоюзной буддологической конференции (Москва, ноябрь 1987г.). - Наука, ГРВЛ: Москва, 1987. - 258 с. - С. 60-62.
  • Пиков Г.Г. Градостроительство в Западном Ляо (1124 - 1218гг.). // Третья дальневосточная конференция молодых историков. Тезисы докладов. - Институт истории, археологии и этнографии народов Дальнего Востока ДВО РАН, Дальнаука: Владивосток, 1994. - 72 с. - С. 27-29.
  • Пиков Г.Г. Западные кидани. - Изд-во Новосибирского ун-та: Новосибирск, 1989. – 196 с.
  • Пиков Г.Г. К проблеме влияния китайского права на уголовное законодательство киданей. // Северная Азия и соседние территории в средние века. Сборник научных трудов. - Наука: Новосибирск, 1992. С. 84-93.
  • Пиков Г.Г. Киданьское государство Ляо как кочевая империя // Кочевая альтернатива социальной эволюции / Отв. ред. Н. Н. Крадин, Д. М. Бондаренко. - ИА РАН – ЦЦИРИ: Москва, 2002. С. 192-194.
  • Пиков Г.Г. Между монгольским Западом и мусульманским Востоком (судьба киданьского анклава в Средней Азии). // Медиевистика XXI века: Проблемы методологии и преподавания. Вып. III. Запад и Восток: власть, социум, ментальность, особенности исторического развития. - Кемерово, 2007. С. 218-254.
  • Пиков Г.Г. Международное право киданей // Жить законом. Правовое и правоведческое пространство истории. Сб. научных трудов. Новосибирск, 2003. - 200 с. - С. 3-14.
  • Пиков Г.Г. Мусульманские письменные источники по истории западных киданей. // История и культура Восточной и Юго-Восточной Азии. Ч. 2. - Наука: Москва, 1986. С. 339-352.
  • Пиков Г.Г. Некоторые вопросы государственного устройства Западной Ляо. // Известия Сибирского отделения АН СССР. 1979. № 1. Серия общественных наук. Вып. 1. С. 155 - 161.
  • Пиков Г.Г. Некоторые вопросы экономики западных киданей //Дальний Восток и соседние территории в средние века. - Наука: Новосибирск, 1980. - 152 с. - С. 127-135.
  • Пиков Г.Г. О столице государства западных киданей. // Восточная Азия и соседние территории в средние века. - Наука: Новосибирск, 1986. С. 24-33.
  • Пиков Г.Г. Организация военного дела в государстве кара-киданей. // Известия Сибирского отделения АН СССР. 1983. № 1. Серия общественных наук. Вып. 1. С. 103-112.
  • Пиков Г.Г. Рабство в империи киданей. // Социальные группы традиционных обществ Востока. Ч. 1. - Наука: Москва, 1985. С. 31 - 41.
  • Пиков Г.Г. Рабство в киданьской империи Ляо (907-1125). // Вестник НГУ. Серия: история, филология. НГУ. - Т. 11. - Вып. 1: История, филология. 2012.-С. 9-16.
  • Пиков Г.Г. Религиозно-мифологические представления киданей. // Сибирь в панораме тысячелетий (Материалы международного симпозиума): в 2 т. - Новосибирск, 1998. Т. 1.
  • Пиков Г.Г. Семейно-брачное право у киданей. // Дальний Восток и соседние территории в средние века. - Наука: Новосибирск, 1990. - 116 с. - С. 25-42.
  • Пиков Г.Г. Специфика государственного устройства киданьских государств (Ляо и Си Ляо). // История и социология государства. - НГУ: Новосибирск, 2003. - 244 с. - С. 67-113.
  • Пиков Г.Г. Специфика конфессиональной ситуации в кочевой империи (на примере Ляо). // Религия в истории народов Южной Сибири и Центральной Азии. Хрестоматия. Ч. II. Эпоха средневековья. - Издательство Алтайского государственного университета: Барнаул, 2012. С. 219-234.
  • Пиков Г.Г. Специфика кочевой империи (на примере киданьского государства Ляо). // Вестник НГУ. Серия: история, филология. Новосибирск, 2002. Т. 1. Вып. 2: Востоковедение. С. 18-30.
  • Пиков Г.Г. Судьба китайской культуры в Западнокиданьском государстве // Вестник НГУ. Серия: история, филология. Новосибирск, 2006. Т. 5. Вып. 1 (дополнительный). - С. 3-8.
  • Пиков Г.Г. Христианство и родоплеменное общество (на примере киданей). // Этносы Сибири. История и современность. Сборник тезисов научно-практической конференции, посвященной 60-летию Красноярского края. Ноябрь - декабрь 1994 г. - Красноярск, 1994. С. 163-166.
  • Викторова Л. Л. Роль киданей в этнокультурной и политической истории Монголии. // Общество и государство в Китае. - Москва, 1981.
  • Суровцов М. Н. О владычестве киданей в Средней Азии. // Архив востоковедов СПб ИВ РАН. Фонд А. М. Позднеева, № 44, ед. Хр. № 278. Л. 32
  • Рассел Джесси, Роналд Кон. Каракитайское ханство. - Книга по Требованию, 2013. ISBN 978-5-5096-9468-4

Resursi internetā par šo tēmu