Atšķirības starp "Kasiodors" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
'''Flavijs Magnuss Aurēlijs Kasiodors''' (lat. ''Flavius Magnus Aurelius Cassiodorus''; ~490.-583.) - politiķis, domātājs, antīkās kultūras mantojuma glābējs, "pēdējais romietis". Rutledža filosofijas enciklopēdija Kasiodoru ierindo starp Viduslaiku enciklopēdistiem.
 
'''Flavijs Magnuss Aurēlijs Kasiodors''' (lat. ''Flavius Magnus Aurelius Cassiodorus''; ~490.-583.) - politiķis, domātājs, antīkās kultūras mantojuma glābējs, "pēdējais romietis". Rutledža filosofijas enciklopēdija Kasiodoru ierindo starp Viduslaiku enciklopēdistiem.
  
Dzimis Skvilacā (''Squillacium''), Kalabrijā (Dienviditālija), visai ievērojamajā sīriešu izcelsmes Romas senatoru Flāviju ģimenē (tēvs bija Sicīlijas [[prefekts]]). Guvis lielisku izglītību, tālāk izglītojies tieslietās, līdz uzsāka sabiedrisko darbu tēva pārraudzībā, bet laikā no 507. līdz 511. gadam bija [[kvestors]]. Ilgus gadus bija ostgotu karaļa Teodoriha Lielā kancelejas vadītājs un padomdevējs, darbojās kā karalistes hronists un brīvo mākslu, gramatikas zinātnes, filozofijas un mūzikas reorganizators. Kopā ar savu domubiedru [[Boētijs|Boētiju]] centās panākt gotu un romiešu aristokrātijas savstarpējo integrēšanos. Pēc Teodoriha nāves 526. gadā, turpināja vadīt kanceleju un Amalasuntas, Teodata un Vitiga padomnieks. Kad Belisārijs 540. gadā Ravennā saņēma Vitigu gūsta, Kasiodors pameta politiku, lai pievērstos reliģiskiem un intelektuāliem meklējumiem, literārai darbībai. Apmetās uz dzīvi dzimtajā Skvilacā, kur nodibināja [[Benediktīniešu ordenis|benediktiešu]] klosteri, sava veida pētnieku komūnu, kas speciāli nodarbojās ar kodeksu tulkošanu un pārdošanu. Šis centrs (darbojās līdz IX gs.) spēcīgi ietekmēja agrīno viduslaiku Baznīcas kultūru.
+
Dzimis Skvilacā (''Squillacium''), Kalabrijā (Dienviditālija), visai ievērojamajā sīriešu izcelsmes Romas senatoru Flāviju ģimenē (tēvs bija Sicīlijas [[prefekts]]). Guvis lielisku izglītību, tālāk izglītojies tieslietās. Karjeru [[Maģistrāts|maģistrātā]] sāka 507. gadā, kļūstot par [[kvestors|kvestoru]] (līdz 511. gadam). 514. gadā ostgotu karalis Teodorihs Lielais viņu iecēla par [[Konsuls|konsulu]], bet ap 527. gadu kļuva par [[Galma maģistrs|galma maģistru]] (''magister officiorum'') karaļa galmā (ar nāvi sodītā [[Boētijs|Boētija]] vietā). Turpmāk ilgus gadus bija ostgotu karaļa Teodoriha Lielā kancelejas vadītājs un padomdevējs, darbojās kā karalistes hronists un brīvo mākslu, gramatikas zinātnes, filozofijas un mūzikas reorganizators. Centās panākt gotu un romiešu aristokrātijas savstarpējo integrēšanos. Pēc Teodoriha nāves 526. gadā, turpināja vadīt kanceleju un Amalasuntas, Teodata un Vitiga padomnieks. Kad Belisārijs 540. gadā Ravennā saņēma Vitigu gūsta, Kasiodors pameta politiku, lai pievērstos reliģiskiem un intelektuāliem meklējumiem, literārai darbībai. Apmetās uz dzīvi dzimtajā Skvilacā, kur nodibināja [[Benediktīniešu ordenis|benediktiešu]] klosteri, sava veida pētnieku komūnu, kas speciāli nodarbojās ar kodeksu tulkošanu un pārdošanu. Šis centrs (darbojās līdz IX gs.) spēcīgi ietekmēja agrīno viduslaiku Baznīcas kultūru.
  
 
Laikā no 526. līdz 533. gadam sarakstījis "Historia Gothica" 12 grāmatās (tās zudušas), kuru saturu zinām no [[Jordāns|Jordāna]] darba "De origine actibusque Getarum". Ap 537. gadu sastādīta Kasiodora "Variae" 12 grāmatās, kas saturēja dažādu vēstuļu un aktu kopijas. Krājums saglabājies daudzos norakstos, jo viduslaikos tika plaši izmantots kā rokasgrāmata dokumentu pareizai rakstīšanai. V sējumā ievietota arī Teodoriha Lielā pateicības vēstule aistiem par viņam ar īpašu sūtni atvesto dzintaru kā dāvanu. Bez traktāta "Par dvēseli", kas papildināja viņa "Dažādu sacerējumu" krājumu, viņš pārstrādāja (15 grāmatas) Sokrāta, Sozomena un Teodorēta "Baznīcas vēstures" latīņu tulkojumu.
 
Laikā no 526. līdz 533. gadam sarakstījis "Historia Gothica" 12 grāmatās (tās zudušas), kuru saturu zinām no [[Jordāns|Jordāna]] darba "De origine actibusque Getarum". Ap 537. gadu sastādīta Kasiodora "Variae" 12 grāmatās, kas saturēja dažādu vēstuļu un aktu kopijas. Krājums saglabājies daudzos norakstos, jo viduslaikos tika plaši izmantots kā rokasgrāmata dokumentu pareizai rakstīšanai. V sējumā ievietota arī Teodoriha Lielā pateicības vēstule aistiem par viņam ar īpašu sūtni atvesto dzintaru kā dāvanu. Bez traktāta "Par dvēseli", kas papildināja viņa "Dažādu sacerējumu" krājumu, viņš pārstrādāja (15 grāmatas) Sokrāta, Sozomena un Teodorēta "Baznīcas vēstures" latīņu tulkojumu.

Versija, kas saglabāta 2011. gada 9. decembris, plkst. 15.19

Flavijs Magnuss Aurēlijs Kasiodors (lat. Flavius Magnus Aurelius Cassiodorus; ~490.-583.) - politiķis, domātājs, antīkās kultūras mantojuma glābējs, "pēdējais romietis". Rutledža filosofijas enciklopēdija Kasiodoru ierindo starp Viduslaiku enciklopēdistiem.

Dzimis Skvilacā (Squillacium), Kalabrijā (Dienviditālija), visai ievērojamajā sīriešu izcelsmes Romas senatoru Flāviju ģimenē (tēvs bija Sicīlijas prefekts). Guvis lielisku izglītību, tālāk izglītojies tieslietās. Karjeru maģistrātā sāka 507. gadā, kļūstot par kvestoru (līdz 511. gadam). 514. gadā ostgotu karalis Teodorihs Lielais viņu iecēla par konsulu, bet ap 527. gadu kļuva par galma maģistru (magister officiorum) karaļa galmā (ar nāvi sodītā Boētija vietā). Turpmāk ilgus gadus bija ostgotu karaļa Teodoriha Lielā kancelejas vadītājs un padomdevējs, darbojās kā karalistes hronists un brīvo mākslu, gramatikas zinātnes, filozofijas un mūzikas reorganizators. Centās panākt gotu un romiešu aristokrātijas savstarpējo integrēšanos. Pēc Teodoriha nāves 526. gadā, turpināja vadīt kanceleju un Amalasuntas, Teodata un Vitiga padomnieks. Kad Belisārijs 540. gadā Ravennā saņēma Vitigu gūsta, Kasiodors pameta politiku, lai pievērstos reliģiskiem un intelektuāliem meklējumiem, literārai darbībai. Apmetās uz dzīvi dzimtajā Skvilacā, kur nodibināja benediktiešu klosteri, sava veida pētnieku komūnu, kas speciāli nodarbojās ar kodeksu tulkošanu un pārdošanu. Šis centrs (darbojās līdz IX gs.) spēcīgi ietekmēja agrīno viduslaiku Baznīcas kultūru.

Laikā no 526. līdz 533. gadam sarakstījis "Historia Gothica" 12 grāmatās (tās zudušas), kuru saturu zinām no Jordāna darba "De origine actibusque Getarum". Ap 537. gadu sastādīta Kasiodora "Variae" 12 grāmatās, kas saturēja dažādu vēstuļu un aktu kopijas. Krājums saglabājies daudzos norakstos, jo viduslaikos tika plaši izmantots kā rokasgrāmata dokumentu pareizai rakstīšanai. V sējumā ievietota arī Teodoriha Lielā pateicības vēstule aistiem par viņam ar īpašu sūtni atvesto dzintaru kā dāvanu. Bez traktāta "Par dvēseli", kas papildināja viņa "Dažādu sacerējumu" krājumu, viņš pārstrādāja (15 grāmatas) Sokrāta, Sozomena un Teodorēta "Baznīcas vēstures" latīņu tulkojumu.

Kasiodora darbi apkopoti "Monumenta Germaniae Historica" (MGH) 12. sējumā (Berlin, 1894.) T.Momzena redakcijā.

Literatūra par šo tēmu

  • Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 7. lpp.
  • Kristietības vēsture : grāmata, kas aptver kristietības attīstību no pirmsākumiem līdz mūsdienām : [rokasgrāmata] / red. Andris Vilsons. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2005. - 688 lpp. ISBN 9984-228-21-5
  • Rubenis Andris. Ētika : Rietumu baznīctēvu antropoloģija un ētika : Augustīns. Boēcijs. Mūku garīgums : lekciju kurss. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2005. - 191 lpp. ISBN 9984-371-18-2

Resursi internetā par šo tēmu