Kavalērija

No ''Vēsture''
Versija 2010. gada 23. jūlijs, plkst. 21.13, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
mongoļu kavalērija gatavojas uzbrukt (ap 1240.)

Kavalērija - (no lat. caballus - "zirgs"; angl. cavalry, fr. cavalerie, vāc. Kavalerie, kr. кавалерия, конница) - sauszemes karaspēka ieroču šķira, karavīri, kuri karadarbībā piedalās un pārvietojas, jājot uz zirgiem (atsevišķos reģionos arī uz kamieļiem). Pirmo reizi parādās IX gs. p.m.ē. Seno Tuvo Austrumu zemēs (Asīrijā, Urartu). Dalījums vieglajā, vidējā un smagi bruņotajā kavalērijā parādījās VI gs. p.m.ē. Senajā Persijā. Regulārās kavalērijas daļas (ne visai lielas, jo reti kura polisa spēja uzturēt lielāku par 1000 jātniekiem vienību) pirmo reizi tika izveidotas Senajā Grieķijā. Līdz sedlu un kāpšļu ieviešanai zemkopju kultūru armijās kavalērija kalpoja kā palīgspēki izlūkošanai, straujiem uzbrukumiem no flangiem, reidien pretinieka aizmugurē u.tml., taču nomadu zemēs tā veidoja karaspēka pamatmasu. Viduslaikos smagi bruņotā kavalērija bija armijas galvenais triecienspēks, kuras uzbrukumu šajā laikā varēja apturēt tikai cieša kājnieku ierinda ar uz priekšu izbīdītiem garajiem pīķiem. Tās nozīme sāka pakāpeniski mazināties pēc XIV gs., kad Eiropā parādījās šaujamieroči. XV-XVI gs. lielāku lomu guva vieglā kavalērija, kura visai drīz tika apbruņota arī ar individuālajiem šaujamieročiem. Pēdējo reizi pietiekami plaši kavalērija tika izmantota II Pasaules karā, kad tās triecienspēka loma zuda pilnībā, kavalērijas daļām atstājot palīgspēku lomu. XX gs. vidū lielākajā daļā valstu bruņoto spēku kavalērija kā ieroču šķira tika likvidēta (vairāku valstu bruņotajos spēkos kavalērijas daļas tika mehanizētas, kļūstot par bruņumehanizētajām daļām un saklabājot nosaukumā apzīmējumu "kavalērijas"), vai arī saglabāta tikai daļēji tīri reprezentatīvos nolūkos.

Skat. arī: eskadrons, bruņinieki, kazaki, huzāri, ulāni. katafrakti, heitari

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 125. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu