Atšķirības starp "Kiniķi" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kiniķi''' - [[Antīkā filosofija|Antīkās filosofijas]] skola "klasiskās filosofijas" laikā (V-IV gs. p.m.ē.), [[Antistens no Atēnām|Antistena]] mācības sekotāji. Nosaukuma izcelsme nāk no [[Atēnu polisa|Atēnu]] filosofijas skolas ''Kinosargā'' nosaukuma | + | '''Kiniķi''' - [[Antīkā filosofija|Antīkās filosofijas]] skola "klasiskās filosofijas" laikā (V-IV gs. p.m.ē.), [[Antistens no Atēnām|Antistena]] mācības sekotāji. Nosaukuma izcelsme nāk no [[Atēnu polisa|Atēnu]] filosofijas skolas ''Kinosargā'' nosaukuma ''Κυνόσαργες'', burt. “modrais suns”, ja pieņem, ka skolas nosaukums cēlies no κύων, κυνός (''kyōn, kynos'') - “suns”, kur pēc Sokrata nāves Antistens vadīja nodarbības. Postulēja, ka zināšanas ir tikai tas, ko var noformulēt jēdzienos, bet patiesas ir tikai zināšanas par atsevišķo. Noliedza iespēju vispār kaut ko galīgi definēt, t.i., saistīt atsevišķo ar vispārīgo, kā arī iespēju piedēvēt priekšmetam kādas nemainīgas īpašības. Par katru sprieduma subjektu var apgalvot tikai to, ka tas ir tieši šis subjekts. Līdz ar to pieļaujami ir tikai tie spriedumi, kuros subjekts sakrīt ar predikātu: “Sokrats ir Sokrats”, nevis “Sokrats ir skolotājs”. Par laimes un tikuma pamatu uzskatīja līdzšinējo sabiedrisko normu revidēšanu, mainot vērtību hierarhiju sistēmu, aicinot iztikt tikai ar nepieciešamo, nepieļaujot atkarību no baudām. Spilgtākais pārstāvis ir [[Diogens no Sinopes]]. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 4. novembris, plkst. 15.44
Kiniķi - Antīkās filosofijas skola "klasiskās filosofijas" laikā (V-IV gs. p.m.ē.), Antistena mācības sekotāji. Nosaukuma izcelsme nāk no Atēnu filosofijas skolas Kinosargā nosaukuma Κυνόσαργες, burt. “modrais suns”, ja pieņem, ka skolas nosaukums cēlies no κύων, κυνός (kyōn, kynos) - “suns”, kur pēc Sokrata nāves Antistens vadīja nodarbības. Postulēja, ka zināšanas ir tikai tas, ko var noformulēt jēdzienos, bet patiesas ir tikai zināšanas par atsevišķo. Noliedza iespēju vispār kaut ko galīgi definēt, t.i., saistīt atsevišķo ar vispārīgo, kā arī iespēju piedēvēt priekšmetam kādas nemainīgas īpašības. Par katru sprieduma subjektu var apgalvot tikai to, ka tas ir tieši šis subjekts. Līdz ar to pieļaujami ir tikai tie spriedumi, kuros subjekts sakrīt ar predikātu: “Sokrats ir Sokrats”, nevis “Sokrats ir skolotājs”. Par laimes un tikuma pamatu uzskatīja līdzšinējo sabiedrisko normu revidēšanu, mainot vērtību hierarhiju sistēmu, aicinot iztikt tikai ar nepieciešamo, nepieļaujot atkarību no baudām. Spilgtākais pārstāvis ir Diogens no Sinopes.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 199. lpp.
