Atšķirības starp "Kopiena" versijām
m |
m |
||
| (5 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kopiena''' (an. ''community'', vc. ''Gemeinwessen'', kr. ''община'') - sociāls kolektīvs, kam ir pilnīgs vai daļējs kopīpašums un pilnīga vai daļēja pašpārvalde. | + | '''Kopiena''' (an. ''community'', vc. ''Gemeinwessen'', kr. ''община'') - sociāls kolektīvs, kam ir pilnīgs vai daļējs kopīpašums un pilnīga vai daļēja pašpārvalde. T.i. sociāla apvienība, kurai raksturīga interešu un mērķu kopība, emocionāla un kultūras kopība, dažkārt kopēja izcelsme u.tml., kurai raksturīgas locekļu personiskās attiecības, kā arī pašorganizētības. Kā sociālas sadzīves forma vairāk raksturīga pirmsindustriālā laikmeta sabiedrībai (taču sastopama arī vēlāk, piemēram: ciema kopiena, imigrantu kopiena, reliģiska kopiena u.tml.). |
| − | |||
| − | |||
| − | + | 19.-20. gs. mijas tipoloģijai bija tendence raudzīties uz kopienu kā uz vēsturiski secīgi viens otru nomainošiem kopā dzīvošanas modeļiem, pieaugot radniecisko un sociālo saišu sarežģītībai. K. Markss pieņēma, ka pirmās kopienas organizējas ap kodolu, ko veido lokalizēta radniecīga apvienība (dzimta), kuru apvieno unilineāra vai ambilineāra filiācija (piem. linidža vai remidža), vai cita veida radniecības saites, kuras noteiktas bilateriāli, un kas dzīvo kopā. Kā arī to ģimeņu locekļi, kas nākuši klāt laulības ceļā, kuru radinieku grupas lokalizējas citur. Attiecīgi, šādu '''dzimtas kopienu''' saistīja ar radniecīgo saišu nomaiņu pret teritoriālajām, kvantitatīvo pieaugumu (līdz pat vairākiem tūkstošiem locekļu), sociāli ekonomisko noslāņošanos, saglabājot atsevišķas savstarpējās izpalīdzēšanas un pašorganizēšanās formas (kas, kopienai iekļaujoties lielākā politiskā veidojumā, ļāva uzturēt zināmu pašpārvaldi). Taču jau laikabiedri šo koncepciju sāka kritizēt (radniecība nenosaka vēl piederību dzimtai, piemēram, neeksogāmas ambilineāras remidžas). 20. gs. vidus vēstures literatūrā izdalīja tādus pamattipus kā [[pirmatnējā kopiena]], [[kaimiņu kopiena]] un [[zemnieku kopiena]] kā dominējošās sociālās sadzīves formas [[aizvēsture]]s, [[senvēsture]]s un pirmsindustriālajā sabiedrībā (arī starpposmus kā "protozemnieku kopiena" un "heterogēnā kopiena" u.c.), kā arī korporatīvās kopienu formas (emigrantus, imigrantus, kolonistus, [[cunfte]]s, pilsētu [[komūna]]s, reliģiskās apvienības utt.). | |
| − | + | Visizplatītākās kopienas pamatā ir teritoriālas saites, kaimiņattiecības starp kopā vai ļoti tuvu viena otrai dzīvojošām ģimenēm, dzimtām, un kopīgi izmantojošām zemes un ūdens resursus savā teritorijā, kā arī praktizējošām kādas nebūt savstarpējās palīdzības formas (piemēram, [[lauku kopiena]]). Pēdējās desmitgadēs šo tipoloģiju izmanto aizvien mazāk, atzīstot to par pārāk primitīvu, bet reālo ainu par pārāk sarežģītu un daudzveidīgu, lai iekļautos šādos rāmjos. Vēsturiski strukturālo pazīmju, dzīvesveida un sociāli ekonomisko funkciju ziņā ir vērojama ārkārtīgi liela kopienu formu daudzveidība. Nepastāv vispārpieņemta to tipoloģizācija un tajā pamatota terminoloģija. | |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Pašreizējā versija, 2021. gada 28. oktobris, plkst. 18.05
Kopiena (an. community, vc. Gemeinwessen, kr. община) - sociāls kolektīvs, kam ir pilnīgs vai daļējs kopīpašums un pilnīga vai daļēja pašpārvalde. T.i. sociāla apvienība, kurai raksturīga interešu un mērķu kopība, emocionāla un kultūras kopība, dažkārt kopēja izcelsme u.tml., kurai raksturīgas locekļu personiskās attiecības, kā arī pašorganizētības. Kā sociālas sadzīves forma vairāk raksturīga pirmsindustriālā laikmeta sabiedrībai (taču sastopama arī vēlāk, piemēram: ciema kopiena, imigrantu kopiena, reliģiska kopiena u.tml.).
19.-20. gs. mijas tipoloģijai bija tendence raudzīties uz kopienu kā uz vēsturiski secīgi viens otru nomainošiem kopā dzīvošanas modeļiem, pieaugot radniecisko un sociālo saišu sarežģītībai. K. Markss pieņēma, ka pirmās kopienas organizējas ap kodolu, ko veido lokalizēta radniecīga apvienība (dzimta), kuru apvieno unilineāra vai ambilineāra filiācija (piem. linidža vai remidža), vai cita veida radniecības saites, kuras noteiktas bilateriāli, un kas dzīvo kopā. Kā arī to ģimeņu locekļi, kas nākuši klāt laulības ceļā, kuru radinieku grupas lokalizējas citur. Attiecīgi, šādu dzimtas kopienu saistīja ar radniecīgo saišu nomaiņu pret teritoriālajām, kvantitatīvo pieaugumu (līdz pat vairākiem tūkstošiem locekļu), sociāli ekonomisko noslāņošanos, saglabājot atsevišķas savstarpējās izpalīdzēšanas un pašorganizēšanās formas (kas, kopienai iekļaujoties lielākā politiskā veidojumā, ļāva uzturēt zināmu pašpārvaldi). Taču jau laikabiedri šo koncepciju sāka kritizēt (radniecība nenosaka vēl piederību dzimtai, piemēram, neeksogāmas ambilineāras remidžas). 20. gs. vidus vēstures literatūrā izdalīja tādus pamattipus kā pirmatnējā kopiena, kaimiņu kopiena un zemnieku kopiena kā dominējošās sociālās sadzīves formas aizvēstures, senvēstures un pirmsindustriālajā sabiedrībā (arī starpposmus kā "protozemnieku kopiena" un "heterogēnā kopiena" u.c.), kā arī korporatīvās kopienu formas (emigrantus, imigrantus, kolonistus, cunftes, pilsētu komūnas, reliģiskās apvienības utt.).
Visizplatītākās kopienas pamatā ir teritoriālas saites, kaimiņattiecības starp kopā vai ļoti tuvu viena otrai dzīvojošām ģimenēm, dzimtām, un kopīgi izmantojošām zemes un ūdens resursus savā teritorijā, kā arī praktizējošām kādas nebūt savstarpējās palīdzības formas (piemēram, lauku kopiena). Pēdējās desmitgadēs šo tipoloģiju izmanto aizvien mazāk, atzīstot to par pārāk primitīvu, bet reālo ainu par pārāk sarežģītu un daudzveidīgu, lai iekļautos šādos rāmjos. Vēsturiski strukturālo pazīmju, dzīvesveida un sociāli ekonomisko funkciju ziņā ir vērojama ārkārtīgi liela kopienu formu daudzveidība. Nepastāv vispārpieņemta to tipoloģizācija un tajā pamatota terminoloģija.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 144. lpp.
- Пругавин В.С. Русская земельная община в трудах ее местных исследователей. (Изд.2) - URSS: Москва, 2012. 312 с. ISBN 978-5-397-02532-4
