Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija

No ''Vēsture''
Versija 2010. gada 25. marts, plkst. 15.20, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (KSDSP) (Российская социал-демократическая рабочая партия) – demokrātiska kreisa politiska partija Krievijas impērijā. Dibināšanas kongress sanāca 1898. gada 1. martā Minskā. Tajā pieņēma P.Strūves sarakstīto Krievijas sociāldemokrātiskās partijas manifestu (gandrīz visus kongresa dalībniekus tūdaļ apcietināja). 1900. gadā Šveicē sāka izdot partijas avīzi Искра ("Dzirkstele"). 1903. gada jūlijā-augustā Londonā sanāca KSDSP II kongress, kurā partija sadalījās sašķeļoties mērenās Martova un radikālās Ļeņina koncepcijas piekritējos, t.i. mazinieku (меньшевики, no меньше - "mazāk") un lielinieku (большевики - no больше - "vairāk") frakcijās.[1] Pēc kongresa abas frakcijas sāka veidot autonomas organizācijas, pie kam izrādījās, ka LSDSP ierindas biedru pārliecinošs vairākums nostājas "mazinieku" pozīcijās". Lielinieki tika izstumti no avīzes redakcijas (tikai 1904. gadā frakcija izveidoja savu preses izdevumu Вперёд - "Uz priekšu") un turpmāk, kaut formāli skaitījās LSDSP daļa, sāka īstenot visai autonomu darbību un izvirzīja paši savus mērķus. 1905. gada aprīlī Londonā sanāca lielinieku sasauktais partijas III kongress, kuru mazinieki pasludināja par neleģitīmu, sasaucot daudz plašāk pārstāvētu partijas kongresu Ženēvā, līdz ar to partija sašķēlās oficiāli sociāldemokrātos un lieliniekos. Pēc 17. oktobra manifesta publicēšanas un Valsts domes izveidošanas sociāldemokrāti nolēma I Domes vēlēšanas boikotēt. Partijas IV kongresā 1906. gada aprīlī Londonā pieņēma lēmumu piedalīties II Valsts domes vēlēšanās, pēc kurām partija Valsts domē ieguva 65 vietas. Pēc [Oktobra revolūcija Krievijā|Oktobra apvērsuma]] partija tika aizliegta, tās biedri represēti.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Debašu laukā kongresu pameta 2 t.s. "ekonomistu" pārstāvji, kas atsacījās apspriest Ļeņina tēzi par proletariāta diktatūras nepieciešamību) un 5 Bunda deputāti, kā rezultātā radikāļi kongresā ieguva skaitlisku vairākumu.

Literatūra par šo tēmu

  • Меньшевики в 1918 году. / сост. Д.Павлов. - РОССПЭН: Москва, 1999. - 798 с.
  • Меньшевики в 1919-1920 гг. / сост. Павлов Д. - РОССПЭН: Москва, 2000. - 935 с.
  • Меньшевики в 1921-1922 гг. / сост. Павлов Д. - РОССПЭН: Москва, 2002. - 622 с.
  • Меньшевики в 1922-1924 гг. / cост. А.Ненароков. - РОССПЭН: Москва, 2004. - 728 с.
  • Меньшевики в советской России: Сб.док. - Казань, 1998. - 228 с.
  • Урилов И.Х. История российской социал-демократии (меньшевизма). - Ч.1. Источниковедение. - Раритет: Москва, 2000. - 286 с.
  • Урилов И.Х. История российской социал-демократии (меньшевизма). - Ч.2. Историография. - Раритет: Москва, 2001. - 350 с.
  • Тютюкин С.В. Меньшевизм: Страницы истории. / С. В. Тютюкин. - Раритет: Москва, 2002. - 560 с.