Atšķirības starp "Kropotkins Pjotrs" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
4. rindiņa: 4. rindiņa:
 
Tēvs - kņazs Aleksejs Kropotkins (''Алексей Петрович Кропоткин'', 1805.-1871.), [[ģenerālmajors]]. Pamatizglītību guva Maskavas 1. ģimnāzijā. Tālāk mācījās [[Pāzu korpuss|pāžu korpusā]], pēc kura absolvēšanas 1862. gadā kā [[Kazaki|kazaku]] [[jesauls]] dienēja Sibīrijā. Piedalījās virknē zinātnisko ekspedīciju kā kartogrāfs, savācot unikālus ģeogrāfiskos un etnogrāfiskos materiālus. Kā ārštata korespondents rakstīja laikrakstam "Московские ведомости". 1867. gadā demobilizējās. Iestājās darbā Iekšlietu ministrijas Statistikas komitejā (''статистический комитет Министерства внутренних дел'') un uzsāka studijas Pēterburgas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (''физико-математический факультет Санкт-Петербургского Императорского университета''), pēc kuras absolvēšanas 1870. gadā ievēlēts par Krievijas impērijas ģeogrāfu biedrības fizikas nodaļas sekretāru. Biedrības uzdevumā piedalījās zinātniskajās ekspedīcijās, kuras pētīja ledus šļūdoņus Somijā un Zviedrijā, Olekminskas-Vitimskas ekspedīcijā (''Олекминско-Витимская экспедиция'') Austrumsibīrijā, no kuras atgriezies uzrakstīja un publicēja "Materiāli Austrumsibīrijas orogrāfijai" (''Материалы для орографии Восточной Сибири''). Vadot ekspedīcijas (galvenokārt Sibīrijā un Tālajos Austrumos), savācis vērtīgus meteriālus fiziskajā ģeogrāfijā; izvirzījis kontinentu apledošanas teoriju ("Pētījumi par ledus laikmentu", 1876.). 1872. gadā bijis Eiropā, kur iepazinies ar [[Marksisms|marksismu]] un [[Sociālisms|sociālisma]] idejām, atgriezies savos politiskajos uzskatos sācis simpatizēt [[narodņiki]]em. 1874. gada 21. martā arestēts, ieslodzīts Petropavlovskas cietoksnī (''Петропавловская крепость''), pēc 2 gadiem ievietots Nikolajevskas hospitālī (''Николаевский госпиталь''), no kura bēdzis un pametis Krievijas impēriju - devies uz Eiropu (atgriezās tikai 1917. gadā). Dzīvoja Šveicē, Francijā, Lielbritānijā, kur organizēja un vadīja starptautisko anarhistu kustību. Miris 1921. gada 8. februārī Dmitrovā (''Дмитров'') pie Maskavas.
 
Tēvs - kņazs Aleksejs Kropotkins (''Алексей Петрович Кропоткин'', 1805.-1871.), [[ģenerālmajors]]. Pamatizglītību guva Maskavas 1. ģimnāzijā. Tālāk mācījās [[Pāzu korpuss|pāžu korpusā]], pēc kura absolvēšanas 1862. gadā kā [[Kazaki|kazaku]] [[jesauls]] dienēja Sibīrijā. Piedalījās virknē zinātnisko ekspedīciju kā kartogrāfs, savācot unikālus ģeogrāfiskos un etnogrāfiskos materiālus. Kā ārštata korespondents rakstīja laikrakstam "Московские ведомости". 1867. gadā demobilizējās. Iestājās darbā Iekšlietu ministrijas Statistikas komitejā (''статистический комитет Министерства внутренних дел'') un uzsāka studijas Pēterburgas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (''физико-математический факультет Санкт-Петербургского Императорского университета''), pēc kuras absolvēšanas 1870. gadā ievēlēts par Krievijas impērijas ģeogrāfu biedrības fizikas nodaļas sekretāru. Biedrības uzdevumā piedalījās zinātniskajās ekspedīcijās, kuras pētīja ledus šļūdoņus Somijā un Zviedrijā, Olekminskas-Vitimskas ekspedīcijā (''Олекминско-Витимская экспедиция'') Austrumsibīrijā, no kuras atgriezies uzrakstīja un publicēja "Materiāli Austrumsibīrijas orogrāfijai" (''Материалы для орографии Восточной Сибири''). Vadot ekspedīcijas (galvenokārt Sibīrijā un Tālajos Austrumos), savācis vērtīgus meteriālus fiziskajā ģeogrāfijā; izvirzījis kontinentu apledošanas teoriju ("Pētījumi par ledus laikmentu", 1876.). 1872. gadā bijis Eiropā, kur iepazinies ar [[Marksisms|marksismu]] un [[Sociālisms|sociālisma]] idejām, atgriezies savos politiskajos uzskatos sācis simpatizēt [[narodņiki]]em. 1874. gada 21. martā arestēts, ieslodzīts Petropavlovskas cietoksnī (''Петропавловская крепость''), pēc 2 gadiem ievietots Nikolajevskas hospitālī (''Николаевский госпиталь''), no kura bēdzis un pametis Krievijas impēriju - devies uz Eiropu (atgriezās tikai 1917. gadā). Dzīvoja Šveicē, Francijā, Lielbritānijā, kur organizēja un vadīja starptautisko anarhistu kustību. Miris 1921. gada 8. februārī Dmitrovā (''Дмитров'') pie Maskavas.
  
Savos darbos ("Maize un brīvība", 1892.; "Mūsdienu zinātne un anarhija", 1913. u.c.) attīstīja t.s. zinātniskā anarhisma teoriju. Nākotnes sabiedrību iztēlojās kā sociālās revolūcijas rezultātā izveidotu brīvu ražotāju kopienu federāciju. Savos filosofiskajos uzskatos visai tuvs [[Pozitīvisms|pozitīvismam]] (ietekmējies no [[Konts Ogists|Konta]] un [[Spensers Herberts|Spensera]]). Par cilvēces vēstures attīstības galveno faktoru uzskatīja savstarpējo palīdzību. Noraidot [[Dialektika|dialektiku]], Kropotkins par svarīgāko zinātniskās domāšanas metodi uzskatīja dabaszinātņu induktīvi deduktīvo metodi. Lai nošķirtu anarhismu no sociālisma kustības Kropotkins definēja anarhismu kā „Sociālistu kustības kreiso spārnu”. Pamats anarhismam brīvā sabiedrībā esot visu piedalošos vienlīdzība brīvā organizācijā, tāpēc sociālo anarhismu var definēt arī kā vienādas tiesības būt atšķirīgiem. Daba ir pirmais ētikas skolotājs, tikumiskais sākums cilvēkā.
+
Savos darbos ("Maize un brīvība", 1892.; "Mūsdienu zinātne un anarhija", 1913. u.c.) attīstīja t.s. zinātniskā anarhisma teoriju. Lai nošķirtu anarhismu no sociālisma kustības Kropotkins definēja anarhismu kā „Sociālistu kustības kreiso spārnu”.  Nākotnes sabiedrību iztēlojās kā sociālās revolūcijas rezultātā izveidotu brīvu ražotāju un pakalpojumu sniedzēju kopienu federāciju. Savos filosofiskajos uzskatos visai tuvs [[Pozitīvisms|pozitīvismam]] (ietekmējies no [[Konts Ogists|Konta]] un [[Spensers Herberts|Spensera]]). Par cilvēces vēstures attīstības galveno faktoru uzskatīja savstarpējo palīdzību un solidaritāti. Noraidot [[Dialektika|dialektiku]], Kropotkins par svarīgāko zinātniskās domāšanas metodi uzskatīja dabaszinātņu induktīvi deduktīvo metodi. Pamats anarhismam brīvā sabiedrībā esot visu piedalošos vienlīdzība brīvā organizācijā, tāpēc sociālo anarhismu var definēt arī kā vienādas tiesības būt atšķirīgiem. Valsts, valdība un un sabiedrība nebūt neesot viens un tas pats, bet gan savstarpēji nošķirti un bieži vien ļoti nosacīti saistīti fenomeni. Ļoti lielu lomu piešķīra indivīda personībai kā sabiedrības pamatfaktoram.
  
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
14. rindiņa: 14. rindiņa:
  
 
* [http://www.hrono.ru/biograf/bio_k/kropotkin.php Кропоткин Петр Алексеевич]
 
* [http://www.hrono.ru/biograf/bio_k/kropotkin.php Кропоткин Петр Алексеевич]
 +
* [http://vivovoco.rsl.ru/VV/BOOKS/KROPOTKIN/INTRO.HTM Пирумова Н.М. Петр Алексеевич Кропоткин. - Наука: Москва, 1972]
 +
* [http://www.gafourov.narod.ru/1qadr-ru.htm Гафуров С.З. Социальная философия Муаммара Каддафи и традиция европейского анархизма (На примере философии П.А.Кропоткина)]
 +
* [http://aitrus.info/sites/default/files/Kropotkin.%20Mutual%20aid.pdf Кропоткин П.А. Взаимопомощь как фактор эволюции. (.pdf)]
 +
* [http://avtonom.org/lib/theory/kropotkin/ethics.html Кропоткин П.А. Этика. (Том 1)]
 +
* [http://narovol.narod.ru/art/lit/kropot1.htm «Кропоткин П.А. Записки революционера.]
 +
* [http://avtonom.org/lib/theory/kropotkin/hleb.html Кропоткин П.А. Хлеб и воля.]
 +
* [http://avtonom.org/index.php?nid=1003 Кропоткин П.А. Идеалы и действительность в русской литературе.]
 +
* [http://bookz.ru/authors/petr-kropotkin/kropotkin_petr01.html Кропоткин П.А. Современная наука и анархия.]
 +
* [http://spb-anarchists.anho.org/krop02-00index.htm Кропоткин П.А. Великая Французская революция.]
 +
* [http://www.avtonom.org/index.php?nid=1007 Кропоткин П.А. Поля, фабрики и мастерские. (fragmenti)]
 +
* [http://www.infanata.org/2006/12/24/pjotr_alekseevich_kropotkin_anarkhija_audiokniga.html Кропоткин П.А. Анархия. (аудиокнига)]
 +
* [http://www.avtonom.org/index.php?nid=991 Кропоткин П.А. Анархическая работа во время революции.]
 +
* [http://www.avtonom.org/index.php?nid=992 Кропоткин П.А. Анархия, её философия, её идеалы.]
 +
* [http://www.avtonom.org/index.php?nid=994 Кропоткин П.А. Век ожидания.]
 +
* [http://www.avtonom.org/index.php?nid=1005 Кропоткин П.А. Об актах личного и коллективного террора.]
 +
* [http://www.avtonom.org/index.php?nid=1004 Кропоткин П.А. Нравственные начала анархизма.]
 +
* [http://www.avtonom.org/index.php?nid=1006 Кропоткин П.А. Политические права. // Речи бунтовщика.]
 +
* [http://avtonom.org/lib/theory/kropotkin/rechi.html Кропоткин П.А. Представительная демократия. // Речи бунтовщика.]
 +
* [http://www.avtonom.org/index.php?nid=1011 Кропоткин П.А. Справедливость и нравственность.]
 +
* [http://www.avtonom.org/index.php?nid=1012 Кропоткин П.А.Так что же делать?]
 +
* [http://www.avtonom.org/index.php?nid=1009 Кропоткин П.А. Революционная идея в революции.]
 +
* [http://www.krotov.info/libr_min/11_k/ro/potkin_4.htm#3 Кропоткин П.А. О смысле возмездия. // В русских и французских тюрьмах.;  и др.]
 +
* [http://aitrus.info/node/201 Кропоткин П.А. Что такое анархия?]
  
 
[[Kategorija:K]]
 
[[Kategorija:K]]

Versija, kas saglabāta 2009. gada 4. decembris, plkst. 11.42

Kropotkin.png

Pjotrs Kropotkins (Петр Алексеевич Кропоткин, 1842.-1921.) - kņazs, ģeogrāfs, anarhisma teorētiķis.


Tēvs - kņazs Aleksejs Kropotkins (Алексей Петрович Кропоткин, 1805.-1871.), ģenerālmajors. Pamatizglītību guva Maskavas 1. ģimnāzijā. Tālāk mācījās pāžu korpusā, pēc kura absolvēšanas 1862. gadā kā kazaku jesauls dienēja Sibīrijā. Piedalījās virknē zinātnisko ekspedīciju kā kartogrāfs, savācot unikālus ģeogrāfiskos un etnogrāfiskos materiālus. Kā ārštata korespondents rakstīja laikrakstam "Московские ведомости". 1867. gadā demobilizējās. Iestājās darbā Iekšlietu ministrijas Statistikas komitejā (статистический комитет Министерства внутренних дел) un uzsāka studijas Pēterburgas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (физико-математический факультет Санкт-Петербургского Императорского университета), pēc kuras absolvēšanas 1870. gadā ievēlēts par Krievijas impērijas ģeogrāfu biedrības fizikas nodaļas sekretāru. Biedrības uzdevumā piedalījās zinātniskajās ekspedīcijās, kuras pētīja ledus šļūdoņus Somijā un Zviedrijā, Olekminskas-Vitimskas ekspedīcijā (Олекминско-Витимская экспедиция) Austrumsibīrijā, no kuras atgriezies uzrakstīja un publicēja "Materiāli Austrumsibīrijas orogrāfijai" (Материалы для орографии Восточной Сибири). Vadot ekspedīcijas (galvenokārt Sibīrijā un Tālajos Austrumos), savācis vērtīgus meteriālus fiziskajā ģeogrāfijā; izvirzījis kontinentu apledošanas teoriju ("Pētījumi par ledus laikmentu", 1876.). 1872. gadā bijis Eiropā, kur iepazinies ar marksismu un sociālisma idejām, atgriezies savos politiskajos uzskatos sācis simpatizēt narodņikiem. 1874. gada 21. martā arestēts, ieslodzīts Petropavlovskas cietoksnī (Петропавловская крепость), pēc 2 gadiem ievietots Nikolajevskas hospitālī (Николаевский госпиталь), no kura bēdzis un pametis Krievijas impēriju - devies uz Eiropu (atgriezās tikai 1917. gadā). Dzīvoja Šveicē, Francijā, Lielbritānijā, kur organizēja un vadīja starptautisko anarhistu kustību. Miris 1921. gada 8. februārī Dmitrovā (Дмитров) pie Maskavas.

Savos darbos ("Maize un brīvība", 1892.; "Mūsdienu zinātne un anarhija", 1913. u.c.) attīstīja t.s. zinātniskā anarhisma teoriju. Lai nošķirtu anarhismu no sociālisma kustības Kropotkins definēja anarhismu kā „Sociālistu kustības kreiso spārnu”. Nākotnes sabiedrību iztēlojās kā sociālās revolūcijas rezultātā izveidotu brīvu ražotāju un pakalpojumu sniedzēju kopienu federāciju. Savos filosofiskajos uzskatos visai tuvs pozitīvismam (ietekmējies no Konta un Spensera). Par cilvēces vēstures attīstības galveno faktoru uzskatīja savstarpējo palīdzību un solidaritāti. Noraidot dialektiku, Kropotkins par svarīgāko zinātniskās domāšanas metodi uzskatīja dabaszinātņu induktīvi deduktīvo metodi. Pamats anarhismam brīvā sabiedrībā esot visu piedalošos vienlīdzība brīvā organizācijā, tāpēc sociālo anarhismu var definēt arī kā vienādas tiesības būt atšķirīgiem. Valsts, valdība un un sabiedrība nebūt neesot viens un tas pats, bet gan savstarpēji nošķirti un bieži vien ļoti nosacīti saistīti fenomeni. Ļoti lielu lomu piešķīra indivīda personībai kā sabiedrības pamatfaktoram.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 218. lpp.
  • Antoloģija politikā un tiesībās. / sast. Sandra Falka, Edmunds Kuprišs red. Ēriks Sīka - RaKa: Rīga, 2003. - 276 lpp.

Resursi internetā par šo tēmu