Atšķirības starp "Lībieši" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (Resursi internetā par šo tēmu)
m
(9 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Lībieši''' (lat. ''lyvones'', vc. ''live'', senkr. ''либь''), daiļliteratūrā arī '''līvi''' - tauta Rīgas jūras līča piekrastes baseinā. Kā etnoss veidojies IX-X gs. kā zemgaļu, dienvidugauņu un skandināvu substrats. Aptuveni 70% rotu un apģērba elementu bija skandināviskas izcelsmes vai ietekmēti. Klasiska agrīnā [[vadonības sabiedrība]]. Senākās zināmās rakstītās liecības par lībiešiem ir Nestora hronikā "Pagājušo laiku stāsts", kur lībieši 12. sākumā minēti meslu Polockas kņaza maksātāju skaitā. Daudz ziņu par lībiešiem (''livones, liven'') ir "Indriķa hronikā". Apdzīvoja Vidzemes piekrasti, kā arī Gaujas un Daugavas upju lejteču baseinus. Katrā novadā un pat pilsnovadā sastopamas atšķirīgas apbedīšanas tradīcijas (gan [[akmeņkrāvumu kapulauki]], gan [[uzkalniņkapi]], gan [[līdzenie kapi]] ar kremācijām un inhumācijām). 19 gs. vidū līvi vēl dzīvoja Ziemeļvidzemē Svētciema apkaimē.
+
'''Lībieši''' (lat. ''lyvones'', vc. ''live'', senkr. ''либь''; pašnosaukums ''līb roust''), daiļliteratūrā arī '''līvi''' - tauta Daugavas un Gaujas upju lejteču baseinos, kā arī Vidzemes piekrastē (Kurzemē to arheoloģiskās pēdas nav atrodamas). Kā etnoss veidojies 9.-10. gs. kā zemgaļu, dienvidugauņu un skandināvu substrats (~70% rotu un apģērba elementu skandināviskas izcelsmes vai ietekmes). Klasiska [[vadonības sabiedrība]]. Senākās zināmās rakstītās liecības par lībiešiem ir Nestora hronikā "Pagājušo laiku stāsts", kur Daugavas lībieši 12. sākumā minēti Polockas kņaza meslu maksātāju skaitā. Daudz ziņu par lībiešiem ir [[Indriķa hronika|"Indriķa hronikā"]]. Katrā novadā un pat pilsnovadā sastopamas atšķirīgas apbedīšanas tradīcijas (gan [[akmeņkrāvumu kapulauki]], gan [[uzkalniņkapi]], gan [[līdzenie kapi]] ar kremācijām un inhumācijām). 19 gs. vidū nedaudzi lībieši vēl dzīvoja Ziemeļvidzemē, Svētciema apkaimē.
  
Kurzemē t.s. "Lībiešu krastā" līdz 16. gadsimtam lībiešu pēdas nav atrodamas. Sākot ar 16. gs. beigām, Ziemeļkurzemes piekrastē ieradās visai liels skaits sāmsaliešu un kontinentālo igauņu, no veidojās Kurzemes līvi (''Evald Tõnisson''). Pašnosaukums ''rāndalizt'' (krasta ļaudis).  
+
'''Līvi''', '''līvli''' jeb '''randāļi''' (pašnosaukums ''rāndalizt'' = krasta ļaudis) - 20. gs. pirmajā pusē radīts nosaukums somugru valodu lietojošam subetnosam, kas izveidojies pēc 16. gs. beigām, kad uz neapdzīvoto Ziemeļkurzemes piekrasti imigrēja visai liela skaita sāmsaliešu un kontinentālo igauņu. 20. gs. pirmajā pusē līvi apdzīvoja divpadsmit Kurzemes piekrastes zvejnieku ciemus: Lūžņu, Miķeļtorni, Lielirbi, Jaunciemu, Sīkragu, Mazirbi, Košragu, Pitragu, Saunagu, Vaidi, Kolku un Melnsilu apmēram 60 km garā un dažus kilometrus platā piekrastes joslā.
 18.-19. gs., veidojoties latviešiem tautai, norisa visai straujš līvu asimilācijas process.
  
19. gs. etnogrāfu apsekotie vēl saglabājušies Vidzemes līvi - pašnosaukums ''līb roust'', - neesot Kurzemes lībiešus atzinuši par saviem tautas brāļiem, bet dēvējuši par "randāļiem".
+
19. gs. etnogrāfu apsekotie vēl saglabājušies Vidzemes lībieši neesot Kurzemes līvus atzinuši par saviem tautas brāļiem.
 
 
18.-19. gs., veidojoties latviešiem kā tautai, norisa visai straujš lībiešu asimilācijas process. Šajā laikā Kurzemē tiek fiksēts arī lībiešu valodas materiāls, kas ļāva to pieskaitīt somugru valodu grupai. Pirms Otrā pasaules kara lībieši apdzīvoja divpadsmit Kurzemes piekrastes zvejnieku ciemus: Lūžņu, Miķeļtorni, Lielirbi, Jaunciemu, Sīkragu, Mazirbi, Košragu, Pitragu, Saunagu, Vaidi, Kolku un Melnsilu. Ciemi atradās apmēram 60 km garā un dažus kilometrus platā piekrastes joslā, kas stiepās uz rietumiem no vistālākā Kurzemes ziemeļu punkta – Kolkas.

 
 
 
Nosaukumu '''līvli''' jeb '''līvi''' radīja un sāka lietot 20. gs. sākumā.
 
  
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
15. rindiņa: 11. rindiņa:
 
* Lībieši (rakstu krājums). / sast. Kersti Boiko - Zinātne: Rīga, 1994. ISBN 579660807X
 
* Lībieši (rakstu krājums). / sast. Kersti Boiko - Zinātne: Rīga, 1994. ISBN 579660807X
 
* Noriņa Rasma. Vidzemes lībiešu dzimtas. No 18.gs. līdz mūsu dienām. - Zinātne: Rīga, 2018.
 
* Noriņa Rasma. Vidzemes lībiešu dzimtas. No 18.gs. līdz mūsu dienām. - Zinātne: Rīga, 2018.
 +
* Bandere Vita. Jaunas atziņas lībiešu kultūras izpētē. // Latvijas vēsture LU, 2002., Nr. 3(47), 25-30. lpp.
  
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
27. rindiņa: 24. rindiņa:
 
* [http://www.segewoldiana.sigulda.lv/vesture/13/daugavas_libiesi.htm Daugavas lībieši - segewoldiana]
 
* [http://www.segewoldiana.sigulda.lv/vesture/13/daugavas_libiesi.htm Daugavas lībieši - segewoldiana]
 
* [http://www.muzeji.lv/lv/museums/livs-museum-pivalind/ Lībiešu muzejs “Pivälind”]
 
* [http://www.muzeji.lv/lv/museums/livs-museum-pivalind/ Lībiešu muzejs “Pivälind”]
 +
* [http://webwork.broka.lv/livones/lv/kratuve/petijumi-kratuve/?libietis-vai-livs Saulvedis Cimermanis. LĪBIETIS VAI LĪVS?]
  
 
[[Kategorija:Tautas, ciltis]]
 
[[Kategorija:Tautas, ciltis]]

Versija, kas saglabāta 2022. gada 17. janvāris, plkst. 18.22

Lībieši (lat. lyvones, vc. live, senkr. либь; pašnosaukums līb roust), daiļliteratūrā arī līvi - tauta Daugavas un Gaujas upju lejteču baseinos, kā arī Vidzemes piekrastē (Kurzemē to arheoloģiskās pēdas nav atrodamas). Kā etnoss veidojies 9.-10. gs. kā zemgaļu, dienvidugauņu un skandināvu substrats (~70% rotu un apģērba elementu skandināviskas izcelsmes vai ietekmes). Klasiska vadonības sabiedrība. Senākās zināmās rakstītās liecības par lībiešiem ir Nestora hronikā "Pagājušo laiku stāsts", kur Daugavas lībieši 12. sākumā minēti Polockas kņaza meslu maksātāju skaitā. Daudz ziņu par lībiešiem ir "Indriķa hronikā". Katrā novadā un pat pilsnovadā sastopamas atšķirīgas apbedīšanas tradīcijas (gan akmeņkrāvumu kapulauki, gan uzkalniņkapi, gan līdzenie kapi ar kremācijām un inhumācijām). 19 gs. vidū nedaudzi lībieši vēl dzīvoja Ziemeļvidzemē, Svētciema apkaimē.

Līvi, līvli jeb randāļi (pašnosaukums rāndalizt = krasta ļaudis) - 20. gs. pirmajā pusē radīts nosaukums somugru valodu lietojošam subetnosam, kas izveidojies pēc 16. gs. beigām, kad uz neapdzīvoto Ziemeļkurzemes piekrasti imigrēja visai liela skaita sāmsaliešu un kontinentālo igauņu. 20. gs. pirmajā pusē līvi apdzīvoja divpadsmit Kurzemes piekrastes zvejnieku ciemus: Lūžņu, Miķeļtorni, Lielirbi, Jaunciemu, Sīkragu, Mazirbi, Košragu, Pitragu, Saunagu, Vaidi, Kolku un Melnsilu apmēram 60 km garā un dažus kilometrus platā piekrastes joslā.
 18.-19. gs., veidojoties latviešiem kā tautai, norisa visai straujš līvu asimilācijas process.

19. gs. etnogrāfu apsekotie vēl saglabājušies Vidzemes lībieši neesot Kurzemes līvus atzinuši par saviem tautas brāļiem.

Literatūra par šo tēmu

  • Grāvere Rita. Jānis Vilde un lībiešu antropoloģija. // Rīgas Tehniskās Universitātes zin. raksti. 8.sēr., Humanitārās un sociālās zinātnes. - ISSN 1407-9291. - 7.sēj. (2005), 152.-164.lpp.
  • Mugurēvičs Ēvalds. Lībiešu izcelsmes un kultūras veidošanās problēmas. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2006., Nr4., – 15.–37. lpp.
  • Lībieši (rakstu krājums). / sast. Kersti Boiko - Zinātne: Rīga, 1994. ISBN 579660807X
  • Noriņa Rasma. Vidzemes lībiešu dzimtas. No 18.gs. līdz mūsu dienām. - Zinātne: Rīga, 2018.
  • Bandere Vita. Jaunas atziņas lībiešu kultūras izpētē. // Latvijas vēsture LU, 2002., Nr. 3(47), 25-30. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu