Atšķirības starp "Lībieši" versijām
m (→Literatūra par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Lībieši''' (lat. ''lyvones'', vc. ''live'', senkr. ''либь''), daiļliteratūrā arī '''līvi''' - tauta Rīgas jūras līča piekrastes baseinā. Kā etnoss veidojies | + | '''Lībieši''' (lat. ''lyvones'', vc. ''live'', senkr. ''либь''; pašnosaukums ''līb roust''), daiļliteratūrā arī '''līvi''' - tauta Rīgas jūras līča piekrastes baseinā. Kā etnoss veidojies 9.-10. gs. kā zemgaļu, dienvidugauņu un skandināvu substrats. Aptuveni 70% rotu un apģērba elementu bija skandināviskas izcelsmes vai ietekmēti. Klasiska agrīnā [[vadonības sabiedrība]]. Senākās zināmās rakstītās liecības par lībiešiem ir Nestora hronikā "Pagājušo laiku stāsts", kur lībieši 12. sākumā minēti meslu Polockas kņaza maksātāju skaitā. Daudz ziņu par lībiešiem ir "Indriķa hronikā". Apdzīvoja Vidzemes piekrasti, kā arī Gaujas un Daugavas upju lejteču baseinus (Kurzemē to arheoloģiskās pēdas nav atrodamas). Katrā novadā un pat pilsnovadā sastopamas atšķirīgas apbedīšanas tradīcijas (gan [[akmeņkrāvumu kapulauki]], gan [[uzkalniņkapi]], gan [[līdzenie kapi]] ar kremācijām un inhumācijām). 19 gs. vidū lībieši vēl dzīvoja Ziemeļvidzemē Svētciema apkaimē. |
| − | + | '''Līvi''' jeb '''randāļi''' (pašnosaukums ''rāndalizt'' = krasta ļaudis) - 20. gs. radīts nosaukums somugru subetnoam, izveidojies pēc 16. gs. Kurzemes piekrastē. Sākot ar 16. gs. beigām, Ziemeļkurzemes piekrastē ieradās visai liels skaits sāmsaliešu un kontinentālo igauņu, no kā veidojās Kurzemes līvi (''Evald Tõnisson''). Pirms Otrā pasaules kara lībieši apdzīvoja divpadsmit Kurzemes piekrastes zvejnieku ciemus: Lūžņu, Miķeļtorni, Lielirbi, Jaunciemu, Sīkragu, Mazirbi, Košragu, Pitragu, Saunagu, Vaidi, Kolku un Melnsilu. Ciemi atradās apmēram 60 km garā un dažus kilometrus platā piekrastes joslā, kas stiepās uz rietumiem no vistālākā Kurzemes ziemeļu punkta – Kolkas.
18.-19. gs., veidojoties latviešiem kā tautai, norisa visai straujš līvu asimilācijas process. Šajā laikā Kurzemē tiek fiksēts arī lībiešu valodas materiāls, kas ļāva to pieskaitīt somugru valodu grupai. | |
| − | 19. gs. etnogrāfu apsekotie vēl saglabājušies Vidzemes līvi | + | 19. gs. etnogrāfu apsekotie vēl saglabājušies Vidzemes līvi neesot Kurzemes lībiešus atzinuši par saviem tautas brāļiem. |
| − | |||
| − | |||
Nosaukumu '''līvli''' jeb '''līvi''' radīja un sāka lietot 20. gs. sākumā. | Nosaukumu '''līvli''' jeb '''līvi''' radīja un sāka lietot 20. gs. sākumā. | ||
Versija, kas saglabāta 2022. gada 17. janvāris, plkst. 19.12
Lībieši (lat. lyvones, vc. live, senkr. либь; pašnosaukums līb roust), daiļliteratūrā arī līvi - tauta Rīgas jūras līča piekrastes baseinā. Kā etnoss veidojies 9.-10. gs. kā zemgaļu, dienvidugauņu un skandināvu substrats. Aptuveni 70% rotu un apģērba elementu bija skandināviskas izcelsmes vai ietekmēti. Klasiska agrīnā vadonības sabiedrība. Senākās zināmās rakstītās liecības par lībiešiem ir Nestora hronikā "Pagājušo laiku stāsts", kur lībieši 12. sākumā minēti meslu Polockas kņaza maksātāju skaitā. Daudz ziņu par lībiešiem ir "Indriķa hronikā". Apdzīvoja Vidzemes piekrasti, kā arī Gaujas un Daugavas upju lejteču baseinus (Kurzemē to arheoloģiskās pēdas nav atrodamas). Katrā novadā un pat pilsnovadā sastopamas atšķirīgas apbedīšanas tradīcijas (gan akmeņkrāvumu kapulauki, gan uzkalniņkapi, gan līdzenie kapi ar kremācijām un inhumācijām). 19 gs. vidū lībieši vēl dzīvoja Ziemeļvidzemē Svētciema apkaimē.
Līvi jeb randāļi (pašnosaukums rāndalizt = krasta ļaudis) - 20. gs. radīts nosaukums somugru subetnoam, izveidojies pēc 16. gs. Kurzemes piekrastē. Sākot ar 16. gs. beigām, Ziemeļkurzemes piekrastē ieradās visai liels skaits sāmsaliešu un kontinentālo igauņu, no kā veidojās Kurzemes līvi (Evald Tõnisson). Pirms Otrā pasaules kara lībieši apdzīvoja divpadsmit Kurzemes piekrastes zvejnieku ciemus: Lūžņu, Miķeļtorni, Lielirbi, Jaunciemu, Sīkragu, Mazirbi, Košragu, Pitragu, Saunagu, Vaidi, Kolku un Melnsilu. Ciemi atradās apmēram 60 km garā un dažus kilometrus platā piekrastes joslā, kas stiepās uz rietumiem no vistālākā Kurzemes ziemeļu punkta – Kolkas. 18.-19. gs., veidojoties latviešiem kā tautai, norisa visai straujš līvu asimilācijas process. Šajā laikā Kurzemē tiek fiksēts arī lībiešu valodas materiāls, kas ļāva to pieskaitīt somugru valodu grupai.
19. gs. etnogrāfu apsekotie vēl saglabājušies Vidzemes līvi neesot Kurzemes lībiešus atzinuši par saviem tautas brāļiem.
Nosaukumu līvli jeb līvi radīja un sāka lietot 20. gs. sākumā.
Literatūra par šo tēmu
- Grāvere Rita. Jānis Vilde un lībiešu antropoloģija. // Rīgas Tehniskās Universitātes zin. raksti. 8.sēr., Humanitārās un sociālās zinātnes. - ISSN 1407-9291. - 7.sēj. (2005), 152.-164.lpp.
- Mugurēvičs Ēvalds. Lībiešu izcelsmes un kultūras veidošanās problēmas. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2006., Nr4., – 15.–37. lpp.
- Lībieši (rakstu krājums). / sast. Kersti Boiko - Zinātne: Rīga, 1994. ISBN 579660807X
- Noriņa Rasma. Vidzemes lībiešu dzimtas. No 18.gs. līdz mūsu dienām. - Zinātne: Rīga, 2018.
- Bandere Vita. Jaunas atziņas lībiešu kultūras izpētē. // Latvijas vēsture LU, 2002., Nr. 3(47), 25-30. lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Lībieši - Latvijas vēstures enciklopēdija
- Lībiešu valoda - Latvijas Nacionālā enciklopēdija
- Lībieši 44 atbildēs - Latviešu valodas aģentūra
- Kas ir lībieši - livones.net
- Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē - Turaidas muzejrezervāts
- Jurģīte L. Lībieši un viņu valoda.
- Zirnīte M. Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā.
- Daugavas lībieši - segewoldiana
- Lībiešu muzejs “Pivälind”
- Saulvedis Cimermanis. LĪBIETIS VAI LĪVS?
