Atšķirības starp "Lībieši" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
23. rindiņa: 23. rindiņa:
 
* [http://www.turaida-muzejs.lv/about/gaujas-libiesi/  Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē - Turaidas muzejrezervāts]
 
* [http://www.turaida-muzejs.lv/about/gaujas-libiesi/  Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē - Turaidas muzejrezervāts]
 
* [https://www.vestnesis.lv/ta/id/22157 Saulvedis Cimermanis. Par Svētciema lībiešiem 1795.—1850. gada ļaužu revīzijās.]
 
* [https://www.vestnesis.lv/ta/id/22157 Saulvedis Cimermanis. Par Svētciema lībiešiem 1795.—1850. gada ļaužu revīzijās.]
* [http://profizgl.lu.lv/pluginfile.php/34174/mod_resource/content/0/L.Jurgites_materiali/Liibiesi_un_liibiesu_valoda/6_Liibiesi_un_vinu_valoda.pdf Jurģīte L. Lībieši un viņu valoda.]
+
* [https://profizgl.lu.lv/pluginfile.php/34174/mod_resource/content/0/L.Jurgites_materiali/Liibiesi_un_liibiesu_valoda/6_Liibiesi_un_vinu_valoda.pdf Jurģīte L. Lībieši un viņu valoda.]
 
* [http://www.daba.gov.lv/upload/File/Publikacijas/GR_LibieshiZKA.pdf Zirnīte M. Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā.]
 
* [http://www.daba.gov.lv/upload/File/Publikacijas/GR_LibieshiZKA.pdf Zirnīte M. Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā.]
 
* [http://www.segewoldiana.sigulda.lv/vesture/13/daugavas_libiesi.htm Daugavas lībieši - segewoldiana]
 
* [http://www.segewoldiana.sigulda.lv/vesture/13/daugavas_libiesi.htm Daugavas lībieši - segewoldiana]

Versija, kas saglabāta 2023. gada 24. marts, plkst. 14.24

Lībieši (lat. lyvones, vc. Live, Livenvolk, senkr. либь, любь; pašnosaukums līb, lībe roust), daiļliteratūrā arī līvi - tauta Daugavas un Gaujas upju lejteču baseinos, kā arī Vidzemes piekrastē (Kurzemē ir bijuši vairāki somugru ciemati Kuldīgas novadā, taču vai tie lībieši, vai avotos minētie vendi, nav zināms). Kā etnoss veidojies 9.-10. gs. kā zemgaļu, dienvidugauņu un skandināvu substrats (~70% rotu un apģērba elementu skandināviskas izcelsmes vai ietekmes). Klasiska vadonības sabiedrība. Senākās zināmās rakstītās liecības par lībiešiem ir Nestora hronikā "Pagājušo laiku stāsts", kur Daugavas lībieši 12. sākumā minēti Polockas kņaza meslu maksātāju skaitā. Daudz ziņu par lībiešiem ir "Indriķa hronikā". Katrā novadā un pat pilsnovadā sastopamas atšķirīgas apbedīšanas tradīcijas (gan akmeņkrāvumu kapulauki, gan uzkalniņkapi, gan līdzenie kapi ar kremācijām un inhumācijām). 19 gs. vidū nedaudzi lībieši vēl dzīvoja Ziemeļvidzemē, Svētciema apkaimē. Pirmās ziņas par vārdos nosauktiem Svētciema lībiešiem un viņu apdzīvotām 16 sētām 1849. gadā publicēja Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Anderss Jūhans Šēgrēns, minot 22 cilvēkus, kuri kaut cik pilnīgi runāja lībiešu valodā. Šēgrēns min, ka Vecsalacas muižas sētās lībiešu vairs neesot, bet daži, kaut arī visai apšaubāmi lībieši, vēl varot būt Ainažos. Vēl esošie lībieši strauji izzūdot gan mirstot, gan pārejot latviešos, jo viņi dzīvojot latviešu vidē izkliedētās viensētās un nespējot uzturēt savas valodas lietošanu. Vēl ap 1830. gadu lībieši varējuši savā starpā un pat muižas klaušu darbos sarunāties savā valodā, bet 1846.gadā lībiešu valoda bija reti dzirdama. Visi lībieši brīvi runājot latviski, pat vēl brīvāk nekā lībiski, un visjaunākā paaudze vispār vairs nesaprot lībiešu valodu.

Līvi, līvli - 20. gs. pirmajā pusē radīts nosaukums somugru valodu lietojošam subetnosam, kas izveidojies pēc 16. gs. beigām, kad uz neapdzīvoto Ziemeļkurzemes piekrasti imigrēja visai liela skaita sāmsaliešu un kontinentālo igauņu (t.s. Līvu krastā līdz 16. gadsimtam līvu pēdas nav atrodamas). 20.gs.20.gados somu valodnieks L. Ketunens Kurzemē pierakstīja trīs lībiešu etnonīmus – lībõ/z/, līvõ/z/ un retāk lietoto līvnikā. 1938. gadā, publicējot šos vārdus Lībiešu vārdnīcā, viņš rakstīja, ka tā laika lībieši sevis apzīmēšanai visbiežāk lieto vārdus kurālist, rāndalist un kalāmīed (kurzemnieki, jūrmalnieki un zvejnieki). Viņš atzīmēja, ka vārds lībõ/z/ ienācis no latviešu valodas, bet vārds līvõ/z/ - no igauņu, taču ar vācu valodas starpniecību.

20. gs. pirmajā pusē līvi apdzīvoja divpadsmit Kurzemes piekrastes zvejnieku ciemus: Lūžņu, Miķeļtorni, Lielirbi, Jaunciemu, Sīkragu, Mazirbi, Košragu, Pitragu, Saunagu, Vaidi, Kolku un Melnsilu apmēram 60 km garā un dažus kilometrus platā piekrastes joslā.
 18.-19. gs., veidojoties latviešiem kā tautai, norisa visai straujš līvu asimilācijas process.

19. gs. etnogrāfu apsekotie vēl saglabājušies Vidzemes lībieši neesot Kurzemes līvus atzinuši par saviem tautas brāļiem.

Literatūra par šo tēmu

  • Grāvere Rita. Jānis Vilde un lībiešu antropoloģija. // Rīgas Tehniskās Universitātes zin. raksti. 8.sēr., Humanitārās un sociālās zinātnes. - ISSN 1407-9291. - 7.sēj. (2005), 152.-164.lpp.
  • Mugurēvičs Ēvalds. Lībiešu izcelsmes un kultūras veidošanās problēmas. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2006., Nr4., – 15.–37. lpp.
  • Lībieši (rakstu krājums). / sast. Kersti Boiko - Zinātne: Rīga, 1994. ISBN 579660807X
  • Noriņa Rasma. Vidzemes lībiešu dzimtas. No 18.gs. līdz mūsu dienām. - Zinātne: Rīga, 2018.
  • Bandere Vita. Jaunas atziņas lībiešu kultūras izpētē. // Latvijas vēsture LU, 2002., Nr. 3(47), 25-30. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu