Latvijas Komunistiskā partija

No ''Vēsture''
Versija 2012. gada 26. decembris, plkst. 10.28, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Latvijas Komunistiskā partija (LKP), arī Latvijas Komunistiskā boļševiku partija (LK(b)P) - marksistiska politiska partija XX gs. Latvijas teritorijā, valdošā partija Latvijas SPR un Latvijas PSR. Partijas hierarhijas augšgalā bija LKP Centrālā Komiteja (CK), ko vadīja CK birojs. Republikāniskās pakļautības pilsētās darbojās pilsētu partijas komitejas, lauku rajonos - rajonu partijas komitejas, bet struktūras pamatvienības bija partijas pirmorganizācijas uzņēmumos. Partijas preses izdevums — laikraksts "Cīņa". Dibināta LSDSP (Latviešu Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija) I kongresā 1904. gadā. 1906. gadā kļuva par KSDSP autonomu organizāciju - LSD (Latvijas Sociāldemokrātija). 1919. gadā pieņēma nosaukumu Latvijas Komunistiskā partija. Laikā no 1920. līdz 1940. gadam Latvijas Republikā darbojās nelegāli. 1928. gadā partija uz neilgu laiku legalizējās kā Latvijas Neatkarīgo sociālistu partija. 1940. gadā tā tika iekļauta VK(b)P sastāvā un pārdēvēta par LK(b)P, 1952. gadā atguva iepriekšējo nosaukumu. Strukturālas izmaiņas partijā notika arī 1962. gadā, kad LKP rajonu komiteju vietā izveidoja zonālās rūpnieciskās ražošanas partijas komitejas un kolhozu un padomju saimniecību ražošanas pārvalžu partijas komitejas, kas pastāvēja līdz 1964. gadam. 1990. gada 11. janvārī, kad no Latvijas PSR Konstitūcijas toreizējā Augstākā Padome izslēdza pantu par kompartijas vadošo lomu sabiedrībā, pielīdzinot to tiesībās citām partijām un sabiedriskajām organizācijām. Tā laika LKP pirmais sekretārs A. Rubiks pēc tam atzinies, ka šī soļa rezultātā partijas vara zuda par visiem 90%.[1] Turpināja sarukt partijas biedru skaits, ko vēl vairāk veicināja Daiņa Īvāna, Jura Celmiņa, Pētera Laķa, Viļa Selecka un dažu citu LTF aktīvistu aicinājums LKP pirmorganizācijām apspriest priekšlikumu par pašizformēšanos un izlemts jautājumu par savas personīgās piederības lietderību LKP.[2] Šajā laikā LTF rindās bija vairāk nekā 40 tūkstoši komunistu.[3] Viņu aizstāvētā LR neatkarības ideja nonāca pretrunā ar LKP platformu AP vēlēšanām, kurā LKP CK iestājās par LPSR suverenitāti PSRS sastāvā.[4] LKP 25. Kongresā 1990. gada 6.-7. aprīlī LKP sašķēlās un A.Rubiks tika ievēlēts par tās kompartijas daļas priekšsēdētāju, kas saglabāja uzticību PSKP. Drīz pēc tam – 14. aprīlī izveidojās Latvijas neatkarīgā komunistiskā partija (LNKP, kas vēlāk pievienojās LSDSP), kas deklarēja mērķi atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti ārpus PSRS.[5] LKP iepriekšējām problēmām vēl jāpievieno katastrofālā uzticības zaudēšana sabiedrībā. Pat vērā ņemamas iniciatīvas, ja tās nāca no komunistiskās partijas puses, sabiedrība noraidīja. Šādos apstākļos LKP vairs nespēja gūt uzvaru LPSR AP vēlēšanās un bija spiesta atdot savas pozīcijas LTF. 1. maijā LKP CK deklarēja savu attieksmi pret “plāniem saraut valstiskos sakarus ar PSRS”.[6] 1991. gada augustā partijas darbība tika apturēta un septembrī LKP tika aizliegta ar Augstākās Padomes lēmumiem. Oktobrī ar tiesas spriedumu tika aizliegts partijas laikraksts "Cīņa". Personām, kas darbojās LKP pēc 1991. gada 13. janvāra, t.i. demonstrēja savu naidīgumu Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanai, tika aizliegts kandidēt Latvijas pašvaldību un Saeimas vēlēšanās (nepilsoņiem — naturalizēties).

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Rubiks A. Cīņa par varu. D. Titava saruna ar A. Rubiku. – Latvijas Tautas fronte. 1988-1991, 197. lpp.
  2. Atmoda, 1990, 6. febr., 3. lpp.
  3. LTF Politiskās komitejas paziņojums. Atmoda, 1990, 9. janv., 2. lpp.
  4. Cīņa, 1990, 25. janv.
  5. A. Rubika referāts LKP CK Plēnumā 1990. g. 28. aprīlī. // Cīņa, 1990, 4. maijs, 2. lpp.
  6. Par Latvijas Komunistiskās partijas CK attieksmi pret plāniem saraut valstiskos sakarus ar PSRS. Cīņa, 1990, 1. maijs, 1. lpp.

Literatūra par šo tēmu

  • Latvijas Komunistiskā partija 1919. gadā. Dokumenti un materiāli. - Rīga, 1958.

Resursi internetā par šo tēmu