Atšķirības starp "Latvijas okupācija 1940. gadā" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m (Literatūra par šo tēmu)
 
75. rindiņa: 75. rindiņa:
 
* Juris Pavlovičs. Okupācijas varu maiņa Latvijā – avoti, historiogrāfija, teorija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2011. Nr.1., 80.–90. lpp.
 
* Juris Pavlovičs. Okupācijas varu maiņa Latvijā – avoti, historiogrāfija, teorija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2011. Nr.1., 80.–90. lpp.
 
* Leo Jansons. Baltijas jautājuma sociāltiesiskā dimensija ASV Nacionālā arhīva dokumentos (1948–1963). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2012. Nr.1., 91.–119. lpp.
 
* Leo Jansons. Baltijas jautājuma sociāltiesiskā dimensija ASV Nacionālā arhīva dokumentos (1948–1963). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2012. Nr.1., 91.–119. lpp.
 +
* Rietumvalstu nostāja Baltijas valstu jautājumā 1940.–1991. gadā: Dokumentu krājums. Sast. A. Lerhis. - Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2017. ISBN 978-9984-824-50-5
 
----
 
----
 
* Russia Estends Troop Concentration in Baltic // Chicago Daily Tribune, June 17, 1940
 
* Russia Estends Troop Concentration in Baltic // Chicago Daily Tribune, June 17, 1940

Pašreizējā versija, 2021. gada 16. februāris, plkst. 17.34

PSRS karaspēka virzīšanās 1940. gada jūnijā, veicot Baltijas valstu aneksijas operāciju.

Latvijas okupācija (an. Occupations of Latvia, 1940, kr. оккупация Латвии 1940) - literatūrā pieņemts apzīmējums vardarbīgai Latvijas Republikas politiskās iekārtas maiņai un teritorijas okupācijai, ko īstenoja PSRS 1940. gada jūnijā.[1]

1940. gada 3. junijā PSRS aizsardzības kara komisārs maršals Timošenko izdeva pavēli №0028, liekot karaspēka vienībām sākt gatavoties iebrukumam Baltijas valstīs. Pavēlē pa punktiem uzskaitītas veicamās darbības visu trīs Baltijas valstu kara flotes neitralizēšanai: sagrābt bāzēs un peldējumā atrodošos kara flotes kuģus, sagrābt Igaunijas un Latvijas tirdzniecības floti un peldlīdzekļus, pārraujot sakarus pa jūru starp šīm valstīm, slēgt Rīgas līci un bloķēt Igaunijas un Latvijas krastus Somu līcī un Baltijas jūrā, lai neļautu evakuēties šo valstu valdībām un nepieļautu karaspēka un īpašumu izvešanu no tām, ar iznīcinātāju aviācijas darbībām nepieļaut lidmašīnu pārlidojumus uz Somiju un Zviedriju. 11. jūnijā Lidā notika pēdējā Baltkrievijas kara apgabala un 11. armijas ģenerālštāba apspriede, kurā tika apstiprināts operācijas plāns. 11. armijai kopā ar Lietuvā esošajās PSRS kara bāzēs dislocēto 16. īpašo strēlnieku korpusu tika dots uzdevums “ielenkt un iznīcināt pretinieka spēkus pie Kauņas, nepieļaujot tā atkāpšanos uz Austrumprūsiju”. Kopumā iebrukumam trijās Baltijas valstīs tika sagatavotas trīs armijas (8., 3. un 11. armija), kuras veidoja 20 strēlnieku, 2 motorizēto strēlnieku un 4 kavalērijas divīzijas, kā arī 9 tanku un 1 gaisa desanta brigāde. 13. jūnijā Sarkanās armijas Galvenās politiskās pārvaldes priekšnieks Ļevs Mehliss pavēlē armijas poļitrukiem ziņoja: "Lietuva, Igaunija un Latvija kļūs par padomju priekšposteņiem... Sarkanā armija palīdzēs darba tautai atbrīvoties no kapitālistu–muižnieku kliķes kundzības... Gatavošanās uzbrukumam jātur vislielākajā slepenībā." Pēc armijas sakoncentrēšanas tiešā Latvijas-PSRS robežas tuvumā, 14. jūnijā Sarkanās armijas flote uzsāka Baltijas valstu blokādi no jūras, Igaunijā arī gaisa telpas blokādi. Uz sauszemes robežām norisa vairāki robežpārkāpumi no PSRS puses (skat. Masļenku incidents).

1940. gada 16. jūnijā plkst. 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs iesniedza Latvijas sūtnim F. Kociņam PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta: 1) Latvijas valdības atkāpšanās un jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām; 2) neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, informējot, ka ja līdz plkst. 23:00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, padomju Sarkanā armija bez kādas atļaujas no Latvijas puses ieies Latvijas teritorijā un pārņems to, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Latvijas valdība piekāpās un nolēma neuzsākt militāru pretestību.

Pēc Maskavas ultimāta lēmumu par kapitulāciju un valdības demisiju Ulmanis pieņēma viens pats, bet parakstus uz savām demisijām ministri salika naktī, jau pēc atgriešanās no Latgales dziesmu svētkiem. 17. jūnijā plkst. 9.00 Sarkanās armijas pārstāvis ģenerālpulkvedis D. Pavlovs sastapās ar Latvijas armijas delegāciju pulkveža Otto Ūdentiņa vadībā Jonišķu dzelzceļa stacijā, un plkst. 13:00 parakstīja Latvijas armijas kapitulācijas aktu - tā nepretosies ienākošajām Sarkanās armijas daļām, paliekot kazarmās.

Vēl nesagaidot Latvijas valdības atbildi uz ultimātu un armiju pārstāvju tikšanās rezultātus, PSRS 8. armija un 3. armijas daļas pārgrupējās no kaujas kārtības gājienam un pēc 4:00 no rīta šķērsoja Latvijas-PSRS robežu: plkst 13:00 pirmie Sarkanās armijas tanki sasniedza Rīgu, ieņemot pozīcijas stratēģiski svarīgākajos punktos: Spilves lidlaukā, dzelzceļa stacijās, pārņēma tiltus, pastu un telegrāfu, radiofonu u.tml. stratēģiskus objektus. (Latvijas Armijas štābs ienākošajām Sarkanās armijas daļām pretī nosūtīja pulkvežleitnantu Jūliju Ķikuli. Savos memuāros Ķikulis apraksta: kad viņš jau pašā Rīgas pievārtē stādījās priekšā padomju komandierim un skaidrojis, ka pagaidām karaspēks varētu izvietoties plašajā Uzvaras laukumā Pārdaugavā, uzrunātais paskaidrojis, ka viņam ir dots kaujas uzdevums ieņemt Rīgas pastu un telegrāfu, radiofonu, Spilves lidlauku.)

Kopā Latvijas robežu šķērsoja deviņas PSRS armijas divīzijas ar 90 000 sarkanarmiešiem. PSRS kara un gaisa flotes bloķēja Baltijas valstu civilo kuģu un lidmašīnu satiksmi ar citām valstīm. Latvija nonāca pilnīgā svešas armijas varā, kas saskaņā ar 1907. g. Hāgas sauszemes kara konvencijas 42. pantu, ir būtiska okupācijas pazīme.[2] Latvijas valdība zaudēja rīcības spēju, bet situāciju valstī kontrolēja PSRS sūtniecība Rīgā un PSRS specdienesti. Latvijas tiesu un kārtībsargājošā sistēma tika likvidēta līdz ar okupācijas sākšanos. Okupēto, taču formāli vēl neatkarīgo Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijās 11. jūlijā tika izveidots PSRS bruņoto spēku Baltijas kara apgabals.

Iedzīvotāji notiekošo uztvēra ar samulsumu un apjukumu. Ziņkārīgie steidzās vērot pa ielām garām braucošās svešas armijas daļas. Tika fiksēti pārdesmit nekārtību cēlāji, kas, neskatoties uz skaitliski nelielo sastāvu, radīja publikā uztraukumu un, iejaucoties pūlī, mēģināja izprovocēt nemierus un pat radīt sadursmes. Prese vēstīja, ka ar bruģakmeņiem ticis nomētāts satiksmes regulētājs Stacijas laukumā, jo viņam darba dēļ bija jāatrodas notikumu epicentrā. Rezultātā esot bijusi spiesta iesaistīties policija, kas kopā ar ugunsdzēsējiem nemierus novērsusi. Bojā gāja vismaz divas personas. Valsts vadītājs K. Ulmanis pēcpusdienā uzstājās radio ar uzrunu tautai: "Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās". 19. jūnija vakarā Višinskis Latvijas Valsts prezidentam Ulmanim lika parakstīt Maskavā apstiprinātu Latvijas Ministru kabineta sarakstu ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Sarakstu Ulmanis apstiprināja. 1940. gada 20. jūnija vakarā tika izveidota "tautas valdība" ar Ministru prezidentu profesoru Kirhenšteinu priekšgalā. Jaunā "Tautas valdība", vadoties pēc Višinska direktīvām, nekavējoties sāka darbu pie neatkarīgās Latvijas institūciju pārveidošanas, likvidēšanas un valsts sagatavošanas pilnīgai sovetizācijai.

Varas pārņemšana norisa PSRS "spēka struktūru" vadībā, veicot Latvijas pārvaldes amatpersonu un militārpersonu arestus un deportācijas, kas faktiski sākās drīz pēc 17. jūnija - okupācijas dienas. 9. jūlijā ar spēku likvidēja mēģinājumus veidot alternatīvu kandidātu sarakstu vēlēšanām, t.s. Demokrātiskā bloka vadību apcietināja. Ārlietu ministru Vilhelmu Munteru arestēja un izvedaa uz PSRS 16. jūlijā, 22. jūlijā izveda uz PSRS bijušo valsts vadītāju K. Ulmani, 30. jūlijā - arestēto kara ministru Jāni Balodi. Visas okupācijas varas iestāžu arestēto lietas skatīja Sarkanās armijas Kara tribunāli, t.i. svešas valsts juridiskās sistēmas struktūras. Norisa aktīva kolaborācijas veicināšana. Bijušo sociāldemokrātu līderi B. Kalniņu 9. jūlijā iecēla par „Latvijas tautas armijas” politiski ideoloģiskā vadītāja amata pagaidu izpildītāju, pēc tam - par vadītāju, iegūstot ģenerāļa pakāpi. Līdzīgi okupācijas vara un tās atbalstītāji pārņēma varu visās citās pārvaldes struktūrās.

Pateicoties ātrai okupantu taktikai, draudu un legalitātes kombinācijai, izdevās līdz 21. jūlijam pilnībā pakļaut kontrolei sabiedrību. Okupācijas civilpārvaldes vadošos amatos tika iecelta virkne PSRS pilsoņu, izveidoja jaunu kolaborācijas valdību (skat. Tautas Saeima), kas 21. jūlijā lūdza (ko nemaz nevarēja likumīgi darīt) šo teritoriju oficiāli uzņemt PSRS - rezultātā Latvija 5. augustā pārstāja būt suverēna valsts, tika anektēta PSRS sastāvā, tās teritorijā izveidojot teritoriāli administratīvu provinci LPSR.

Skat. arī: Molotova-Ribentropa pakts, Latvijas vēsturnieku komisija, 24. teritoriālais korpuss

Atsauces un skaidrojumi

  1. Viens no pirmajiem (balstoties uz Hanzas universitātes Hamburgā prof. R.Lauka u.c. juristu atzinumiem), starptautisko tiesību jēdzienus occupatio bellicara un occupatio pacifica sāka lietot Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš 1943. gada 27. oktobra memorandā Lielbritānijas Ārlietu ministrijai par situāciju ar Latvijas valsti. - Public Record Office, Foreign Office - 371, File Nr. 337/36769, Nr. 7175, 94.–100. lp.
  2. Meissner B. The Occupation of the Baltic States.., p. 443.

Literatūra par šo tēmu

  • Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums – 1941. gads). // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1964. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 13 sēj.). – Rīga, 2003.
  • Stranga A. Latvijas okupācijas pirmais posms (1939. gada 23. augusts – 1940. gada sākums) // Okupācijas režīmi Latvijā 1940.–1952. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 10 sēj.). – Rīga, 2004.
  • Bērziņš A. 1939. gads. Lielo notikumu priekšvakarā. – Ņujorka, 1976.
  • Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata, 2003: Pakta zona. – Rīga, 2004.
  • Balodis A. Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā. – Rīga, 1980.
  • Ciganovs J. Piegādes karam // Lauku Avīze. Mājas Viesis, 23.08.2002.
  • Niedre O. Latvijas armijas iznīcināšanas process 1940.–1941. gadā // Latvijas Vēsture, 1994, 1. Nr. 2. Nr., 4. Nr.
  • Feldmanis A. E. Masļenku traģēdija – Latvijas traģēdija. – Rīga, 2002.
  • Andersons E. Latvijas vēsture 1920-1940: Ārpolitika. – Stokholma, 1982.
  • Bambals A. 1940./1941. gadā represēto latviešu virsnieku piemiņai // Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata 1999. – Rīga, 2000.
  • Bambals A. Staļinisma genocīds pret Latvijas armijas karavīriem Baigajā gadā // Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā: Konferences materiāli. – Rīga, 1992.
  • Jēkabsons Ē., Bambals A. Latvijas armijas iznīcināšana un represijas pret tās karavīriem 1940.–1941. gadā // Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.–1956. gadā: Latvijas Vēsturnieku komisijas 2000. gada pētījumi (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 3. sēj.). – Rīga, 2001.
  • Šneidere I. Represijas pret Latvijas Republikas valsts darbiniekiem 1940.–1941. gadā // Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā: Konferences materiāli – Rīga, 1992.
  • Lerhis A. Padomju represijas pret neatkarīgās Latvijas diplomātiem // Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.–1956. gadā: Latvijas Vēsturnieku komisijas 2000. gada pētījumi (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 3. sēj.). – Rīga, 2001.
  • Žvinklis A. Padomju represijas pret Latvijas Republikas parlamentāriešiem 1940.–1941. gadā // 1941. gada 14. jūnija deportācija – noziegums pret cilvēci: Starptautiskās konferences materiāli, 2001. gada 12.–13. jūnijs, Rīga (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 6. sēj.). – Rīga, 2002.
  • Okupācijas varu politika Latvijā 1939 - 1991. - Dok. kr., LVA., Rīga, 1999.
  • Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940. / ievada autori I.Grava–Kreituse, I.Feldmanis un A.Stranga - Rīga, 1995.
  • Lēbers D. A. Latvijas valsts bojāeja 1940. gadā. Starptautiski tiesiskie aspekti. // Latvijas valsts atjaunošana 1986.-1993. - Rīga, 1998
  • Žagars Ē. Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā. 1940.-1941. - Rīga, 1975.
  • Latvijas PSR Ministru kabineta sēžu protokoli: 1940. gada 23. jūlijs–24. augusts. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2008. – 319 lpp.
  • No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940–1986: Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs / Rudītes Vīksnes un Kārļa Kangera redakcijā. – LU Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 1999. – XVIII + 975 lpp.
  • Pavlovičs Juris. Leģendas par 1941. gada vasaras varas maiņas perioda notikumiem Latvijā. Izcelsmes apstākļu analīze. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2007. Nr.1., 137.–154. lpp.
  • Ainārs Lerhis. Latvijas valdības 1940. gada 17. maija ārkārtas pilnvaru jautājums. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2011. Nr.1., 48.–79. lpp.
  • Juris Pavlovičs. Okupācijas varu maiņa Latvijā – avoti, historiogrāfija, teorija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2011. Nr.1., 80.–90. lpp.
  • Leo Jansons. Baltijas jautājuma sociāltiesiskā dimensija ASV Nacionālā arhīva dokumentos (1948–1963). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2012. Nr.1., 91.–119. lpp.
  • Rietumvalstu nostāja Baltijas valstu jautājumā 1940.–1991. gadā: Dokumentu krājums. Sast. A. Lerhis. - Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2017. ISBN 978-9984-824-50-5

  • Russia Estends Troop Concentration in Baltic // Chicago Daily Tribune, June 17, 1940
  • Stephane Courtois; Werth, Nicolas; Panne, Jean-Louis; Paczkowski, Andrzej; Bartosek, Karel; Margolin, Jean-Louis & Kramer, Mark (1999). The Black Book of Communism: Crimes, Terror, Repression. Harvard University Press. ISBN 0-674-07608-7
  • Švābe, Arvīds. The Story of Latvia. - Latvian National Foundation. Stockholm. 1949.

  • Wilhelm A. A. Rassenpolitik und Kriegsführung. – Passau, 1991
  • Die Beziegungen zwischen Deutschland und der Sovjetunion 1939 / Hrsg. von Dr. A. Seidl. – Tübingen, 1949
  • Roesel J. Der Anschluß von Staaten in der modernen Geschichte. – Frankfurt a. M.; Berlin, 1999

  • Судоплатов П. Спецоперации Лубъянки и Кремля в 1930–1950 годы. – Москва, 1997
  • Кенан Дж. Дипломатия второй мировой войны. – Москва, 2002
  • Соколов Б. Прибалтика в составе СССР. 1940–1980 годы. – Москва, 2002
  • Жирнов Е. Отец говорил, что не должен был вляпаться в ГКЧП // Коммерсант власть, 2002, 19 февр.
  • 1941 год в 2-х книгах. – Москва, 1998
  • Риббентроп И., фон. Между Лондоном и Москвой. Воспоминания и последние заметки. – Москва, 1996
  • Катынь. Пленники необъявленной войны. – Москва, 1999
  • Лебедева А. Подготовка лагерей для прибалтов // Катынь – преступления против человечества. – Москва, 1994
  • Органы Государственной безопасности СССР в Великой отечественной войне // Сборник документов. - Москва, 1995
  • 1941 год. Документы. – Москва, 1998
  • Жуков Ю. Тайны истории. – Москва, 2000
  • Невежин В. Речь Сталина 5 мая 1941 года и апология наступательной войны // Отечест-венная история. – Москва, 1995, No 2
  • Ант Ю. Военные базы в Эстонии (1939–1940) // Радуга, No 1, 1990
  • Похлебкин В. Великая война и несостоявшийся мир 1941–1945–1994. Военный справочник. – Москва, 1999
  • Органы государственной безопасности в Великой Отечественной войне. Сборник документов. Том 1: Накануне, книга первая (ноябрь 1938 г. – декабрь 1940 г.). – Москва, 1996
  • Лебедева А. Подготовка лагерей для прибалтов // Катынь – преступления против человечества. – Москва, 1994

Resursi internetā par šo tēmu