Latvijas okupācija 1941-1944

No ''Vēsture''
Versija 2018. gada 6. maijs, plkst. 11.06, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (Buks Artis pārvietoja lapu Latvijas okupācija 1941.-1944. uz Latvijas okupācija 1941-1944)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
okupētās Latvijas teritorija Austrumu reihskomisariāta sastāvā

Latvijas okupācija 1941.-1944. (an. Occupations of Latvia 1941-1944, vc. Besetzung Lettlands 1941-1944, kr. оккупация Латвии 1941-1944) - okupācijas režīms, ko II Pasaules kara laikā - no 1941. līdz 1944. gadam (Kurzemē līdz 1945. gada maijam) - īstenoja Vācijas militārā vara.

Ienākot Vācijas armijai, visa vara koncentrējās vācu karaspēka virspavēlniecības rokās. Vācu spēki Latvijā okupācijas sākumposmā pakļāvās ģenerālim Francim fon Rokam, bet no 25. augusta bruņoto spēku augstākais pavēlnieks Ostlandē bija kavalērijas ģenerālleitnants Valters Brēmers. Viņš pakļāvās tieši augstākajai vērmahta pavēlniecībai Berlīnē. Armijai virzoties uz austrumiem, sākot ar septembri to nomainīja civilpārvalde. Tika izveidota speciāla Okupēto austrumu apgabala ministrija (Reichsministerium für die besetzten Ostgebiete), ko vadīja Alfrēds Rozenbergs. Tai savukārt bija pakļauts Austrumzemes (Ostland) reihskomisariāts, ko izveidoja 1941. gada 17. jūlijā, un kura vadītājs bija Heinrihs Loze. Latvijas ģenerālapgabala vadītājs bija ģenerālkomisārs Oto Heinrihs Drekslers. Latvijas ģenerālapgabalu dalīja Liepājas, Jelgavas, Valmieras, Daugavpils novadu un Rīgas lauku novada komisariātos. Rīgas pilsēta veidoja īpašu pārvaldes vienību. Par Rīgas lielvecāko (oberbirģermeistaru) iecēla Dr. Hugo Vitroku. Katru novadu pārzināja savs komisārs (gebītskomisārs). Par Rīgas lauku novada komisāru iecēla SA pulkvedi Joahimu Fustu, Liepājas - zemes padomnieku Dr. Valteru Alnoru, Jelgavas - SA pulkvedi brīvkungu Valteru Eberhardu fon Mēdemu, Valmieras - Hermani Hanzenu, Daugavpils - Rikenu (vēlāk Švungu). Latvijas novadi tika sadalīti apriņķos, bet tie - pagastos. Apriņķu un pagastu skaits saglabājās kā pirms vācu okupācijas - 19 apriņķi un 516 pagasti. Pilsētu pašvaldības vadīja pilsētu vecākie, bet pagastu pašvaldības - pagastu vecākie. Lielo pilsētu vecākos iecēla ģenerālkomisārs. Pagastu vecākos iecēla apriņķa vecākais ar apgabala komisāra piekrišanu.

Izveidoja ļoti sazarotu pārvaldes struktūru. Latvijā bija liels civilpārvaldes ierēdņu, policijas, gestapo, šucmaņu žandarmērijas, vērmahta iestāžu tīkls. Latvijā darbojās ļoti daudz vācu ierēdņu. Ļoti liela ietekme okupētajos apgabalos bija arī policijas spēkiem, kuri pakļāvās tieši SS reihsfīreram Heinriham Himleram. Par SS un policijas augstāko vadītāju Ostlandē 1941. gada rudenī iecēla ģenerāli Frīdrihu Jekelnu, bet Latvijas ģenerālapgabalā augstākais SS un policijas vadītājs bija SS oberfīrers Valters Šrēders. Vācijas Valsts drošības galvenās pārvaldes operatīvās grupas A (Einsatzgruppe A) vadītājs Latvijā bija SS brigādenfīrers Valters Štālekers. SS oberšturmbanfīrers Rūdolfs Lange bija Latvijas drošības policijas un SD komandieris. Bija arī vācu kārtības policija, kuras vadītājs Latvijā bija V. Šrēders, bet komandieris - pulkvedis Makss Knehts. Rīgā atradās Ostlandes reihskomisariāts (900 vācu ierēdņu) un Latvijas ģenerālkomisariāts (280 vācu ierēdņu). Rīgā bija arī tādas vācu okupācijas iestādes kā propagandas pārvalde, ekonomiskā štāba "Ost" pārstāvniecība, saimnieciskā komanda "Rīga", nacistu partijas centrālās iestādes Ostlandē un citas organizācijas.

Ar okupēto austrumu apgabalu nākotnes plāniem pamatā nodarbojās reihsministrs A. Rozenbergs. Latvijai un Igaunijai bija jākļūst par vāciešu dzīves telpu. Bija paredzēta šo zemju kolonizācija un pārvācošana, noraidot jebkādu valstiskās patstāvības atjaunošanu. A. Rozenbergs uzskatīja, ka apmēram 50% no Baltijas tautām pēc to rases piemērotības varētu tikt pārvācoti, bet pārējie jāpārvieto uz Krievijas un Baltkrievijas apgabaliem. Zināmu priekšstatu par nacistu mērķiem sniedz dažādie ģenerālplāna "Ost" varianti, kas paredzēja 20-30 gadu laikā realizēt pilnīgu Baltijas ģermanizāciju un kolonizāciju. Lai pārvalde būtu optimālāka, visai drīz pēc okupācijas režīma izveides Ostlandē tika nolemts, ka izvirzīto mērķu sekmīgā sasniegšanā plašāk būtu jāiesaista koloboracionisti no vietējo iedzīvotāju vidus. Tika iedibināta vietējā pašpārvalde (ģenerāldirekcija), par kuras vadītāju apstiprināja bijušo Kurzemes divīzijas komandieri ģenerāli Oskaru Dankeru. A. Rozenberga 1942. gada 7. marta direktīva konkretizēja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ģenerālapgabalu pārvaldi un noteica, ka tiešais zemes pārvaldes darbs jāveic no vietējiem iedzīvotājiem izveidotām iestādēm. Augstākā politiskā vara un kontroles funkcijas palika okupācijas iestādēm. Tās noteica pašpārvaldes ģenerāldirektoru skaitu un to kompetencē ietilpstošo uzdevumu apjomu. Pašpārvaldi vadīja pirmais ģenerāldirektors, ko iecēla ģenerālkomisārs. Zemes pašpārvaldei daļēji tika pakļautas jau iepriekš izveidojušās apriņķu, pilsētu un pagastu pašvaldību iestādes. 1942. gada 9. maijā ar Ostlandes reihskomisāra H. Lozes piekrišanu Latvijas ģenerālkomisārs H. Drekslers iecēla šādus pašpārvaldes ģenerāldirektorus: iekšlietu ģenerāldirektors - O. Dankers; saimniecības ģenerāldirektors - Voldemārs Zāgars; finanšu ģenerāldirektors - Jānis Skujevics; tieslietu ģenerāldirektors - Alfrēds Valdmanis; izglītības un kultūras ģenerāldirektors - Rīgas Universitātes rektors profesors Mārtiņš Prīmanis; tehnikas un satiksmes ģenerāldirektors - Oskars Leimanis; pašpārvaldes kontroles lietu vadītājs - Pēteris Vanags; iekšējās drošības ģenerāldirektors - Voldemārs Veiss. Pārvaldes vienkāršošanas labad tirdzniecības, rūpniecības un lauksaimniecības ģenerāldirekcijas bija pievienotas saimniecības ģenerāldirekcijai. Savukārt tajā kā atsevišķas vienības pastāvēja mežu un koksaimniecības galvenā direkcija, tirdzniecības un rūpniecības departaments. Izveidotajā lauksaimniecības galvenā direktora postenī tika apstiprināts agronoms J. Andersons. Kopumā latviešu pašpārvalde bija vācu okupācijas civilpārvaldes papildelements. Svarīgākie politiska un ekonomiska rakstura jautājumi - iedzīvotāju pārtikas normas, darba apmaksa, klaušas un obligātās materiālās nodevas u. c. - tika izlemtas vācu iestādēs. Pašpārvaldes tiesības ierobežoja ne tikai reihskomisārs un ģenerālkomisārs, bet lielā mērā arī vācu policija un SS vadība, kas darbojās pilnīgi patstāvīgi. Vietējo tiesu kompetencē bija tikai vietējo civillietu un krimināllietu izskatīšana, pie tam tikai tādā gadījumā, ja apsūdzētie ir nevācu tautības un nodarījums neskāra Vācijas valsts intereses.

Okupācijas sākuma posmā plaši tika realizēta īpašumu konfiskācija un dažāda veida rekvizīcijas: no 1942. gada jūlija līdz decembrim vien vērmahta vajadzībām no Latvijas tika piegādāts 443 700 liellopu, 318 200 cūku, 593 800 aitu. Kopā kara gados vācieši aizveduši 700 traktoru, 180 automašīnu, 506 kuļmašīnas, 4057 arklus, 285 kultivatorus, 10 600 labības un siena pļāvēju, kā arī citu tehniku. Tika izvests viss derīgais no lielākajiem uzņēmumiem – VEF, Vagonu rūpnīca, gumijas izstrādājumu fabrika “Kvadrāts”, Ķeguma hidroelektrostacija, Rīgas osta, telegrāfa un telefona tīkls. 1942. gadā sāka atdot agrākajiem īpašniekiem sīkos rūpniecības uzņēmumus, amatnieku darbnīcas, dzirnavas, mazos tirdzniecības uzņēmumus. Lielākos uzņēmumus reprivatizācija neskāra. 1943. gada sākumā atjaunoja arī tiesības uz zemes privātīpašumu, līdz tam visa zeme piederēja valstij. Visai smaga bija režīma nodokļu politika un obligāto nodevu sistēma, kas bija uzlikta zemniekiem. (piemēram, no govs gadā obligāti bija jānodod 70 kg sviesta). Visa vara Latvijas ģenerālapgabalā piederēja vācu iestādēm, tās izdeva rīkojumus un kontrolēja to izpildi. Arī svarīgākie saimnieciskie jautājumi, kas saistīti ar H.Gēringa Četrgadu plāna izpildi, bija nodoti vācu Civilpārvaldei. Pašpārvaldes ģenerāldirektoru skaitu un to kompetences jautājumus izlēma ģenerālkomisārs, kas iecēla ģenerāldirektorus ar reihskomisāra piekrišanu. Arī apriņķa priekšniekus gan iecēla, gan atbrīvoja no amata ģenerālkomisārs. Vietējās pašpārvaldes ģenerāldirektori drīkstēja izdot rīkojumus tikai ar ģenerālkomisāra piekrišanu. 1944. gada rudenī pašpārvalde tika likvidēta.

Tika arī īstenota darbaspēka piespiedu deportēšana uz Vāciju: okupācijas periodā uz Vāciju piespiedu darbos tika nosūtīti aptuveni 25 000 dažādu profesiju Latvijas iedzīvotāju. Pavisam nacistu režīma laikā represijās gaja bojāa 80-100 000[1] Latvijas pilsoņu (PSRS laikā veiktie aprēķini liecina par 643 830 nacistu režīma upuriem (t.sk. represētiem, taču palikušiem dzīviem)[2]).

Šo periodu īpaši pēta Latvijas vēsturnieku komisija.

Skat. arī: Ģenerālplāns "Ost", Latviešu leģions

Atsauces un piezīmes

  1. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. - Jumava: Rīga, 2005., 250. lpp. ISBN 9984-05-865-4
  2. Данные, подготовленных Чрезвычайной Государственной комиссией по расследованию злодеяний немецко-фашистских оккупантов по сведениям на 10 декабря 1950 г. // Центральный государственный архив Октябрьской революции, высших органов государственной власти и органов государственного управления (ЦГАОР СССР). Ф.7021. Оп.125. Д.3. Л.84 -86

Literatūra par šo tēmu

  • Juris Pavlovičs. Okupācijas varu maiņa Latvijā – avoti, historiogrāfija, teorija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2011. Nr.1., 80.–90. lpp.
  • Zunda Antonijs. Vācu nacistu okupācijas politika Latvijā padomju historiogrāfijas skatījumā. // Vēsturnieku komisijas raksti. 13. sējums. LVI: Rīga, 2004., ISBN 9984-601-56-2, 189.-208. lpp.
  • Strods H. Salaspils koncentrācijas nometne (1941. gada oktobris–1944. gada septembris) // Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 2000: Komunistu un nacistu jūgā. – Rīga, 2001.
  • Vestermanis M. Tā rīkojās vērmahts. – Rīga, 1973.
  • Salaspils nāves nometnē: Atmiņu krājums. Trešais, papildinātais izdevums. – Rīga, 1975
  • Kangeris K. Latvija un tās iedzīvotāji Trešā reiha plānos un okupācijas varā (1941.–1945.) (Promocijas darba kopsavilkums). – Rīga, 2002
  • Strods H. Zem melnbrūnā zobena: Vācijas politika Latvijā 1939.–1945. – Rīga, 1994.
  • Feldmanis I. Latvija vācu okupācijas laikā (1941–1945): aktuālas izpētes problēmas // Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.–1956. gadā (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 3. sēj.). – Rīga, 2001.
  • Reihelte K. Latvijas un latviešu loma nacistu rasu un kolonizācijas politikā: teorētiskā iecere un praktiskā realizācija // Latvija Otrajā pasaules karā (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 1. sēj.). – Rīga, 2000.
  • Ezergailis A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā: 1941–1944. – Rīga, 1999.
  • Aizsilnieks A. Latvijas saimniecības vēsture, 1914.–1945. – Stokholma, 1968
  • Kažociņš I. Latviešu karavīri zem svešiem karogiem. – Rīga, 1999.
  • Neiburgs Uldis. Latviešu nacionālās pretošanās kustības preses izdevumi Latvijā vācu okupācijas laikā (1941-1945). // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 43.-58. lpp.
  • Didzis Bērziņš. Nacistiskā antisemītisma propaganda laikrakstā “Tēvija” 1941. gada jūlijā: latviešu (līdz)dalības diskurss. // Latvijas arhīvi. 2009. Nr.4. 63.-99. lpp. ISSN 1407-2270
  • Ginta Orinska-Spirģe. Karagūstekņu atbalstītāju lietas – vēstures avots. // Latvijas arhīvi. 2010. Nr.2. 204.-235. lpp. ISSN 1407-2270
  • Ērglis Dz. Latvijas Centrālās padomes vēstures nezināmās lappuses. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2003. – 231 lpp.
  • Edvīns Evarts. Nacistiskās Vācijas ekonomiskā politika un iedzīvotāju labklājība Latvijā. // Letonikas Otrais kongress. Vēsture un identitāte. Kongresa referāti. – Latvijas Zinātņu akadēmija. Latvijas universitātes Latvijas vēstures institūts. Apgāds „Zinātne”: Rīga, 2008. – 191 lpp. (179.-190. lpp.)
  • Evarts Edvīns. Zemes pašpārvaldes izveidošanās un darbības sākums vācu nacistu okupētajā Latvijā (1941. g. jūnijs - 1942. g. septembris). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2001. Nr.2., 135. - 155. lpp.
  • Evarts Edvīns. Latvijas iedzīvotāju politiskais noskaņojums vācu okupantu skatījumā (1941.-1944. gads). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2003. Nr.2., 76.-98. lpp.
  • Evarts Edvīns. Okupācijas iestādes par Zemes pašpārvaldes uzdevumiem un funkcijām (1941. g. jūlijs - 1944. g. septembris). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2003. Nr.4., 120.-140. lpp.
  • Pavlovičs Juris. Latvijas skolas 1941.-1944. gadā: nacistiskā okupācijas režīma varas iestāžu administratīvie un saimnieciskie pasākumi. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2003. Nr.4., 96.-116. lpp.
  • Pavlovičs Juris. Nacistiskās Vācijas okupācijas karaspēks Latvijā - ienākšanas hronoloģijas precizēšana. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2004. Nr.3., 94.-113. lpp.
  • Turčinskis Zigmārs. Vācu abvērgrupas 212 izlūku - diversantu skolā apmācītie latgaliešu diversanti. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2004. Nr.4., 116.-133. lpp.
  • Neiburgs Uldis. Latviešu pretošanās kustības dalībnieki nacistiskās Vācijas cietumos un koncentrācijas nometnēs. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2007. Nr.3., 154.–166. lpp.
  • Pavlovičs Juris. Latviešu apriņķu vietējo pašvaldību atjaunošana nacistu okupētajā Latvijā: 1941. gada jūnijs–jūlijs. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2007. Nr.4., 91.–108. lpp.
  • Evarts Edvīns. Transporta funkcionēšanas problēmas Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2008. Nr.1., 106.–130. lpp.
  • Edvīns Evarts, Juris Pavlovičs. Nacistiskās Vācijas okupētā Ostlandes apgabala ikdienas dzīves komparatīvā historiogrāfija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2010. Nr.2., 106.–136. lpp.
  • Mūzika okupācijā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1940–1945. / Arnolds Klotiņš (red.) - Literatūras, folkloras un mākslas institūts: Rīga, 2011
  • (Divas) puses: Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās. / Uldis Neiburgs, Vita Zelče (red.) - Mansards: Rīga, 2011
  • Uldis Neiburgs. Pretošanās kustība nacionāl-sociālistiskās Vācijas okupētajā Latvijā (1941–1945): Jēdzieniskā izpratne un teorētiskās nostādnes. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2012. Nr.3., 74.-100. lpp.
  • Zellis Kaspars. Ilūziju un baiļu mašinērija : Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara, mediji un sabiedrība (1941-1945). - Mansards: Rīga, 2013. - 364 lpp. ISBN 978-9984-872-67-4
  • Pavlovičs Juris. Nacistiskās Vācijas okupācijas karaspēks Latvijā - ienākšanas hronoloģijas precizēšana. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2004., Nr3., - 94.-113. lpp.
  • Evarts Edvīns. Transporta funkcionēšanas problēmas Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2008., Nr1., – 106.–130. lpp.
  • Edvīns Evarts, Juris Pavlovičs. Ikdienas dzīve Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941–1945. - Zinātne: Rīga, 2016.

  • Reichelt Kathrin. Lettland unter deutscher Besatzung 1941-1944. Der lettische Anteil am Holocaust. - Metropol Verlag, 2011, S. 428, ISBN 3-940938-84-X

Resursi internetā par šo tēmu