Latvijas pilsoņi Sarkanajā armijā

No ''Vēsture''
Versija 2008. gada 13. jūlijs, plkst. 08.30, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (jauna lapa)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kopā Sarkanās armijas rindās 2. Pasaules kara laikā cīnījās gandrīz 100 000 latviešu karavīru, no kuriem gandrīz puse bija Krievijas latvieši un 1941. gada vasarā uz austrumiem no frontes bēgušie Latvijas iedzīvotāji, bet otra puse - ap 57 000, - 1903.-1926. dzimušie latviešu karavīri, kurus mobilizēja Vidzemē un Latgalē 1944. gada beigās un 1945. gada sākumā, iestājoties otrreizējai padomju okupācijai.


1940. gada vasarā Latvijai nonākot PSRS okupācijas varā, tās armija tika reformēta un pārdēvēta par Latvijas PSR Tautas armiju, bet ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu okupēto Baltijas valstu armijas tika iekļautas Sarkanās armijas sastāvā kā teritoriālie korpusi (vēlāk to apstiptināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un PSRS TKP - Tautas Komisāru padomes - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle).

1941. gada 22. jūnijā, karadarbībai skarot Latvijas teritoriju, korpusa sastāvā atradās mazāk par 3000 latviešu karavīriem. Atkāpjoties kopā ar pārējām Sarkanās armijas daļām austrumu virzienā, un iesaistoties kaujās Latvijas-Krievijas robežas tuvumā, korpuss pamazām izira.

1941. gada jūlijā Igaunijas teritorijā no šiem bijušās Latvijas armijas regulārā iesaukuma karavīriem un tur nokļuvušajiem Latvijas iedzīvotājiem - strādnieku gvardes kaujiniekiem un padomju aktīvistiem, - tika izveidoti divi latviešu strēlnieku pulki. Cīņās pie Ļeņingradas tie cieta smagus zaudējumus, un 1941. gada septembrī to pārpalikumu apvienoja 76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā, kurš turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts.

1941. gada 3. augustā Staļins deva rīkojumu par latviešu strēlnieku divīzijas izveidošanu. 201. latviešu strēlnieku divīziju uzsāka formēt Gorohovecas nometnē, netālu no Maskavas. Tās personālsastāvu veidoja kauju zaudējumu dēļ izformēto latviešu karaspēka daļu karavīri, bet vēlāk galvenokārt Krievijas latvieši, savukārt kara pēdējā fāzē arī citu tautību karavīri. Paralēli Gorohovecas nometnē bāzējās 1. atsevišķais latviešu rezerves pulks, kurā apmācību izgāja aptuveni 33 000 karavīru, kurus pakāpeniski nosūtīja uz 201. (43. gvardes) latviešu strēlnieku divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās.

201. latviešu strēlnieku divīzija piedalījās 1942. gada kaujās pie Maskavas, Staraja Rusas un Demjanskas. Par izcilību kaujās, oktobrī tai piešķīra 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas nosaukumu.

1943. gadā izveidoja 1591. zenītartilērijas pulku un 1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulku, kuru pamatu veidoja bijušās Latvijas armijas apmācību izgājušie karavīri.

1944. gada jūnijā uz 1. atsevišķais latviešu rezerves pulka bāzes tika izveidota 308. latviešu strēlnieku divīzija.

1944. gada jūlijā 43. gvardes divīziju un 308. divīziju apvienoja 130. latviešu strēlnieku korpusā, kas piedalījās cīņās pie Rēzeknes, Daugavpils, Madonas, Krustpils un Rīgas, bet kara beigās cīnījās Kurzemes frontē.

Resorsi internetā par šo tēmu