Lielā Armēnija

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 28. septembris, plkst. 12.08, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Lielā Armēnija (sengr. Ἀρμενία Μεγάλη, lat. Armenia Magna, angl. Great Armenia) - senarmēņu valsts[1] II gs.p.m.ē.-387. g.p.m.ē. Izveidojās, Seleikīdu valstij ciešot sakāvi karā ar Romu, kad Armēnijas stratēgs Artašess ~189. g.p.m.ē. proklamēja pats savu valsti, nodēvējot to par "Lielo Armēniju" (atšķirībā no t.s. Mazās Armēnijas rietumos no Eifratas, kur valdīja Antioha radinieks Mitridats). Lielāko uzplaukumu sasniedza I gs.p.m.ē. Tigrana II valdīšanas laikā, kad tās robežas pletās no Kaspijas jūras līdz Vidusjūrai. I gs. pēc vairākiem postošiem kariem, Lielā Armēnija kļuva par Romas vasaļvalsti, bet 114. gadā par Romas provinci, taču jau pēc pārdesmit gadiem, pateicoties Partas valsts atbalstam, Lielā Armēnija atguva suverenitāti. 301. gadā valdnieks Trdats III (286.-330.) par valsts oficiālo reliģiju pasludināja kristietību 387. g. tika sadalīta starp Bizantiju un Sasanīdu Persiju.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Nosaukums "Armēnija" parādās avotos pēc Urartu valsts sabrukuma kā Ahemenīdu satrapija (2 satrapijas: Austrumarmēnija un Rietumarmēnija). Pēc tam, kad Ahamenīdu Persija sabruka, sakauta karā ar Maķedonijas valsti, Austrumarmēnijas satraps Oronts (Ervands) izveidoja sev pakļautajā teritorijā neatkarīgu Airaratas valsti. 220.-214. gados to iekaroja Sīrijas (Seleikīdu valsts) valdnieks Antiohs III Lielais (Αντίοχος Γ' ο Μέγας, 242.-187. g.p.m.ē.).

Literatūra

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 50. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu