Atšķirības starp "Livonijas ordenis" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (Nosaukums citās valodās:)
m
42. rindiņa: 42. rindiņa:
 
| colspan="2" style="padding-bottom:1em;text-align:center;" | [[Attēls:Deutsche_orden_1231-1411.jpg|200px]]
 
| colspan="2" style="padding-bottom:1em;text-align:center;" | [[Attēls:Deutsche_orden_1231-1411.jpg|200px]]
 
|}
 
|}
'''Jeruzalemes Svētās Marijas Teitoņu Nama Brālība Livonijā''' (lat. ''Fratres de Domo Sanctae Mariae Theutonicorum Jerusalemitana per Livoniam''), literatūrā saīsināti dēvēts par '''Livonijas ordeni''' - [[Teitoņu ordenis|Teitoņu ordeņa]] valdījumi jeb province (lielkomturija) [[Livonija|Livonijā]], kas izveidojās pēc [[Zobenbrāļu ordenis|Zobenbrāļu ordeņa]] sagrāves [[Saules kauja|kaujā pie Saules]] 1236. gadā un tā atlieku inkorporēšanas Teitoņu ordenī (1237. gada [[Viterbijas apvienošanās]]). Lielmestrs iecēla jaunu Livonijas landmestru, kurš pārņēma vadību bijušajās zobenbrāļu zemēs. Līdz ar Teitoņu ordeņa izjukšanu 1525. gada 8. aprīlī, '''Livonijas ordenis''' kļuva par suverenu valsti. Līdz XVI gs. Ordenī skaitījās apm. 400-500 pilntiesīgu brāļu bruņinieku, bet XVI gs. vidū vairs tikai 120-150. Bez tiem bija arī daudz garīdznieku un t.s. pusbrāļu (seržantu, amatnieku un kalpotāju). Līdzīgi kā Teitoņu ordenī, pastāvēja t.s. "līdzbrāļu" (''confratres'') kategorija, kas bija pielīdzināta bruņinieka statusam. Līdzbrāļi varēja būt precējušies un ar īpašumu, no kura daļu pēc to nāves saņēma Ordenis. Par līdzbrāļiem varēja kļūt gan mecenāti - firsti un magnāti, - gan Ordeņa [[Vasalis|vasaļi]]. Bez tam Ordeņa militārajās akcijās bieži piedalījās t.s. ''viesbruņinieki'' (''Gastritter'') un laicīgie bruņinieki kā "krusta karotāji", kuriem bija iespēja saņemt zemi iekarotajās teritorijās kā [[Lēnis|lēni]] un kļūt par Ordeņa vasaļiem.  Ieskaitot arī vasaļus, viss Ordeņa karaspēks XV gs. bija apm. 4000 vīru liels. No XIV gs. beigām kara gadījumā arvien vairāk līga algotņus, t.s. [[Landsknehti|landsknehtus]]. [[Livonijas karš (1558.-1583.)|Livonijas kara]] beigu posmā, pēc sakāves [[Ērģemes kauja. (02.08.1560.)|Ērģemes kaujā]] Livonijas ordenis pilnīgi saira un tika likvidēts, tā teritoriju savā starpā sadalot [[Lietuvas lielkņaziste]]i un Zviedrijas karalistei. Ordeņa pēdējais landmestrs [[Gothards Ketlers]] kopā ar lielu daļu ordeņa brāļiem pārgāja luterticībā un kļuva par [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s pirmo [[Hercogs|hercogu]], saņemot titulu un zemes [[Lēnis|lēnī]] no to jaunā [[Sizerens|sizerena]], Lietuvas lielkņaza. Livonijas ordenis pārstāja pastāvēt kā valstisks veidojums.
+
'''Jeruzalemes Svētās Marijas Teitoņu Nama Brālība Livonijā''' (lat. ''Fratres de Domo Sanctae Mariae Theutonicorum Jerusalemitana per Livoniam''), literatūrā saīsināti dēvēts par '''Livonijas ordeni''' - [[Teitoņu ordenis|Teitoņu ordeņa]] valdījumi jeb province (lielkomturija) [[Livonija|Livonijā]], kas izveidojās pēc [[Zobenbrāļu ordenis|Zobenbrāļu ordeņa]] sagrāves [[Saules kauja|kaujā pie Saules]] 1236. gadā un tā atlieku inkorporēšanas Teitoņu ordenī (1237. gada [[Viterbijas apvienošanās]]). Lielmestrs iecēla jaunu Livonijas landmestru, kurš pārņēma vadību bijušajās zobenbrāļu zemēs. Līdz ar Teitoņu ordeņa izjukšanu 1525. gada 8. aprīlī, '''Livonijas ordenis''' kļuva par suverenu organizāciju un valsti. Līdz XVI gs. Ordenī skaitījās apm. 400-500 pilntiesīgu brāļu bruņinieku, bet XVI gs. vidū vairs tikai 120-150. Bez tiem bija arī daudz garīdznieku un t.s. pusbrāļu (seržantu, amatnieku un kalpotāju). Līdzīgi kā Teitoņu ordenī, pastāvēja t.s. "līdzbrāļu" (''confratres'') kategorija, kas bija pielīdzināta bruņinieka statusam. Līdzbrāļi varēja būt precējušies un ar īpašumu, no kura daļu pēc to nāves saņēma Ordenis. Par līdzbrāļiem varēja kļūt gan mecenāti - firsti un magnāti, - gan Ordeņa [[Vasalis|vasaļi]]. Bez tam Ordeņa militārajās akcijās bieži piedalījās t.s. ''viesbruņinieki'' (''Gastritter'') un laicīgie bruņinieki kā "krusta karotāji", kuriem bija iespēja saņemt zemi iekarotajās teritorijās kā [[Lēnis|lēni]] un kļūt par Ordeņa vasaļiem.  Ieskaitot arī vasaļus, viss Ordeņa karaspēks XV gs. bija apm. 4000 vīru liels. No XIV gs. beigām kara gadījumā arvien vairāk līga algotņus, t.s. [[Landsknehti|landsknehtus]]. [[Livonijas karš (1558.-1583.)|Livonijas kara]] beigu posmā, pēc sakāves [[Ērģemes kauja. (02.08.1560.)|Ērģemes kaujā]] Livonijas ordenis pilnīgi saira un tika likvidēts, tā teritoriju savā starpā sadalot [[Lietuvas lielkņaziste]]i un Zviedrijas karalistei. Ordeņa pēdējais landmestrs [[Gothards Ketlers]] kopā ar lielu daļu ordeņa brāļiem pārgāja luterticībā un kļuva par [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s pirmo [[Hercogs|hercogu]], saņemot titulu un zemes [[Lēnis|lēnī]] no to jaunā [[Sizerens|sizerena]], Lietuvas lielkņaza. Livonijas ordenis pārstāja pastāvēt kā valstisks veidojums.
  
 
Skat. arī [[Livonijas ordeņa mestru saraksts]]
 
Skat. arī [[Livonijas ordeņa mestru saraksts]]

Versija, kas saglabāta 2008. gada 21. novembris, plkst. 06.10

Teitoņu ordenis Livonijā
130px 130px
lielkomturija 12.05.1237.-08.04.1525.
suverens ordenis 08.04.1525.-25.03.1562.
ģenerālkapituls Vendenē (Cēsīs)
devīze ...
tērps
  • balta mantija ar melnu krustu (1237.-1525.)
  • balta mantija ar sarkanu krustu (1525.-1562.)
sizereni
hierarhija
Deutsche orden 1231-1411.jpg

Jeruzalemes Svētās Marijas Teitoņu Nama Brālība Livonijā (lat. Fratres de Domo Sanctae Mariae Theutonicorum Jerusalemitana per Livoniam), literatūrā saīsināti dēvēts par Livonijas ordeni - Teitoņu ordeņa valdījumi jeb province (lielkomturija) Livonijā, kas izveidojās pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves kaujā pie Saules 1236. gadā un tā atlieku inkorporēšanas Teitoņu ordenī (1237. gada Viterbijas apvienošanās). Lielmestrs iecēla jaunu Livonijas landmestru, kurš pārņēma vadību bijušajās zobenbrāļu zemēs. Līdz ar Teitoņu ordeņa izjukšanu 1525. gada 8. aprīlī, Livonijas ordenis kļuva par suverenu organizāciju un valsti. Līdz XVI gs. Ordenī skaitījās apm. 400-500 pilntiesīgu brāļu bruņinieku, bet XVI gs. vidū vairs tikai 120-150. Bez tiem bija arī daudz garīdznieku un t.s. pusbrāļu (seržantu, amatnieku un kalpotāju). Līdzīgi kā Teitoņu ordenī, pastāvēja t.s. "līdzbrāļu" (confratres) kategorija, kas bija pielīdzināta bruņinieka statusam. Līdzbrāļi varēja būt precējušies un ar īpašumu, no kura daļu pēc to nāves saņēma Ordenis. Par līdzbrāļiem varēja kļūt gan mecenāti - firsti un magnāti, - gan Ordeņa vasaļi. Bez tam Ordeņa militārajās akcijās bieži piedalījās t.s. viesbruņinieki (Gastritter) un laicīgie bruņinieki kā "krusta karotāji", kuriem bija iespēja saņemt zemi iekarotajās teritorijās kā lēni un kļūt par Ordeņa vasaļiem. Ieskaitot arī vasaļus, viss Ordeņa karaspēks XV gs. bija apm. 4000 vīru liels. No XIV gs. beigām kara gadījumā arvien vairāk līga algotņus, t.s. landsknehtus. Livonijas kara beigu posmā, pēc sakāves Ērģemes kaujā Livonijas ordenis pilnīgi saira un tika likvidēts, tā teritoriju savā starpā sadalot Lietuvas lielkņazistei un Zviedrijas karalistei. Ordeņa pēdējais landmestrs Gothards Ketlers kopā ar lielu daļu ordeņa brāļiem pārgāja luterticībā un kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmo hercogu, saņemot titulu un zemes lēnī no to jaunā sizerena, Lietuvas lielkņaza. Livonijas ordenis pārstāja pastāvēt kā valstisks veidojums.

Skat. arī Livonijas ordeņa mestru saraksts

Nosaukums citās valodās:

  • vāciski: Deutscher orden von Livland
  • angliski: Livonian Order
  • krieviski: Ливонский орден

Galerija

Literatūra

  • Zeids Т., Feodālisms Livonijā. - Riga, 1951.
  • Kļaviņš K. Vācu ordenis un Livonija. - Rīga, 2000.
  • Klišāns V. Vācu ordenis Livonijā XIII-XIV gs. - Rīga, 1991.
  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 39. lpp.

  • Donnert E. Der livländische Ordensritterstaat und Russland. - Berlin, 1963

Resursi internetā par šo tēmu