Atšķirības starp "Misticisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Misticisms''' jeb '''mistika''' (no gr. "noslēpums") - reliģiozi ideālistisks pasaules skatījums, kura pamatā ir ticība pārdabiskiem spēkiem un cilvēka spējai gan kontaktēt ar tiem (gaišredzības, ekstāzes, atklāsmes ceļā), gan ietekmēt apkārtējo vidi un notikumus, pildot [[mistērija]]s, [[maģija]]s [[Rituāls|rituālus]]. Pasaule tiek skaidrota nevis izmantojot filosofijas dedukciju, izziņu un loģiku, bet uztverot to kā noslēpumainu, neizskaidrojamu pārdabisku spēku un to dažādāko izpausmju apkopojumu (ko nevar izskaidrot, bet var tikai uztvert ar atklāsmes, ekstāzes palīdzību, ieejot transā, zīlējot, izmantojot [[Astroloģija|astroloģijas]] metodes u.tml.). Misticisma elementi ir lielākajā daļā seno laiku filosofijas sistēmu, visās reliģijās. Viduslaiku Rietumeiropas misticisms filosofijā saistās ar Bernāru no Klervo (1091.-1153.), Ekartu (1260.-1327.), Tauleru (1300.-1361.) u.c., jaunajos laikos - ar [[Bēme Jakobs|Bēmi]], Svēdenborgu, [[Brīvmūrniecība|brīvmūrniecību]]. [[Krievijas impērija|Krievijā]] liela misticisma deva bija [[Slavofili|slavofilu]] koncepcijā (Solovjovs, [[Berdjajevs Nikolajs|Berdjajevs]], Trubeckojs u.c.). Īpašu uzplaukumu piedzīvoja XIX-XX gs. mijā, kad radās virkne jaunu ''modernā misticisma'' jeb [[ezoterika]]s novirzienu ([[okultisms]], [[teozofija]] u.c.). Jaunākajos laikos ''misticisms'' ļoti ietekmēja [[Nacisms|nacisma]] ideoloģiju. Sadzīvē ''misticisms'' lielākā vai mazākā mērā pastāvējis lielākās daļas cilvēces pasaules uzskatā visos laikos un kultūrās, tā ietekmei mazliet samazinoties tikai jaunākajos laikos, un arī tad tikai sabiedrības izglītotākajā daļā. | + | '''Misticisms''' jeb '''mistika''' (no gr. "noslēpums") - reliģiozi ideālistisks pasaules skatījums, kura pamatā ir ticība pārdabiskiem spēkiem un cilvēka spējai gan kontaktēt ar tiem (gaišredzības, ekstāzes, atklāsmes ceļā), gan ietekmēt apkārtējo vidi un notikumus, pildot [[mistērija]]s, [[maģija]]s [[Rituāls|rituālus]]. Pasaule tiek skaidrota nevis izmantojot filosofijas dedukciju, izziņu un loģiku, bet uztverot to kā noslēpumainu, neizskaidrojamu pārdabisku spēku un to dažādāko izpausmju apkopojumu (ko nevar izskaidrot, bet var tikai uztvert ar atklāsmes, ekstāzes palīdzību, ieejot transā, zīlējot, izmantojot [[Astroloģija|astroloģijas]] metodes u.tml.). Misticisma elementi ir lielākajā daļā seno laiku filosofijas sistēmu, visās reliģijās. Viduslaiku Rietumeiropas misticisms filosofijā saistās ar Bernāru no Klervo (1091.-1153.), Ekartu (1260.-1327.), Tauleru (1300.-1361.) u.c., jaunajos laikos - ar [[Bēme Jakobs|Bēmi]], Svēdenborgu, [[Brīvmūrniecība|brīvmūrniecību]]. [[Krievijas impērija|Krievijā]] liela misticisma deva bija [[Slavofili|slavofilu]] koncepcijā (Solovjovs, [[Berdjajevs Nikolajs|Berdjajevs]], Trubeckojs u.c.). Īpašu uzplaukumu piedzīvoja XIX-XX gs. mijā, kad radās virkne jaunu ''modernā misticisma'' jeb [[ezoterika]]s novirzienu ([[okultisms]], [[teozofija]] u.c.). Jaunākajos laikos ''misticisms'' ļoti ietekmēja [[Nacisms|nacisma]] ideoloģiju. Sadzīvē ''misticisms'' lielākā vai mazākā mērā pastāvējis lielākās daļas cilvēces pasaules uzskatā visos laikos un kultūrās, tā ietekmei mazliet samazinoties tikai jaunākajos laikos, un arī tad tikai sabiedrības izglītotākajā daļā. Tomēr ticība pārdabiskajam un pārliecība, ka to var saprast nevis grūtajā izziņas procesā, bet ātri un viegli intuitīvas atklāsmes ceļā, ir populāra sabiedrības mazizglītotajā vairumā vēl joprojām. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 29. jūnijs, plkst. 14.34
Misticisms jeb mistika (no gr. "noslēpums") - reliģiozi ideālistisks pasaules skatījums, kura pamatā ir ticība pārdabiskiem spēkiem un cilvēka spējai gan kontaktēt ar tiem (gaišredzības, ekstāzes, atklāsmes ceļā), gan ietekmēt apkārtējo vidi un notikumus, pildot mistērijas, maģijas rituālus. Pasaule tiek skaidrota nevis izmantojot filosofijas dedukciju, izziņu un loģiku, bet uztverot to kā noslēpumainu, neizskaidrojamu pārdabisku spēku un to dažādāko izpausmju apkopojumu (ko nevar izskaidrot, bet var tikai uztvert ar atklāsmes, ekstāzes palīdzību, ieejot transā, zīlējot, izmantojot astroloģijas metodes u.tml.). Misticisma elementi ir lielākajā daļā seno laiku filosofijas sistēmu, visās reliģijās. Viduslaiku Rietumeiropas misticisms filosofijā saistās ar Bernāru no Klervo (1091.-1153.), Ekartu (1260.-1327.), Tauleru (1300.-1361.) u.c., jaunajos laikos - ar Bēmi, Svēdenborgu, brīvmūrniecību. Krievijā liela misticisma deva bija slavofilu koncepcijā (Solovjovs, Berdjajevs, Trubeckojs u.c.). Īpašu uzplaukumu piedzīvoja XIX-XX gs. mijā, kad radās virkne jaunu modernā misticisma jeb ezoterikas novirzienu (okultisms, teozofija u.c.). Jaunākajos laikos misticisms ļoti ietekmēja nacisma ideoloģiju. Sadzīvē misticisms lielākā vai mazākā mērā pastāvējis lielākās daļas cilvēces pasaules uzskatā visos laikos un kultūrās, tā ietekmei mazliet samazinoties tikai jaunākajos laikos, un arī tad tikai sabiedrības izglītotākajā daļā. Tomēr ticība pārdabiskajam un pārliecība, ka to var saprast nevis grūtajā izziņas procesā, bet ātri un viegli intuitīvas atklāsmes ceļā, ir populāra sabiedrības mazizglītotajā vairumā vēl joprojām.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 277. lpp.
- Mūks R. Reliģija un misticisms. - Cīrulis: Rīga, 1994., 149 lpp.
