Atšķirības starp "Monteņs Mišels de" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Montaigne.jpg|right|thumb|200px|]] | [[Attēls:Montaigne.jpg|right|thumb|200px|]] | ||
| − | '''Mišels Eikēms de Monteņs''' (''Michel de Montaigne'', 1533-1592.) - filosofs. | + | '''Mišels Eikēms de Monteņs''' (''Michel de Montaigne'', 1533-1592.) - filosofs, viens no spilgtākajiem humānisma pārstāvjiem. |
| − | 38 gadu vecumā viņš aiziet no visiem sabiedriskajiem amatiem, lai pievērstos pats sev un filosofijai. | + | 38 gadu vecumā viņš aiziet no visiem sabiedriskajiem amatiem, lai pievērstos pats sev un filosofijai. Studēdams antīkos filozofus un vēsturniekus , īpaši Cicerona un Senekas darbus, un vērodams sava laika dzīvi, savas atziņas apkopoja īsās meditācijās, kuras vēlāk tika nosauktas par eseju kā žanru. |
| − | Mācībā dominē [[skepticisms]]. Cilvēkam esot tiesības šaubīties par visu. Apšauba gan [[Sholastika|sholastiku]], gan virkni [[kristietība]]s dogmu. Atšķirībā no [[Agnosticisms|agnosticisma]], Monteņa skepticisms nenoliedz pasaules izzināmību. Uzskatīja, ka ir bezjēdzīgi nodarboties ar zinātni, ja netiek attīstīta kritiska domāšana, kritiska pieeja lietām. Pieprasīja lai zinātne nebalstītos uz kādiem doktrināriem principiem, bet gan uz „brīvu, tīru izpēti”. Viņa morāles pamatprincips ir, ka cilvēkam nav pasīvi jāgaida savu laimi (aizkapa dzīvē), bet jātiecas pēc tās te un tagad (šajā psasaulē). Savos darbos aplūko visdažādākos jautājumus - viņš runā par bērnu audzināšanu un vecāku pieķeršanos saviem bērniem, par grāmatām un dzeju, par paradumiem un ieražām, par zināšanām un gudrību, par varu un tās pielietāšanu, viņš analizē cilvēciskās īpašības, | + | Mācībā dominē [[skepticisms]]. Cilvēkam esot tiesības šaubīties par visu. Apšauba gan [[Sholastika|sholastiku]], gan virkni [[kristietība]]s dogmu. Atšķirībā no [[Agnosticisms|agnosticisma]], Monteņa skepticisms nenoliedz pasaules izzināmību. Uzskatīja, ka ir bezjēdzīgi nodarboties ar zinātni, ja netiek attīstīta kritiska domāšana, kritiska pieeja lietām. Pieprasīja lai zinātne nebalstītos uz kādiem doktrināriem principiem, bet gan uz „brīvu, tīru izpēti”. Viņa morāles pamatprincips ir, ka cilvēkam nav pasīvi jāgaida savu laimi (aizkapa dzīvē), bet jātiecas pēc tās te un tagad (šajā psasaulē). Savos darbos aplūko visdažādākos jautājumus - viņš runā par bērnu audzināšanu un vecāku pieķeršanos saviem bērniem, par grāmatām un dzeju, par paradumiem un ieražām, par zināšanām un gudrību, par varu un tās pielietāšanu, viņš analizē cilvēciskās īpašības, piemēram, gļēvulību, iedomību, nežēlību, bailes u.c., un lielu vietu viņa domās ieņem nāve. Uzskatīja, ka cilvēks iepazīstot savu dabu, uzskatus, noskaņojumu, savu ķermeņa darbību, spēs sekot iepazītajai dabai kā vadītājam un viņam nebūs nepieciešama kāda cita autoritāte. Atklāt cilvēka dabas patiesību nozīmē saprast tikumu. Daudzos jautājumos viņa uzskati var likties konservatīvi, bet daudzas viņa idejas irvisai musdienīgas un pat aktuālas arī šodien. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 20. jūlijs, plkst. 12.56
Mišels Eikēms de Monteņs (Michel de Montaigne, 1533-1592.) - filosofs, viens no spilgtākajiem humānisma pārstāvjiem.
38 gadu vecumā viņš aiziet no visiem sabiedriskajiem amatiem, lai pievērstos pats sev un filosofijai. Studēdams antīkos filozofus un vēsturniekus , īpaši Cicerona un Senekas darbus, un vērodams sava laika dzīvi, savas atziņas apkopoja īsās meditācijās, kuras vēlāk tika nosauktas par eseju kā žanru.
Mācībā dominē skepticisms. Cilvēkam esot tiesības šaubīties par visu. Apšauba gan sholastiku, gan virkni kristietības dogmu. Atšķirībā no agnosticisma, Monteņa skepticisms nenoliedz pasaules izzināmību. Uzskatīja, ka ir bezjēdzīgi nodarboties ar zinātni, ja netiek attīstīta kritiska domāšana, kritiska pieeja lietām. Pieprasīja lai zinātne nebalstītos uz kādiem doktrināriem principiem, bet gan uz „brīvu, tīru izpēti”. Viņa morāles pamatprincips ir, ka cilvēkam nav pasīvi jāgaida savu laimi (aizkapa dzīvē), bet jātiecas pēc tās te un tagad (šajā psasaulē). Savos darbos aplūko visdažādākos jautājumus - viņš runā par bērnu audzināšanu un vecāku pieķeršanos saviem bērniem, par grāmatām un dzeju, par paradumiem un ieražām, par zināšanām un gudrību, par varu un tās pielietāšanu, viņš analizē cilvēciskās īpašības, piemēram, gļēvulību, iedomību, nežēlību, bailes u.c., un lielu vietu viņa domās ieņem nāve. Uzskatīja, ka cilvēks iepazīstot savu dabu, uzskatus, noskaņojumu, savu ķermeņa darbību, spēs sekot iepazītajai dabai kā vadītājam un viņam nebūs nepieciešama kāda cita autoritāte. Atklāt cilvēka dabas patiesību nozīmē saprast tikumu. Daudzos jautājumos viņa uzskati var likties konservatīvi, bet daudzas viņa idejas irvisai musdienīgas un pat aktuālas arī šodien.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 279. lpp.
- Mišels de Montens. Esejas I. / Fragmenti no 1. sējuma. No franču valodas tulkojis Pēteris Zvārgulis. - Zvaigzne: Rīga, 1981. 175 lpp.
- Mišels de Montens, Esejas III. / Fragmenti no 2. un 3. sējuma. No franču valodas tulkojis Pēteris Zvārgulis. - Zvaigzne: Rīga, 1984. 227 lpp.
- Mišels de Monteņs. Esejas. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2008., 112 lpp. ISBN 9984363601
