Atšķirības starp "Monteņs Mišels de" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Montaigne.jpg|right|thumb|200px|]] | [[Attēls:Montaigne.jpg|right|thumb|200px|]] | ||
| − | '''Mišels Eikēms de Monteņs''' (''Michel Eyquem de Montaigne'', 1533-1592.) - filosofs, viens no spilgtākajiem humānisma pārstāvjiem. | + | '''Mišels Eikēms de Monteņs''' (''Michel Eyquem de Montaigne'', 1533-1592.) - [[mantijas muižnieks]], politiķis, filosofs, viens no spilgtākajiem [[Renesanse]]s laika humānisma pārstāvjiem. |
| − | Dzimis 1533. gada 28. februārī Monteņu muižā. Tēvs - Pjērs Eikēms de Monteņs, - bija | + | Dzimis 1533. gada 28. februārī Monteņu muižā Senmišelmonteņā. Tēvs - Pjērs Eikēms de Monteņs, senas tirgotāju dzimtas pārstāvis, - bija Bordo mērs, par varonību Itālijas karos saņēmis titulu. Māte - Antuanete de Monteņa (dzimusi Lopesa, kristīta ebrejiete no Aragonas). Guvis savam laikam lielisku pamatizglītību mājās, pēc tam mācījies [[Jezuītu ordenis|jezuītu]] koledžā Bordo, studējis jurisprudenci Tulūzas universitātē. Bija [[parlamenta padomnieks]] Perigē [[Maģistrāts|maģistrātā]] (1554.), pēc tam Bordo maģistrātā. 1865. gadā apprecējās, bet pēc tēva nāves 1568. gadā mantoja titulu un ģimenes īpašumus. Kaut bija pārliecināts katolis, savas tolerances dēļ šajā [[Francijas ticības kari|Francijas ticības karu]] laikā bieži bija vidutājs starp konfliktējošajām pusēm Bordo. 1571. gadā, 37 gadu vecumā atsacījās no visiem sabiedriskajiem amatiem, lai pievērstos pats sev un filosofijai. 1580. gadā publicēja savu "Eseju" pirmos divus sējumus. 1580.-1581. gados apceļoja šveiciešu, vācu un itāļu zemes. Studēdams antīkos filozofus un vēsturniekus , īpaši Cicerona un Senekas darbus, un vērodams sava laika dzīvi, savas atziņas apkopoja īsās meditācijās, kuras vēlāk tika nosauktas par eseju kā žanru. Miris 1592. gada 13. septembrī Bordo, [[mise]]s laikā. |
Mācībā dominē [[skepticisms]]. Cilvēkam esot tiesības šaubīties par visu. Apšaubīja gan [[Sholastika|sholastiku]], gan virkni [[kristietība]]s dogmu. Atšķirībā no [[Agnosticisms|agnosticisma]], Monteņa skepticisms nenoliedza pasaules izzināmību. Uzskatīja, ka ir bezjēdzīgi nodarboties ar zinātni, ja netiek attīstīta kritiska domāšana, kritiska pieeja lietām. Pieprasīja lai zinātne nebalstītos uz kādiem doktrināriem principiem, bet gan uz „brīvu, tīru izpēti”. Viņa morāles pamatprincips ir, ka cilvēkam nav pasīvi jāgaida savu laimi (aizkapa dzīvē), bet jātiecas pēc tās te un tagad (šajā psasaulē). Savos darbos aplūko visdažādākos jautājumus - viņš runā par bērnu audzināšanu un vecāku pieķeršanos saviem bērniem, par grāmatām un dzeju, par paradumiem un ieražām, par zināšanām un gudrību, par varu un tās pielietāšanu, viņš analizē cilvēciskās īpašības, piemēram, gļēvulību, iedomību, nežēlību, bailes u.c., un lielu vietu viņa domās ieņem nāve. Uzskatīja, ka cilvēks iepazīstot savu dabu, uzskatus, noskaņojumu, savu ķermeņa darbību, spēs sekot iepazītajai dabai kā vadītājam un viņam nebūs nepieciešama kāda cita autoritāte. Atklāt cilvēka dabas patiesību nozīmē saprast tikumu. Daudzos jautājumos viņa uzskati var likties konservatīvi, bet daudzas viņa idejas irvisai musdienīgas un pat aktuālas arī šodien. | Mācībā dominē [[skepticisms]]. Cilvēkam esot tiesības šaubīties par visu. Apšaubīja gan [[Sholastika|sholastiku]], gan virkni [[kristietība]]s dogmu. Atšķirībā no [[Agnosticisms|agnosticisma]], Monteņa skepticisms nenoliedza pasaules izzināmību. Uzskatīja, ka ir bezjēdzīgi nodarboties ar zinātni, ja netiek attīstīta kritiska domāšana, kritiska pieeja lietām. Pieprasīja lai zinātne nebalstītos uz kādiem doktrināriem principiem, bet gan uz „brīvu, tīru izpēti”. Viņa morāles pamatprincips ir, ka cilvēkam nav pasīvi jāgaida savu laimi (aizkapa dzīvē), bet jātiecas pēc tās te un tagad (šajā psasaulē). Savos darbos aplūko visdažādākos jautājumus - viņš runā par bērnu audzināšanu un vecāku pieķeršanos saviem bērniem, par grāmatām un dzeju, par paradumiem un ieražām, par zināšanām un gudrību, par varu un tās pielietāšanu, viņš analizē cilvēciskās īpašības, piemēram, gļēvulību, iedomību, nežēlību, bailes u.c., un lielu vietu viņa domās ieņem nāve. Uzskatīja, ka cilvēks iepazīstot savu dabu, uzskatus, noskaņojumu, savu ķermeņa darbību, spēs sekot iepazītajai dabai kā vadītājam un viņam nebūs nepieciešama kāda cita autoritāte. Atklāt cilvēka dabas patiesību nozīmē saprast tikumu. Daudzos jautājumos viņa uzskati var likties konservatīvi, bet daudzas viņa idejas irvisai musdienīgas un pat aktuālas arī šodien. | ||
| 14. rindiņa: | 14. rindiņa: | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| + | |||
| + | * [http://feb-web.ru/feb/ivl/vl3/vl3-2702.htm Виппер Ю.Б. Монтень.] | ||
[[Kategorija:M]] | [[Kategorija:M]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 20. jūlijs, plkst. 13.26
Mišels Eikēms de Monteņs (Michel Eyquem de Montaigne, 1533-1592.) - mantijas muižnieks, politiķis, filosofs, viens no spilgtākajiem Renesanses laika humānisma pārstāvjiem.
Dzimis 1533. gada 28. februārī Monteņu muižā Senmišelmonteņā. Tēvs - Pjērs Eikēms de Monteņs, senas tirgotāju dzimtas pārstāvis, - bija Bordo mērs, par varonību Itālijas karos saņēmis titulu. Māte - Antuanete de Monteņa (dzimusi Lopesa, kristīta ebrejiete no Aragonas). Guvis savam laikam lielisku pamatizglītību mājās, pēc tam mācījies jezuītu koledžā Bordo, studējis jurisprudenci Tulūzas universitātē. Bija parlamenta padomnieks Perigē maģistrātā (1554.), pēc tam Bordo maģistrātā. 1865. gadā apprecējās, bet pēc tēva nāves 1568. gadā mantoja titulu un ģimenes īpašumus. Kaut bija pārliecināts katolis, savas tolerances dēļ šajā Francijas ticības karu laikā bieži bija vidutājs starp konfliktējošajām pusēm Bordo. 1571. gadā, 37 gadu vecumā atsacījās no visiem sabiedriskajiem amatiem, lai pievērstos pats sev un filosofijai. 1580. gadā publicēja savu "Eseju" pirmos divus sējumus. 1580.-1581. gados apceļoja šveiciešu, vācu un itāļu zemes. Studēdams antīkos filozofus un vēsturniekus , īpaši Cicerona un Senekas darbus, un vērodams sava laika dzīvi, savas atziņas apkopoja īsās meditācijās, kuras vēlāk tika nosauktas par eseju kā žanru. Miris 1592. gada 13. septembrī Bordo, mises laikā.
Mācībā dominē skepticisms. Cilvēkam esot tiesības šaubīties par visu. Apšaubīja gan sholastiku, gan virkni kristietības dogmu. Atšķirībā no agnosticisma, Monteņa skepticisms nenoliedza pasaules izzināmību. Uzskatīja, ka ir bezjēdzīgi nodarboties ar zinātni, ja netiek attīstīta kritiska domāšana, kritiska pieeja lietām. Pieprasīja lai zinātne nebalstītos uz kādiem doktrināriem principiem, bet gan uz „brīvu, tīru izpēti”. Viņa morāles pamatprincips ir, ka cilvēkam nav pasīvi jāgaida savu laimi (aizkapa dzīvē), bet jātiecas pēc tās te un tagad (šajā psasaulē). Savos darbos aplūko visdažādākos jautājumus - viņš runā par bērnu audzināšanu un vecāku pieķeršanos saviem bērniem, par grāmatām un dzeju, par paradumiem un ieražām, par zināšanām un gudrību, par varu un tās pielietāšanu, viņš analizē cilvēciskās īpašības, piemēram, gļēvulību, iedomību, nežēlību, bailes u.c., un lielu vietu viņa domās ieņem nāve. Uzskatīja, ka cilvēks iepazīstot savu dabu, uzskatus, noskaņojumu, savu ķermeņa darbību, spēs sekot iepazītajai dabai kā vadītājam un viņam nebūs nepieciešama kāda cita autoritāte. Atklāt cilvēka dabas patiesību nozīmē saprast tikumu. Daudzos jautājumos viņa uzskati var likties konservatīvi, bet daudzas viņa idejas irvisai musdienīgas un pat aktuālas arī šodien.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 279. lpp.
- Mišels de Montens. Esejas I. / Fragmenti no 1. sējuma. No franču valodas tulkojis Pēteris Zvārgulis. - Zvaigzne: Rīga, 1981. 175 lpp.
- Mišels de Montens, Esejas III. / Fragmenti no 2. un 3. sējuma. No franču valodas tulkojis Pēteris Zvārgulis. - Zvaigzne: Rīga, 1984. 227 lpp.
- Mišels de Monteņs. Esejas. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2008., 112 lpp. ISBN 9984363601
