Atšķirības starp "Monteņs Mišels de" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Montaigne.jpg|right|thumb|200px|]] | [[Attēls:Montaigne.jpg|right|thumb|200px|]] | ||
| − | '''Mišels Eikēms de Monteņs''' (''Michel Eyquem de Montaigne'', 1533-1592.) - [[Muižniecība| | + | '''Mišels Eikēms de Monteņs''' (''Michel Eyquem de Montaigne'', 1533-1592.) - [[Muižniecība|muižnieks]], politiķis, filosofs, viens no spilgtākajiem [[Renesanse]]s laika humānisma pārstāvjiem. |
| − | Dzimis 1533. gada 28. februārī Monteņu pilī pie Perigē (''Périgord''). Tēvs - Pjērs Eikēms de Monteņs, senas tirgotāju dzimtas pārstāvis, - bija Bordo (''Bordeaux'') mērs, par varonību Itālijas karos saņēmis titulu. Māte - Antuanete de Monteņa (dzimusi Lopesa, kristīta [[Sefardi|sefardiete]] no Aragonas). Guvis savam laikam lielisku pamatizglītību mājās, pēc tam mācījies [[Jezuītu ordenis|jezuītu]] koledžā Bordo, studējis jurisprudenci Tulūzas universitātē. 21 gada vecumā kļuva par padomnieku (tiesnesi) Perigē [[Maģistrāts|maģistrāta]] [[Skaitļu palāta|skaitļu palātā]] (1554.), tēva vietā, pēc tam par [[Parlaments|parlamenta padomnieku]] Bordo maģistrātā. 1865. gadā apprecējās, bet pēc tēva nāves 1568. gadā mantoja titulu un ģimenes īpašumus. 1570. gadā tika pārcelts no t.s. "mantijas muižniecības" | + | Dzimis 1533. gada 28. februārī Monteņu pilī pie Perigē (''Périgord''). Tēvs - Pjērs Eikēms de Monteņs, senas tirgotāju dzimtas pārstāvis, - bija Bordo (''Bordeaux'') mērs, par varonību Itālijas karos saņēmis [[Muižniecība|mantijas muižnieka]] titulu. Māte - Antuanete de Monteņa (dzimusi Lopesa, kristīta [[Sefardi|sefardiete]] no Aragonas). Guvis savam laikam lielisku pamatizglītību mājās, pēc tam mācījies [[Jezuītu ordenis|jezuītu]] koledžā Bordo, studējis jurisprudenci Tulūzas universitātē. 21 gada vecumā kļuva par padomnieku (tiesnesi) Perigē [[Maģistrāts|maģistrāta]] [[Skaitļu palāta|skaitļu palātā]] (1554.), tēva vietā, pēc tam par [[Parlaments|parlamenta padomnieku]] Bordo maģistrātā. 1865. gadā apprecējās, bet pēc tēva nāves 1568. gadā mantoja titulu un ģimenes īpašumus. 1570. gadā tika pārcelts no t.s. "mantijas muižniecības" t.s. "zobena muižniecības" statusā. 1571. gadā, 37 gadu vecumā atsacījās no visiem sabiedriskajiem amatiem, lai pievērstos pats sev un filosofijai. Studēdams antīkos filozofus un vēsturniekus , īpaši Cicerona un Senekas darbus, un vērodams sava laika dzīvi, savas atziņas apkopoja īsās meditācijās, kuras vēlāk tika nosauktas par eseju kā žanru. 1580. gadā publicēja Bordo savu "Eseju" (''Essais'') pirmos divus sējumus. 1580.-1581. gados apceļoja šveiciešu, vācu un itāļu zemes - no ceļojuma to atsauca karaļa Anrī III pavēle, ieceļot par Bordo mēru (vadīja pilsētas maģistrātu 4 gadus). Kaut bija pārliecināts katolis, savas tolerances dēļ šajā [[Francijas ticības kari|Francijas ticības karu]] laikā bieži bija vidutājs starp konfliktējošajām pusēm Bordo. Miris 1592. gada 13. septembrī Bordo, [[mise]]s laikā. |
Uzskatos dominē [[skepticisms]]. Cilvēkam esot tiesības šaubīties par visu. Apšaubīja gan [[Sholastika|sholastiku]], gan virkni [[kristietība]]s dogmu. Atšķirībā no [[Agnosticisms|agnosticisma]], Monteņa skepticisms nenoliedza pasaules izzināmību. Uzskatīja, ka ir bezjēdzīgi nodarboties ar zinātni, ja netiek attīstīta kritiska domāšana, kritiska pieeja lietām. Pieprasīja lai zinātne nebalstītos uz kādiem doktrināriem principiem, bet gan uz „brīvu, tīru izpēti”. Viņa morāles pamatprincips ir, ka cilvēkam nav pasīvi jāgaida savu laimi (aizkapa dzīvē), bet jātiecas pēc tās te un tagad (šajā psasaulē). Savos darbos aplūko visdažādākos jautājumus - viņš runā par bērnu audzināšanu un vecāku pieķeršanos saviem bērniem, par grāmatām un dzeju, par paradumiem un ieražām, par zināšanām un gudrību, par varu un tās pielietāšanu, viņš analizē cilvēciskās īpašības, piemēram, gļēvulību, iedomību, nežēlību, bailes u.c., un lielu vietu viņa domās ieņem nāve. Uzskatīja, ka cilvēks iepazīstot savu dabu, uzskatus, noskaņojumu, savu ķermeņa darbību, spēs sekot iepazītajai dabai kā vadītājam un viņam nebūs nepieciešama kāda cita autoritāte. Atklāt cilvēka dabas patiesību nozīmē saprast tikumu. Daudzos jautājumos viņa uzskati var likties konservatīvi, bet daudzas viņa idejas irvisai musdienīgas un pat aktuālas arī šodien. | Uzskatos dominē [[skepticisms]]. Cilvēkam esot tiesības šaubīties par visu. Apšaubīja gan [[Sholastika|sholastiku]], gan virkni [[kristietība]]s dogmu. Atšķirībā no [[Agnosticisms|agnosticisma]], Monteņa skepticisms nenoliedza pasaules izzināmību. Uzskatīja, ka ir bezjēdzīgi nodarboties ar zinātni, ja netiek attīstīta kritiska domāšana, kritiska pieeja lietām. Pieprasīja lai zinātne nebalstītos uz kādiem doktrināriem principiem, bet gan uz „brīvu, tīru izpēti”. Viņa morāles pamatprincips ir, ka cilvēkam nav pasīvi jāgaida savu laimi (aizkapa dzīvē), bet jātiecas pēc tās te un tagad (šajā psasaulē). Savos darbos aplūko visdažādākos jautājumus - viņš runā par bērnu audzināšanu un vecāku pieķeršanos saviem bērniem, par grāmatām un dzeju, par paradumiem un ieražām, par zināšanām un gudrību, par varu un tās pielietāšanu, viņš analizē cilvēciskās īpašības, piemēram, gļēvulību, iedomību, nežēlību, bailes u.c., un lielu vietu viņa domās ieņem nāve. Uzskatīja, ka cilvēks iepazīstot savu dabu, uzskatus, noskaņojumu, savu ķermeņa darbību, spēs sekot iepazītajai dabai kā vadītājam un viņam nebūs nepieciešama kāda cita autoritāte. Atklāt cilvēka dabas patiesību nozīmē saprast tikumu. Daudzos jautājumos viņa uzskati var likties konservatīvi, bet daudzas viņa idejas irvisai musdienīgas un pat aktuālas arī šodien. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 20. jūlijs, plkst. 14.16
Mišels Eikēms de Monteņs (Michel Eyquem de Montaigne, 1533-1592.) - muižnieks, politiķis, filosofs, viens no spilgtākajiem Renesanses laika humānisma pārstāvjiem.
Dzimis 1533. gada 28. februārī Monteņu pilī pie Perigē (Périgord). Tēvs - Pjērs Eikēms de Monteņs, senas tirgotāju dzimtas pārstāvis, - bija Bordo (Bordeaux) mērs, par varonību Itālijas karos saņēmis mantijas muižnieka titulu. Māte - Antuanete de Monteņa (dzimusi Lopesa, kristīta sefardiete no Aragonas). Guvis savam laikam lielisku pamatizglītību mājās, pēc tam mācījies jezuītu koledžā Bordo, studējis jurisprudenci Tulūzas universitātē. 21 gada vecumā kļuva par padomnieku (tiesnesi) Perigē maģistrāta skaitļu palātā (1554.), tēva vietā, pēc tam par parlamenta padomnieku Bordo maģistrātā. 1865. gadā apprecējās, bet pēc tēva nāves 1568. gadā mantoja titulu un ģimenes īpašumus. 1570. gadā tika pārcelts no t.s. "mantijas muižniecības" t.s. "zobena muižniecības" statusā. 1571. gadā, 37 gadu vecumā atsacījās no visiem sabiedriskajiem amatiem, lai pievērstos pats sev un filosofijai. Studēdams antīkos filozofus un vēsturniekus , īpaši Cicerona un Senekas darbus, un vērodams sava laika dzīvi, savas atziņas apkopoja īsās meditācijās, kuras vēlāk tika nosauktas par eseju kā žanru. 1580. gadā publicēja Bordo savu "Eseju" (Essais) pirmos divus sējumus. 1580.-1581. gados apceļoja šveiciešu, vācu un itāļu zemes - no ceļojuma to atsauca karaļa Anrī III pavēle, ieceļot par Bordo mēru (vadīja pilsētas maģistrātu 4 gadus). Kaut bija pārliecināts katolis, savas tolerances dēļ šajā Francijas ticības karu laikā bieži bija vidutājs starp konfliktējošajām pusēm Bordo. Miris 1592. gada 13. septembrī Bordo, mises laikā.
Uzskatos dominē skepticisms. Cilvēkam esot tiesības šaubīties par visu. Apšaubīja gan sholastiku, gan virkni kristietības dogmu. Atšķirībā no agnosticisma, Monteņa skepticisms nenoliedza pasaules izzināmību. Uzskatīja, ka ir bezjēdzīgi nodarboties ar zinātni, ja netiek attīstīta kritiska domāšana, kritiska pieeja lietām. Pieprasīja lai zinātne nebalstītos uz kādiem doktrināriem principiem, bet gan uz „brīvu, tīru izpēti”. Viņa morāles pamatprincips ir, ka cilvēkam nav pasīvi jāgaida savu laimi (aizkapa dzīvē), bet jātiecas pēc tās te un tagad (šajā psasaulē). Savos darbos aplūko visdažādākos jautājumus - viņš runā par bērnu audzināšanu un vecāku pieķeršanos saviem bērniem, par grāmatām un dzeju, par paradumiem un ieražām, par zināšanām un gudrību, par varu un tās pielietāšanu, viņš analizē cilvēciskās īpašības, piemēram, gļēvulību, iedomību, nežēlību, bailes u.c., un lielu vietu viņa domās ieņem nāve. Uzskatīja, ka cilvēks iepazīstot savu dabu, uzskatus, noskaņojumu, savu ķermeņa darbību, spēs sekot iepazītajai dabai kā vadītājam un viņam nebūs nepieciešama kāda cita autoritāte. Atklāt cilvēka dabas patiesību nozīmē saprast tikumu. Daudzos jautājumos viņa uzskati var likties konservatīvi, bet daudzas viņa idejas irvisai musdienīgas un pat aktuālas arī šodien.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 279. lpp.
- Mišels de Montens. Esejas I. / Fragmenti no 1. sējuma. No franču valodas tulkojis Pēteris Zvārgulis. - Zvaigzne: Rīga, 1981. 175 lpp.
- Mišels de Montens, Esejas III. / Fragmenti no 2. un 3. sējuma. No franču valodas tulkojis Pēteris Zvārgulis. - Zvaigzne: Rīga, 1984. 227 lpp.
- Mišels de Monteņs. Esejas. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2008., 112 lpp. ISBN 9984363601
- Uwe Schultz. Michel de Montaigne. - Reinbek bei Hamburg, 1989, ISBN 3-499-50442-1
- Jean Firges. Michel de Montaigne. Das Glück dieser Welt. - Sonnenberg, Annweiler, 2001, ISBN 978-3-933264-14-5
- Jean Starobinski. Montaigne. Denken und Existenz. - Frankfurt am Main, 1989, ISBN 3-596-27411-7
- Stefan Zweig. Montaigne. - Frankfurt am Main, 1995, ISBN 3-596-12726-2
- Mathias Greffrath. Montaigne. Ein Panorama. - Frankfurt am Main, 1993, ISBN 3-8218-4432-9
- Jean Lacouture. Michel de Montaigne. Ein Leben zwischen Politik und Philosophie. - Frankfurt am Main, 1998, ISBN 3-593-36025-X
- Hans Peter Balmer. Montaigne und die Kunst der Frage, Grundzüge der Essais. - Tübingen, 2008
