Atšķirības starp "Monteskjē Šarls Luijs de" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m (Literatūra par šo tēmu)
 
(9 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
[[Attēls:Monteskje.jpg|right|thumb|200px|]]
+
[[Attēls:Montesquieu.png|right|thumb|200px|1728.]]
 +
[[Attēls:Secondat_la_Brede_Montesquieu_blason.png|right|thumb|100px|]]
 
'''Šarls Luijs de Sekondā, barons Delabrēds de Monteskjē''' (''Charles-Louis de Secondat, baron de La Brède et de Montesquieu'', 1689.-1755.) jeb vienkārši '''Šarls Luijs de Monteskjē''' - [[barons]], domātājs [[apgaismotājs]].
 
'''Šarls Luijs de Sekondā, barons Delabrēds de Monteskjē''' (''Charles-Louis de Secondat, baron de La Brède et de Montesquieu'', 1689.-1755.) jeb vienkārši '''Šarls Luijs de Monteskjē''' - [[barons]], domātājs [[apgaismotājs]].
  
Dzimis 1689. gada 18. janvārī de Labredas muižā netālu no Bordo. Paputējuša muižnieka dēls. Viņa tēvocis de Monteskjē – Bordo pilsētas tiesas prezidents - novēlēja viņam savu vārdu, īpašumu un amatu. 1700. gadā uzsāka mācības [[Jezuītu ordenis|jezuītu]] koledžā, kuru apsolvēja 1705.gadā. Tad viņš sāka jurisprudences studijas, gatavodamies tiesneša darbam. Pēc stāšanās amatā, kuru Monteskjē bija mantojis no mirušā tēvoča, visai drīz tika ievēlēts Bordo pilsētas akadēmijā.
+
Dzimis 1689. gada 18. janvārī Labrēdas pilī (''Château de La Brède'') Žirondā (''Gironde''), netālu no Bordo (''Bordeaux''). Žaka de Sekondē (''Jacques de Secondat'', 1654.-1713.) un Marijas Fransuāzas (''Marie-Françoise de Pesnel, baronne de La Brède'', 1669.-1720.) dēls. Viņa tēvocis Monteskjē barons – Bordo pilsētas [[Parlaments|parlamenta]] (tiesas) prezidents, miris 1716. gadā - novēlēja viņam īpašumu un amatu. 1700. gadā uzsāka mācības [[Jezuītu ordenis|jezuītu]] koledžā Žulijā (''Collège de Juilly''), kuru absolvēja 1705. gadā. Tad viņš sāka filosofijas un jurisprudences studijas Parīzē (''collège d'Harcourt à Paris''), gatavojoties darbam Bordo parlamentā, ko uzsāka 1714. gadā. 1715. gada 30. aprīlī Bordo apprecējās ar Žannu de Lartikā (''Jeanne de Lartigue''), pie tam sievas pūrs ļāva ievērojami uzlabot ģimenes materiālo stāvokli. Pēc stāšanās amatā 1716. gadā, visai drīz tika ievēlēts Bordo pilsētas akadēmijā. Ar gadiem aizvien vairāk pievērsies dabaszinātnēm, pēc tam sociāšlajām zinātnēm un filosofijai, 1726. gadā atstāja sabiedriskos amatus, lai atlikušo dzīvi veltītu intelektuālajam darbam. 1728. gadā ievēlēts Francijas Akadēmijā. 1728.-1731. gados apceļoja Eiropas zemes, iepazīstoties ar to apstākļiem, vēsturi un kultūru. Zināmākie darbi ir: "Persiešu vēstules" (''Lettres persanes'', 1721.), "Pārdomas par romiešu diženuma un krišanas cēloņiem" (''Considérations sur les causes de la grandeur des Romains et de leur décadence'', 1734.), "Par likumu garu" (''De l'Esprit des Lois'', 1748.). Ļoti populāri Francijas sabiedrībā XVIII-XIX gs. mijā. Miris 1755. gada 10. februārī Parīzē.
  
Zināmākie darbi ir: "Vēstules no Persijas" (1721.), "Pārdomas par romiešu diženuma un krišanas cēloņiem" (1734.), "Par likumu garu" (1748.). Ļoti populāri Francijas sabiedrībā XVIII-XIX gs. mijā.
+
Runājot par politiku, savā mācībā kritizēja [[Absolūtisms|Absolūtismu]], centās skaidrot valsts izcelšanās un likumu dabisko pamatu un formulēt vēlamās sociālās reformas. Objektīvi šāda sabiedrības pielīdzināšana dabai bija pretstats viduslaiku providenciālisma teorijai. Monteskjē bija viens no [[Ģeogrāfiskais determinisms|ģeogrāfiskā determinisma]] pamatlicējiem - pēc viņa domām tautas tikumus, tās likumu raksturu un valsts pārvaldes veidu nosaka klimats, augsne un teritorijas apmērs. Par optimālāko uzskatīja [[Monarhija|konstitucionālo monarhiju]]. Izveidoja savu [[varas dalīšana]]s teorijas koncepciju. Skeptiski raugoties uz varas koncentrāciju pašā valsts aparātā, de Monteskjē piedāvā ''corps intermédiaires'' – "nepieciešamām “pastarpinošām vienībām" starp valsti un pilsoni, kuras ļautu mīkstināt un kontrolēt politisko varu, - līdzās funkcionāli nošķirtām likumdevēja un izpildvarām piedāvāja veidot trešo neatkarīgas varas atzaru - tiesu varu: "No pašas lietas būtības izriet: lai novērstu varas ļaunprātīgu izmantošanu, ir nepieciešams, lai vara uzraudzītu varu. Padoto politiskā brīvība ir sava veida dvēseles miers, kas izriet no pārliecības, kāda ir personai par savu drošību. Lai nodrošinātu tādu brīvību, valdībai jābūt izveidotai tā, lai cilvēkiem nebūtu jābaidās citam no cita. Brīvība nevar eksistēt, ja likumdevējvara un izpildvara būs koncentrētas vienās rokās. Brīvība nevar eksistēt arī tad, ja tiesu vara nebūs atdalīta no likumdevējvaras un izpildvaras."<ref>Монтескье Ш. Избранные произведения. (О духе законов). - Москва, 1955, c. 289.</ref> Šis elements kļuva diezgan būtisks eiropeiskajā “pilsoniskās sabiedrības” teorçtiskajā tradīcijā, kurā pilsoniskas pašorganizācijas spēja tiek uzskatīta par pretsvaru valsts administratīvajai varai. Būdams ticīgs katolis, visai kritiski iztaicās par Baznīcas laicīgo struktūru, tās lomu un darbību.
 
 
Savā mācībā kritizēja [[Absolūtisms|Absolūtismu]], centās skaidrot valsts izcelšanās un likumu dabisko pamatu un formulēt vēlamās sociālās reformas. Objektīvi šāda sabiedrības pielīdzināšana dabai bija pretstats viduslaiku providenciālisma teorijai. Monteskjē bija viens no [[Ģeogrāfiskais determinisms|ģeogrāfiskā determinisma]] pamatlicējiem - pēc viņa domām tautas tikumus, tās likumu raksturu un valsts pārvaldes veidu nosaka klimats, augsne un teritorijas apmērs. Par optimālāko uzskatīja [[Monarhija|konstitucionālo monarhiju]]. Izveidoja savu [[varas dalīšana]]s teorijas koncepciju. Skeptiski raugoties uz varas koncentrāciju pašā valsts aparātā, de Monteskjē piedāvā ''corps intermédiaires'' – "nepieciešamām “pastarpinošām vienībām" starp valsti un pilsoni, kuras ļautu mīkstināt un kontrolēt politisko varu, - līdzās funkcionāli nošķirtām likumdevēja un izpildvarām piedāvāja veidot trešo neatkarīgas varas atzaru - tiesu varu: "No pašas lietas būtības izriet: lai novērstu varas ļaunprātīgu izmantošanu, ir nepieciešams, lai vara uzraudzītu varu. Padoto politiskā brīvība ir sava veida dvēseles miers, kas izriet no pārliecības, kāda ir personai par savu drošību. Lai nodrošinātu tādu brīvību, valdībai jābūt izveidotai tā, lai cilvēkiem nebūtu jābaidās citam no cita. Brīvība nevar eksistēt, ja likumdevējvara un izpildvara būs koncentrētas vienās rokās. Brīvība nevar eksistēt arī tad, ja tiesu vara nebūs atdalīta no likumdevējvaras un izpildvaras."<ref>Монтескье Ш. Избранные произведения. (О духе законов). - Москва, 1955, c. 289.</ref> Šis elements kļuva diezgan būtisks eiropeiskajā “pilsoniskās sabiedrības” teorçtiskajā tradīcijā, kurā pilsoniskas pašorganizācijas spēja tiek uzskatīta par pretsvaru valsts administratīvajai varai. Būdams ticīgs katolis, visai kritiski iztaicās par Baznīcas laicīgo struktūru, tās lomu un darbību.
 
  
 
==== Atsauces un piezīmes ====
 
==== Atsauces un piezīmes ====
15. rindiņa: 14. rindiņa:
  
 
* Monteskjē Šarls Luijs. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 279. lpp.
 
* Monteskjē Šarls Luijs. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 279. lpp.
* Šarls Luijs de Monteskjē. Persiešu vēstules. - Zvaigzne: Rīga, 1990. - 266 lpp. ISBN10 5405003301
+
* Šarls Luijs de Monteskjē. Persiešu vēstules. - Zvaigzne: Rīga, 1990. - 266 lpp. ISBN 5405003301
 +
----
 +
* Pangle Thomas. Montesquieu’s Philosophy of Liberalism. -Chicago, 1989
 +
* Shackleton Robert. Montesquieu; a Critical Biography.- Clarendon Press of Oxford University Press: Oxford, 1961
 +
* Shklar Judith. Montesquieu (Oxford Past Masters series). - Oxford University Press: Oxford/New York, 1989
 +
* Schaub mDiana J. Erotic Liberalism: Women and Revolution in Montesquieu's 'Persian Letters'.- Rowman & Littlefield:  Lanham, MD, 1995
 +
* Spurlin Paul M. Montesquieu in America, 1760-1801. - Octagon Books: New York, 1961
 +
----
 +
* Montesquieu. Franzose, Europäer, Weltbürger. / Effi Böhlke, Etienne François Ed. - Akademie: Berlin, 2005, ISBN 978-3-05-004165-0
 +
* Claus-Peter Clostermeyer. Zwei Gesichter der Aufklärung. Spannungslagen in Montesquieus "Esprit des Lois". - Berlin, 1983
 +
* Michael Hereth. Montesquieu zur Einführung. - Panorama: Wiesbaden, 2005, ISBN 3-926642-59-9
 +
* Louis Desgraves. Montesquieu. - Societäts: Frankfurt, 1992, ISBN 3-7973-0497-8
  
 
== Resursi internetā par šo tēmu ==
 
== Resursi internetā par šo tēmu ==
 +
 +
* [http://dictionnaire-montesquieu.ens-lyon.fr/ Dictionnaire électronique Montesquieu]
 +
* [http://www.heraldique-europeenne.org/Regions/France/Secondat.htm  Maison de Secondat de la Brède de Montesquieu]
 +
----
 +
* [http://plato.stanford.edu/entries/montesquieu/ Baron de Montesquieu, Charles-Louis de Secondat - Stanford Encyclopedia of Philosophy]
 +
* [http://www.newadvent.org/cathen/10536a.htm Charles-Louis de Secondat, Baron de Montesquieu - Catholic Encyclopedia]
 +
* [http://onlinebooks.library.upenn.edu/webbin/book/search?author=Montesquieu&amode=words Charles de Secondat Montesquieu. Persian Letters & The Spirit of Laws]
 +
* [http://www.constitution.org/cm/ccgrd_l.htm Montesquieu. Considerations on the Causes of the Greatness of the Romans and their Decline.]
 +
----
 +
* [https://portal.d-nb.de/opac.htm?query=Woe%3D118583670&method=simpleSearch Literatur von und über Charles de Secondat, Baron de Montesquieu im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek]
  
 
[[Kategorija:M]]
 
[[Kategorija:M]]

Pašreizējā versija, 2010. gada 13. augusts, plkst. 18.38

1728.
Secondat la Brede Montesquieu blason.png

Šarls Luijs de Sekondā, barons Delabrēds de Monteskjē (Charles-Louis de Secondat, baron de La Brède et de Montesquieu, 1689.-1755.) jeb vienkārši Šarls Luijs de Monteskjē - barons, domātājs apgaismotājs.

Dzimis 1689. gada 18. janvārī Labrēdas pilī (Château de La Brède) Žirondā (Gironde), netālu no Bordo (Bordeaux). Žaka de Sekondē (Jacques de Secondat, 1654.-1713.) un Marijas Fransuāzas (Marie-Françoise de Pesnel, baronne de La Brède, 1669.-1720.) dēls. Viņa tēvocis Monteskjē barons – Bordo pilsētas parlamenta (tiesas) prezidents, miris 1716. gadā - novēlēja viņam īpašumu un amatu. 1700. gadā uzsāka mācības jezuītu koledžā Žulijā (Collège de Juilly), kuru absolvēja 1705. gadā. Tad viņš sāka filosofijas un jurisprudences studijas Parīzē (collège d'Harcourt à Paris), gatavojoties darbam Bordo parlamentā, ko uzsāka 1714. gadā. 1715. gada 30. aprīlī Bordo apprecējās ar Žannu de Lartikā (Jeanne de Lartigue), pie tam sievas pūrs ļāva ievērojami uzlabot ģimenes materiālo stāvokli. Pēc stāšanās amatā 1716. gadā, visai drīz tika ievēlēts Bordo pilsētas akadēmijā. Ar gadiem aizvien vairāk pievērsies dabaszinātnēm, pēc tam sociāšlajām zinātnēm un filosofijai, 1726. gadā atstāja sabiedriskos amatus, lai atlikušo dzīvi veltītu intelektuālajam darbam. 1728. gadā ievēlēts Francijas Akadēmijā. 1728.-1731. gados apceļoja Eiropas zemes, iepazīstoties ar to apstākļiem, vēsturi un kultūru. Zināmākie darbi ir: "Persiešu vēstules" (Lettres persanes, 1721.), "Pārdomas par romiešu diženuma un krišanas cēloņiem" (Considérations sur les causes de la grandeur des Romains et de leur décadence, 1734.), "Par likumu garu" (De l'Esprit des Lois, 1748.). Ļoti populāri Francijas sabiedrībā XVIII-XIX gs. mijā. Miris 1755. gada 10. februārī Parīzē.

Runājot par politiku, savā mācībā kritizēja Absolūtismu, centās skaidrot valsts izcelšanās un likumu dabisko pamatu un formulēt vēlamās sociālās reformas. Objektīvi šāda sabiedrības pielīdzināšana dabai bija pretstats viduslaiku providenciālisma teorijai. Monteskjē bija viens no ģeogrāfiskā determinisma pamatlicējiem - pēc viņa domām tautas tikumus, tās likumu raksturu un valsts pārvaldes veidu nosaka klimats, augsne un teritorijas apmērs. Par optimālāko uzskatīja konstitucionālo monarhiju. Izveidoja savu varas dalīšanas teorijas koncepciju. Skeptiski raugoties uz varas koncentrāciju pašā valsts aparātā, de Monteskjē piedāvā corps intermédiaires – "nepieciešamām “pastarpinošām vienībām" starp valsti un pilsoni, kuras ļautu mīkstināt un kontrolēt politisko varu, - līdzās funkcionāli nošķirtām likumdevēja un izpildvarām piedāvāja veidot trešo neatkarīgas varas atzaru - tiesu varu: "No pašas lietas būtības izriet: lai novērstu varas ļaunprātīgu izmantošanu, ir nepieciešams, lai vara uzraudzītu varu. Padoto politiskā brīvība ir sava veida dvēseles miers, kas izriet no pārliecības, kāda ir personai par savu drošību. Lai nodrošinātu tādu brīvību, valdībai jābūt izveidotai tā, lai cilvēkiem nebūtu jābaidās citam no cita. Brīvība nevar eksistēt, ja likumdevējvara un izpildvara būs koncentrētas vienās rokās. Brīvība nevar eksistēt arī tad, ja tiesu vara nebūs atdalīta no likumdevējvaras un izpildvaras."[1] Šis elements kļuva diezgan būtisks eiropeiskajā “pilsoniskās sabiedrības” teorçtiskajā tradīcijā, kurā pilsoniskas pašorganizācijas spēja tiek uzskatīta par pretsvaru valsts administratīvajai varai. Būdams ticīgs katolis, visai kritiski iztaicās par Baznīcas laicīgo struktūru, tās lomu un darbību.

Atsauces un piezīmes

  1. Монтескье Ш. Избранные произведения. (О духе законов). - Москва, 1955, c. 289.

Literatūra par šo tēmu

  • Monteskjē Šarls Luijs. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 279. lpp.
  • Šarls Luijs de Monteskjē. Persiešu vēstules. - Zvaigzne: Rīga, 1990. - 266 lpp. ISBN 5405003301

  • Pangle Thomas. Montesquieu’s Philosophy of Liberalism. -Chicago, 1989
  • Shackleton Robert. Montesquieu; a Critical Biography.- Clarendon Press of Oxford University Press: Oxford, 1961
  • Shklar Judith. Montesquieu (Oxford Past Masters series). - Oxford University Press: Oxford/New York, 1989
  • Schaub mDiana J. Erotic Liberalism: Women and Revolution in Montesquieu's 'Persian Letters'.- Rowman & Littlefield: Lanham, MD, 1995
  • Spurlin Paul M. Montesquieu in America, 1760-1801. - Octagon Books: New York, 1961

  • Montesquieu. Franzose, Europäer, Weltbürger. / Effi Böhlke, Etienne François Ed. - Akademie: Berlin, 2005, ISBN 978-3-05-004165-0
  • Claus-Peter Clostermeyer. Zwei Gesichter der Aufklärung. Spannungslagen in Montesquieus "Esprit des Lois". - Berlin, 1983
  • Michael Hereth. Montesquieu zur Einführung. - Panorama: Wiesbaden, 2005, ISBN 3-926642-59-9
  • Louis Desgraves. Montesquieu. - Societäts: Frankfurt, 1992, ISBN 3-7973-0497-8

Resursi internetā par šo tēmu