Atšķirības starp "Muiža" versijām

Versija, kas saglabāta 2011. gada 1. maijs, plkst. 09.09

Muiža (an. manor) - saimnieciski un administratīvi vienota teritorija ar lauksaimniecībā izmantojamām un neizmantojamām zemēm un ūdeņiem, zemnieku sētām un ciemiem, šaurākā nozīmē šīs teritorijas rezidence ar saimniecības ēku kompleksu, kurā koncentrējās muižas novada saimnieciskā un administratīvā pārvalde. Šaurākā nozīmē pats šis komplekss. Varēja būt gan lēnis, gan privāts valdījums, gan valsts īpašums.

Veidojās vēlajos viduslaikos, kad vasaļi vairs nebija aizņemti pastāvīgajos pienākumos, pamazām sāka apmesties savā lēnī un pievērsties tā saimnieciskajai nostiprināšanai, sākot līdzās esošajām zemnieku saimniecībām dibināt un veidot savas lielsaimniecības. Līdz ar muižu dibināšanu nodalījās lēņu objektos esošā zeme, kuru iedalīja divās lielās grupās: muižu zeme un zemnieku zeme. Muižu zeme sastāvēja no muižas tieši apsaimniekotajām zemēm, par ko muižniekiem nebija jāmaksā nodokļi un kas sastāvēja no:

• atpūtušās krūmzemes vai meža zemes, derīgas jaunu līdumu ierīkošanai;
• līdumiem krūmzemē, mežos;
• pastāvīgiem tīrumiem, ko izmantoja ik gadus;
• izmantotām atmatām un krūmzemes, kas bija atstāta atpūtā;
• izmantotas meža zemes un citiem mežiem;
• dārzu zemes, kas parasti bija pastāvīgā lietošanā tuvu pie muižas centra;
• pļavām un ganībām, kas Senlivonijā parasti bija kā piedevas pie tīrumiem;
• citām zemēm.

Muižas zemnieku zeme tika novērtēta arklos (par tās lietošanu zemnieki maksāja visas nodevas un nodokļus, kā arī pildīja tiem uzliktos pienākumus) un sastāvēja no:

• atmatām jeb vecainēm, ko pēc izmantošanas līdumos vai šķutēs atstāja uz 8-12 gadiem atpūtā;
• līdumiem, kas uz 3-5 gadiem tika ierīkoti atmatās vai mežos, krūmzemē;
• pastāvīgiem tīrumiem, ko parasti izmantoja pēc 3-lauku vai 2-lauku sistēmas;
• noplicinātās meža zemes, ko pēc izmantošanas līdumiem atstāja atpūtā.