Atšķirības starp "Narodņicisms" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Narodņicisms''' (burt. "tautiskums"; kr. ''народничество'') - ideoloģisks [[Liberālisms|liberāls]] nacionālā romantisma strāvojums [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] XIX gs. otrajā pusē un XX gs. sākumā, pamatā [[inteliģence]]s vidū, ideju un priekšstatu kopums, kurš personības ideālu meklēja tradicionālajā zemturu sabiedrībā, un līdz ar to par vēstures galveno personu it kā kļuva zemnieks, turklāt zemes kopienas garā izprasts, garīgi tajā cieši iekļauts. Orientējās uz [[zemniecība]]s [[kārta]]s politisko brīvību paplašināšanu un valsts ideoloģijas pārorientēšanu uz utopiski idealizētu zemniecību kā sabiedrības pamatu, visai noliedzoši raugoties uz [[Kapitālisms|kapitālismu]] un industrializāciju, postulējot agrārās reformas nepieciešamību un modernas agrāras sabiedrības izveidošanu. Teorijas pamatlicēji bija [[Hercens Aleksandrs|A.Hercens]], [[Černiševskis Nikolajs|N.Černiševskis]], [[Lavrovs Pjotrs|P.Lavrovs]]. XIX gs. 70. gados tajā parādījās t.s. kreisais jeb ''aktīvais narodņicisms'', kura pārstāvji centās iedzīvināt savus politiskos uzskatus, dodoties uz laukiem un "pamodinot" zemniecību. Šī virziena ievērojamākie ideologi bija [[Bakuņins Mihails|M.Bakuņins]], Lavrovs, P.Tkačovs u.c. Pretstatot "[[Sociālisms|sociālismu]]" "politikai", ''narodņiki'' postulēja, ka cīņa par politiskajām brīvībām ir izdevīga tikai [[buržuāzija]]i. Noliedza jebkādas kapitālisma pozitīvās iezīmes. Aizvien vairāk parādījās [[Misticisms|misticisma]] iezīmes, akceptēts [[agnosticisms]]. Teorijā centās veidot agrāras sabiedrības modeli, pretstatot to negatīvajam industriālās sabiedrības modelim. 80. gados sāka dominēt liberālais, reformistiskais virziens (V.Voroncovs, Mihailovskis, S.Krivenko, S.Južakovs u.c.). Zemnieku pretošanās kustības uzplūdu XX gs. sākumā un [[1905. gada revolūcija]]s ietekmē kustība sašķēlās vairākos virzienos un partijās, no kuriem visradikālākā bija [[eseri]].
+
'''Narodņicisms''' (burt. "tautiskums"; kr. ''народничество'') - ideoloģisks [[Nacionālisms|nacionālā romantisma]] strāvojums [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] 19 gs. otrajā pusē un XX gs. sākumā, pamatā [[inteliģence]]s vidū, ideju un priekšstatu kopums, kurš personības ideālu meklēja tradicionālajā zemturu sabiedrībā, un līdz ar to par vēstures galveno personu it kā kļuva zemnieks, turklāt zemes kopienas garā izprasts, garīgi tajā cieši iekļauts. Orientējās uz [[zemniecība]]s [[kārta]]s politisko brīvību paplašināšanu un valsts ideoloģijas pārorientēšanu uz utopiski idealizētu zemniecību kā sabiedrības pamatu, visai noliedzoši raugoties uz [[Kapitālisms|kapitālismu]] un industrializāciju, postulējot agrārās reformas nepieciešamību un modernas agrāras sabiedrības izveidošanu. Teorijas pamatlicēji bija [[Hercens Aleksandrs|A.Hercens]], [[Černiševskis Nikolajs|N.Černiševskis]], [[Lavrovs Pjotrs|P.Lavrovs]]. 19. gs. 70. gados tajā parādījās t.s. kreisais jeb ''aktīvais narodņicisms'', kura pārstāvji centās iedzīvināt savus politiskos uzskatus, dodoties uz laukiem un "pamodinot" zemniecību. Šī virziena ievērojamākie ideologi bija [[Bakuņins Mihails|M.Bakuņins]], Lavrovs, P.Tkačovs u.c. Pretstatot "[[Sociālisms|sociālismu]]" "politikai", ''narodņiki'' postulēja, ka cīņa par politiskajām brīvībām ir izdevīga tikai [[buržuāzija]]i. Noliedza jebkādas kapitālisma pozitīvās iezīmes. Aizvien vairāk parādījās [[Misticisms|misticisma]] iezīmes, akceptēts [[agnosticisms]]. Teorijā centās veidot agrāras sabiedrības modeli, pretstatot to negatīvajam industriālās sabiedrības modelim. 80. gados sāka dominēt liberālais, reformistiskais virziens (V.Voroncovs, Mihailovskis, S.Krivenko, S.Južakovs u.c.). Zemnieku pretošanās kustības uzplūdu XX gs. sākumā un [[1905. gada revolūcija]]s ietekmē kustība sašķēlās vairākos virzienos un partijās, no kuriem visradikālākā bija [[eseri]].
  
 
Skat. arī: [[tautībnieki]]
 
Skat. arī: [[tautībnieki]]

Pašreizējā versija, 2022. gada 15. maijs, plkst. 16.04

Narodņicisms (burt. "tautiskums"; kr. народничество) - ideoloģisks nacionālā romantisma strāvojums Krievijas impērijā 19 gs. otrajā pusē un XX gs. sākumā, pamatā inteliģences vidū, ideju un priekšstatu kopums, kurš personības ideālu meklēja tradicionālajā zemturu sabiedrībā, un līdz ar to par vēstures galveno personu it kā kļuva zemnieks, turklāt zemes kopienas garā izprasts, garīgi tajā cieši iekļauts. Orientējās uz zemniecības kārtas politisko brīvību paplašināšanu un valsts ideoloģijas pārorientēšanu uz utopiski idealizētu zemniecību kā sabiedrības pamatu, visai noliedzoši raugoties uz kapitālismu un industrializāciju, postulējot agrārās reformas nepieciešamību un modernas agrāras sabiedrības izveidošanu. Teorijas pamatlicēji bija A.Hercens, N.Černiševskis, P.Lavrovs. 19. gs. 70. gados tajā parādījās t.s. kreisais jeb aktīvais narodņicisms, kura pārstāvji centās iedzīvināt savus politiskos uzskatus, dodoties uz laukiem un "pamodinot" zemniecību. Šī virziena ievērojamākie ideologi bija M.Bakuņins, Lavrovs, P.Tkačovs u.c. Pretstatot "sociālismu" "politikai", narodņiki postulēja, ka cīņa par politiskajām brīvībām ir izdevīga tikai buržuāzijai. Noliedza jebkādas kapitālisma pozitīvās iezīmes. Aizvien vairāk parādījās misticisma iezīmes, akceptēts agnosticisms. Teorijā centās veidot agrāras sabiedrības modeli, pretstatot to negatīvajam industriālās sabiedrības modelim. 80. gados sāka dominēt liberālais, reformistiskais virziens (V.Voroncovs, Mihailovskis, S.Krivenko, S.Južakovs u.c.). Zemnieku pretošanās kustības uzplūdu XX gs. sākumā un 1905. gada revolūcijas ietekmē kustība sašķēlās vairākos virzienos un partijās, no kuriem visradikālākā bija eseri.

Skat. arī: tautībnieki

Literatūra par šo tēmu

  • Narodņicisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 288.-289. lpp.
  • Narodņicismu tēlotāja buržuāzija un apmulsušais narodņicisms. // Ļeņins V.I. Raksti. VII sēj. - Latvijas Valsts izdevniecība: Rīga, 1949.

  • Von Laue Theodore H. The Fate of Capitalism in Russia: The Narodnik Version. // American Slavic and Easy European Review, 13, no. 1 (1954): 11-28.

  • Ляшенко Л.М. Революционные народники. - Москва, 1989

Resursi internetā par šo tēmu