Neheraldiskās ģerboņa figūras

No ''Vēsture''
Versija 2017. gada 16. janvāris, plkst. 17.42, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (Mākslīgās figūras)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Neheraldiskās figūras jeb parastās figūras (fr. meuble, an. common charges, vc. gemeine Figuren, kr. негералдические, обыкновенные фигуры) – uz heraldiskā vairoga likti reālu fenomenu simboliskie attēli un/vai to kombinācijas. Attēlu grafiskā stilizācija mainījās līdz ar laika vizuālās modes prasībām.

Heraldikā sastopamas lielas atšķirības figūru klasifikācijā pēc to satura un būtības. Latviešu heraldikā pieturas pie vācu tradīcijas, Berlīnes heraldikas biedrības izdotā "Wappenbilderordnung" (WBO), kur izkārtojums sākas no nedzīvās dabas fenomeniem, tad seko augu valsts, insekti, putni, zvēri, fantastiskus tēlus ieskaitot, tad nāk cilvēks, un tikai pēc tā cilvēka radītie mākslīgie objekti.

Dabiskās figūras

No kosmosa elementiem vispopulārākās ir saule, mēness un zvaigznes. Saules izplatītākā forma ir "starojoša", taču staru formas var atšķirties. Jaunāko laiku pilsoniskajā heraldokā ir mēģinājumi lietot t.s. "liesmojošo" sauli, kur taisni stari tiek likti pamīšus ar viļņveidīgiem. Arī pats staru loks bez saules vidū var būt figūra. Visai bieži saulei tiek attēlota seja (franču heraldikā seju uzskata par dabisku saules attēla sastāvdaļu, blazonējot to pat neuzrāda, norādot tikai gadījumu, ja saulei sejas nav: "izdzēstā saule" - soleil éclipsé). Mēness (fr. croissant, vc. Halbmond) visbiežāk tiek attēlots sirpjveida, pilns mēness sastopams ļoti reti. Latviešu heraldikā augšupvērsts pusmēness tiek uzskatīts par tā dabisko stāvokli un blazonējot netiek minēts, virzienu minot tikai apvērstā pusmēness, pavērstā pusmēness un pretēji vērstā pusmēness gadījumā. Zvaigzne (fr. étoile) sastopama visbiežāk. Tā kā zvaigznes bieži attēlo lielākā skaitā, jāuzrāda to novietojums vairogā, kā arī staru skaitu (britu heraldikā piecstaru zvaigzni ģerbonī apzīmē trešo dēlu ģimenē, līdzīgi kā ar pusmēņesi crescent formā – otro dēlu). Mākoni parasti attēlo kā pusapļu laukumu kārtojumu – tas reti ir viens, biežāk to papildina vēl kāda figūra. Varavīksne ir ļoti reti sastopama.

No zemes ģeoloģiskajiem elementiem visbiežāk heraldikā ir sastopams kalns (fr. tertre, an. mount, vc. Berg). Visbiežāk kalnu vai pakalnu attēlo kā pamatni, uz kuras liek kādu citu figūru. Pakalniem piešķirot pusloka pauguru izskatu, veido vai nu divkalni, vai trejkalni u.tml. Pamatne (fr. terasse, an. base vert, vc. Rasen) ir pļavas siluetu simbolizējoša viegli izliekta vairoga pēda, uz kuras visbiežāk izvieto dzīvnieku figūras. Ūdens var parādīties kā ūdenskrātuve - jūra, upe, dīķis, - visbiežāk vairoga pēdā, nodalīts ar kādu no viļņveida griezumiem. Problēmas var rasties, mēģinot tikai vizuāli atšķirt viļņotu zilu vai sudraba siju vai spāri no upes (fr. rivière, vc. Fluß), tāpēc svarīgs ir blazonējums (apraksts) – dažkārt, lai uzsvērt atšķirību, upei pievieno kādu dzīvās dabas figūru (piemēram, zivi, dēli, vai citu ūdenī dzīvojošu būtni). Ūdens var parādīties arī kā piliens (visbiežāk, vairāki pilieni, ko kārto rindās) Jaunāko laiku heraldikā ieviesusies arī sniegpārsla.

Uguns visbiežāk tiek attēlota kā stilizēta liesma, bet zibens (debesu uguns) reti kad ir atsevišķa figūra, vizbiežāk apvienots ar bultām vai citiem elementiem.

Koks senākajā heraldikā sastopams visai reti, jo visai grūti attēļojams un pa gabalu grūti uztverams, bez tam viduslaikos bija izteiktāka tendence uz simbolismu, tāpēc biežāk bija sastopamas atsevišķu koku lapas, zari vai to apvienojumi. Heraldikai attīstoties, kokus, to zarus, augļus, izrautus celmus ("izrauts" apzīmē koka attēlojumu ar saknēm), ziedus var plaši sastapt, it sevišķi ģermāņu un skandināvu zemēs. Ne vienmēr viegli tikai vizuāli, bez apraksta, atšķirt stumbru no celma, ko parasti cenšas attēlot īsāku (celms bieži simbolizē dzimtas draģisko likteni, it sevišķi, ja no tā izaugusi jauna atvase). Zars var būt "lapots" ja lapas ir lielākā daudzumā, bet, ja to ir nedaudz, tiek minēts to skaits. Lauru zars/vainags heraldikā parādās salīdzinoši vēlu, tikai XVI gs., kad heraldika nonāca zinātnieku un literātu ietekmē. Vainagi var būt veidoti gan no zariem, gan ziediem, gan lapām un to apvienojumiem. Bieži zars, respetīvi, stumbrs tiek apcirsts, atstājot īsus izaugumus, iegūstot līdzību heraldiskās figūras variantam "zarots". Visai populāras ir lapas, nezāles (dadzis, trejlapis, četrlapis, pieclapis u.c.), kā arī dīķu un upju augi. (it īpaši ūdensrožu lapas), kā arī augļi (piemēram, granātāboli, vīnogu ķekari, čiekuri, zīles u.tml.). Sastopami arī dārzeņi (kaut tie populārāki jaunākajos laikos, piemēram, biete sastopama vācu heraldikā jau XIV gs.) u.c. lauksaimniecības kultūras (it sevišķi labība). Izplatīti ir ziedi: roze, lilija (heraldiskā lilija gan nav naturālam ziedam līdzīga, bet gan ir tā stilizēta forma). tulpe, neļķe u.c.

No insektiem vispopulārākā ir bite, taču sastopamas arī vaboles, spāres, sienāži. Izmantoti arī abinieki un rāpuļi, piemēram, čūska, ķirzaka, krokodils (visbiežāk jaunāko laiku heraldikā), krupji vai vardes (tās biežāk skatā no augšas, taču ir sastopamas arī skatā no sāniem). Parastais dārzu gliemezis sastopams reti, savukārt jūras gliemeži populāri heraldikā kopš tās pirmssākumiem. Zivīm visizplatītākās formas ir "peldoša" (fr. nageant, an. naiant – attēlota no sāniem) vai arī "lecoša" (fr. sautant - viegli izliekta un vērsta pāļa virzienā), izplatīta ir arī diagonāli novietota zivs, taču sastopami arī citādi izvietojumi, tikai daļa zivs vai pat tās asaka. Delfīns gan tiek dažkārt pieskaitīts pie zivīm, taču visai nosacīti, jo ir ar citu simboliku (Francijas monarhijas tradīcijā troņmantnieku dēvē par "delfīnu" - dauphin).

Putnsērgļa formā (fr. aigle éployée) ir viena no populārākajām figūrām heraldikā. Ērgļa pamatpozu lielā mērā nosaka laikmeta mode (piemēram, XIII-XV gs. spārni ir nolaisti uz leju), knābis, nagi un mēle var būt arī atšķirīgākrāsā, kas jānorāda, blazonējot. Nereti ērglim uz krūtīm ir vairodziņš. Divgalvains ērglis nāk no Centrālāzijas tjurku tautu simbolikas, un Eiropā parādās Krusta karu laikā (pirmo reizi 1180. gadā Zārverdenas grāfu zīmogā, bet ap 1277. gadu pirmo reizi lietots kā Sv. Romas impērijas simbols). No tradicionālā (frontālā, simetriskā) ērgļa nošķir "uzlidojošā ērgļa" figūru, kas pagriežas prom no simetrijas, it kā gatavojoties lidojumam. Kā ērgļa formas atvasinājumi kalpo tā vienkāršotā forma (ko lieto, ja vairogā vairāki ērgļi), saukta par "ērglīti", kā arī ērgļa daļas: ķetna, spārns, galva. Spārni var būt attēloti pa vienam vai likti grupās. Līdzīgs ērglim, ja izplesti spārni, ir vanags, tomēr to biežāk cenšas attēlot tuvāk tā dabiskajam izskatam. Taču biežāk heraldikā ir sastopams krauklis. No citiem biežāk izmantotajiem putniem jāmin kovārni, gaili, medni, gulbi, pelikānu, dzērvi, stārķi, pāvu, pīli, balodi u.c. (sikspārņis tiek klasifikācijā pieskaitīts putniem). Izkropļots strazds - bez knābja un kājām, - vienmēr tiek lietots lielākā skaitā, saukts par "merleti".

Zvēru grupā vispopulārākā figūra ir lauva (tā guva tik neierobežotu izplatību, ka daudzām senām dzimtām pat nācās mainīt ģerboņus, vai meklēt kādus īpašus variantus pozā un ķermeņa daļu izskatā, lai kaut kā atšķirtos). "Uzslējies" lauva stāv uz pakaļkājām, ar izstieptu kreiso un augstāk paceltu labo ķetnu, augšupvērstu un izliektu asti. Galva ir profilā, mēle izkārta. "Ejošs" lauva ir uz trim ķepām soļojošs, kas pacēlis labo priekšķepu, bet galva ir profilā (franču, britu un vācu heraldikā to dēvē par "leopardētu lauvu": fr. lion léoperdé, an. lion passant, vc. leopardierter Löwe). Ja lauva ir pagriezis galvu pret skatītāju, franču un vācu heraldikā tas vairs nav lauva, bet gan leopards (ja zvērs izslējies, taču galvu tur pretskatā, to dēvē arī par "lauviskotu leopardu"), taču pēdējā laikā leopardu attēlo arī tā dabiskajā izskatā. Jaunākajā laikā britu heradikā atsacījušies no šīs tradīcijas, to dēvējot par lion passant guardant, savukārt latviešu heraldikā šīs tradīcijas vispār nav, tāpēc, ja blazonējot zvērs nav minēts kā leopards, to uzskata par lauvu, neatkarīgi no tā galvas stāvokļa. Lauvas parastais novietojums ir virzienā uz labo pusi. Ja tā ir virzienā uz kreiso pusi, tad lauva ir "pretēji pagriezts", bet ja tikai galvu pagriezis atpakaļ, tad "ar atpakaļpagrieztu galvu". Aste var būt šķelta, vai nešķelta. Ja nagi un mēle ir atšķirīgā krāsā, tas jānorāda, blazonējot. Bez tam lauvas galva vai ķetna var būt arī kā atsevišķas figūras. Visai bieži heraldikā sastopams lācis, lapsa (parasti ir ejoša), vilks (ko senākajā heraldikā grūti atšķirt no lapsas), briedis, mežacūka, zaķis, zirgs, vērsis, auns, suns, retāk sastopami pantera, tīģeris, gepards, sermuļis, sabulis, lūsis, alnis, ezis, vāvere, pele.

No Bībeles tekstiem un to traktējumiem nāk virkne fantastisku zvēru, kuri simbolizēja tādas vai citādas īpašības. Vairumā gadījumu fantastiskos tēlus veidoja, apvienojot jau zināmu dzīvnieku daļas. Heraldikā populārākais ir grifs (fr. griffon, an. griffin, vc. Greif, kr. гриффон) – ērgļa un lauvas apvienojums (nesajaukt ar vienkārši spārnotu lauvu, sv. Marka simbolu). Tam līdzīgs ir jūras grifs (fr. griffon mariné, an. gryphon marine, sea-griffin, vc. Fischgreif) – ērglis ar zivs asti. Līdzīgā veidā veidoti gan jūras lauva, jūras briedis, jūras zaķis u.c. Vissarežģītākais ir drakons (fr./an. dragon, vc. Drache, Lindwurm) – kura izplatītākajā formā (sastāvdaļas var mainīties, atkarībā no mākslinieka fantāzijas) ērgļa galva tirpinās krokodīlveida ķermenī ar garu kaklu, kuram ir ērgļa ķetnas un sikspārņa vai tauriņa spārni, aste beidzas ar atskabargas smaili, bet no rīkles nāk liesma. Līdzīgs hibrīds ir bazilisks (fr. basilic, an. cockatrice, vc. Basilisk, kr. василиск), retāk ir sastopams septiņgalvu drakons – hidra. Visai populāra ir ugunī dzīvojošā un nedegošā salamandra. No pelniem atdzimstošo fēniksu mparasti ataino līdzīgu ērglim, taču brīvāku, paceļoties no liesmām. Izplatīts ir vienradzis - zirgs ar vītu ragu pierē. Cits no zirga veidots hibrīds ir pantera – zirga ķermenis ar ērgļa priekšķetnām un buļļa galvu, kas spļauj uguni. No antīkās mitoloģijas nāk pegazs – spārnots zirgs. Retāk sastopamas harpija – ērgļa ķermeņa un sievietes galvas apvienojums un vārava – sieviete ar zivs asti.

Viduslaiku heraldikā visai iecienīta cilvēka figūras augšdaļas vai atsevišķu ķermeņa daļu izmantošana kleinodos un ģerboņos, bet jaunajos laikos cilvēku fīgūras biežāk izmantotas kā vairogu turētāji. Cilvēks vairāk uztverts nevis kā miesiska būtne, bet alegoriska tikuma, ranga vai nodarbošanās simbols. Kā atsevišķa figūra nodalāms ir mežonis – kails, bārdains vīrs ar gurnautu un rungu rokā (mežonis kā sieviete ir reti sastopams). Sievietes figūra (gan apģērbta, gan kaila) iecienīta vēlo viduslaiku heraldikā. Karalis parasti parādās t.s. "runājošajos" ģerboņos. Garīdznieks tiek attēlots kā bīskapa vai mūka tēls (te gan jāuzmanās bīskapa tēlu sajaukt ar svētā tēlu, jo arī svētos pieņemts attēlot ar mitru galvā un zizli). Karavīrs pilnā augumā parādās reti (acīmredzot tāpēc, ka figūra būtu pārāk detalizēta, tādējādi grūti attēlojama un uztverama agrīnajā heraldikā, taču pēdējos trijos gadsimtos kļuvusi visai izplatīta (it sevišķi nobilitētās pilsonības ģerboņos). Biežāk tiek izmantotas cilvēka ķermaņa daļas: galva, plauksta, roka (bieži ar zobenu), galvaskauss, kāja. Sirds visbiežāk parādās stilizēta, un vairāk līdzinās spēļu kāršu simbolam.

Kristietības tēli tiek atveidoti gan to ikonogrāfiskajā izskatā, gan izmantojot kādu no tiem piedēvētajiem atribūtiem. Biežāk parādās pilsētu heraldikā. Eņģeļibiežāk parādās kā vairoga turētāji. Alegoriskas būtnes parādās renesanses un baroka laikmetos, piemēram, sieviete uz spārnotas lodes simbolizē veiksmes nepastāvīgumu, sieviete ar svariem un zobenu rokās simbolizē taisnīgumu, bet sievieta ar ārpilnības ragu rokā – bagātību. No antīkās mitoloģijas personāžiem visizplatītākais ir Merkurs – tā spārnotie cepure, sandales un zizlis ir ļoti bieži izmantotas emblēmas.

Mākslīgās figūras

Mākslīgās figūras pēc WBO klasifikācijas sākas ar cilvēku būvēm: tornis, pils, mūris, kas visbiežāk sastopami pilsētu ģerboņos (kur virs šīs figūras parasti izvietots arī pilsētas aizgādņa simbols: mūku-bruņinieku Ordeņa krusts, karaļa kronis vai bīskapa zizlis). Retāk ģerboņos redzami konkrētu celtņu attēli. No arhitektūras detaļām kā figūras var kalpot gan logi, gan durvis,, kā arī sīkākas detaļas: viras, rokturi, kāši u.tml., bet retāk žogi un kāpnes. Visai populāras ir dzirnavas: vējdzirnavas, ūdensdzirnavu rati, dzirnakmeņi. Tilts visbiežāk sastopams "runājošajos" ģerboņos.

Visai izplatīti ir ratu ritenis (mūsdienās arī modernāku transporta līdzekļu detaļas), un ūdens transporta līdzekļi: kuģis, laiva, enkurs.

Ļoti liela ir sadzīves priekšmetu izplatība heraldikā, ko sekmējusi gan turīgās zemniecības, gan pilsonības nobilitēšanās, kā arī daudzās amatnieku brālības. Pie tam ne vienmēr sadzīves priekšmets ģerbonī liecina par izcelsmi no vienkāršiem ļaudīm, piemēram, baronu, grāfu un hercogu Ketleru ģerbonī esošais katla kāsis ir klasisks ģimenes stabilitātes un pavarda simbols. Savukārt nama drošības simbols ir atslēga. Plaši sastopami ir dažādākie darbarīki, zvejas piederumi, pakavi, ķēdes u.tml.

Īpaši cienījamu vietu ieņem ieroči un bruņu daļas: pieši, kāpšļi, āva, zobens, cirvis, ķivere, krūšu bruņas, turnīra apkakle, bulta u.c.Retāk sastopam metamo šautru, loku un bultas, savukārt šķēpi reti tiek lietoti vieni paši, biežāk tos tur karavīri, it īpaši vairoga turētāji. Jaunajos laikos heraldikā ienākiši lielgabals, šautene, pistole, lielgabala lodes, granātas.

Praktiski visas apģērba daļas sastopamas arī heraldikā: galvassega, mētelis, svārki, bikses, piedurkne, cimds, apavi, josta, sprādze, sakta, kaklarota, gredzens u.c.

Kronis kā zemes kunga varas simbols netiek pieskaitīts pie galvassegām, tam ir sava rangu klasifikācija, kurā katram aristokrātijas hierarhijas slānim pienākas tam atbilstošs. No citiem rituāliem priekšmetiem ar varas simbola nozīmi jāmin scepteri, valstsābolu un dažādus zižļus (biežāk sastopamie ir bīskapa zizlis, karavadoņa zizlis, Merkura zizlis, svētceļinieka nūja). liktora saišķi. Baznīcas varu simbolizē arī baznīcas karogs (laicīgie karogi biežāk tiek likti rokā vairogu turētājiem, nevis pašā vairogā).

Ordenis reti parādās kā ģerboņa figūra, taču visai populāri ordeņa locekļiem papildināt savu ģerboni ar ordeņa zīmi, liekot to četrdalījuma pirmajā vai ceturtajā laukā, galvā vai sirdī.

Krusts (galvenokārt "savrups" – nepieskaras vairoga malām) ir ļoti izplatīts, taču ne vienmēr tas ir reliģisks simbols (piemēram, svastika). Krusta šķērskokam paceļoties uz augšu, top latīņu krusts. Tam pievienojot vēl vienu tāda paša garuma siju, rodas dubultkrusts, jeb Lotringas krusts. Tam pievienojot vēl trešo šķērsi, top trīskāršais krusts, bet slīps apakšējais šķērsis veido krievu krustu. Ja latīņu krusta šķērsi pabīda līdz augšai, līdz izveidojas figūra burta "T" izskatā, top Svētā Antonija krusts. Četri krusta veidā salikti Antonija krusti, kuru stūru starpās ielikti mazāki vienādmalu krusti, veido Jeruzālemes krustu, savukārt vienādgalo krustu, kam katrs gals vēlreiz šķērsots, dēvē par krustu krustu. Iecienītas figūras ir arī Maltas krusts un ķetnu krusts, retāk sastopami ir pakāpju krusts, leņķu krusts, rombu krusts, smailgalu krusts, bultu krusts. Variantu ir visai daudz, tāpat daudz ir mēģinājumu atrast jaunu krusta galu nobeiguma veidu – šādi iegūti mūrenkura krusts, egļu zaru krusts, trejlapja krusts, liliju krusts u.c. Vis minētie krusti var tikt likti 45° leņķī, t.i. Sv. Andreja krusta jeb šķērskrusta veidā.

No mūzikas instrumentiem izplatītākie ir pūšamais rags (ko parasti attēlo kā puslokā liektu medību ragu), kura atvere, iemutis un skavas ir citā krāsā, ko jāmin blazonējot, zvans, zvaniņš, arfau.c.

No galda spēļu figūrām visizplatītākais ir laidnis, kas sastopams jau senajā heraldikā, bet citi elementi praktiski netiek izmantoti.

Burti un cipari heraldikā ir sastopami, taču uzskatāmi par neheraldisku jaunievedumu. Savukārt rūnas, tamgas un mājas zīmes (kaut raksturīgākas zemnieku un zvejnieku, t.i. vienkāršo ļaužu dzimtām) ir heraldiskas (sevišķi uzskatāma rūnu, mājas zīmju un heraldikas saplūšana vērojama Žečpospoļitā, kurpersonas turpināja lietot savas mājas zīmes, kas atšķīra cilvēku no dzimtas un, kas svarīgāk, no visas ģerboņu grupas – Polijā vienu ģerboni varēja lietot vairāki simti dzimtu).


Skat. arī:

Literatūra par šo tēmu

  • Lancmanis I., Heraldika. - Neputns: Rīga, 2007.

  • Parker James. A Glossary of Terms Used in Heraldry. - James Parker & Co.: Oxford, 1894 (Newton Abbot: David & Charles, 1970)

  • Das große Buch der Wappenkunst. / Wolfgang Leonhard - Verlag Georg D.W.Callwey: München, 2001, ISBN 3-8289-0768-7

Resursi internetā par šo tēmu