Atšķirības starp "Ordālija" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Ordālija''' ( | + | '''Ordālija''' (no anglosakšu ''ordal''; jaunlat. ''ordalia'') jeb '''Dieva tiesa''' - sakrāla patiesības noskaidrošanas procedūra (aizdomās turamā liecības patiesuma pārbaude ar uguni - piemēram, spriest par personas vainu vai nevainīgumu atkarībā no tā, kā bija dzijusi brūce, kura radusies no sakaitēta dzelzs gabala, kas apsūdzētajam bija jānes rokā līdz baznīcas altārim, - ūdeni u.tml.), kuru tiesa noteica apsūdzētai personai, lai iegūtu no augstākiem spēkiem (dievībām, Dieva), kam bija zināmi patiesie lietas apstākļi, verdiktu attiecīgās apsūdzības sakarā. Kriminālprocesos ordālijai tika pakļauts tikai apsūdzētais, bet civilprocesā - abas puses. Laikmetā, kad dominēja reliģiskais pasaules uzskats, cilvēki neapšaubīja pārdabisko spēku esamību un ticēja, ka tie spējīgi kontrolēt katra indivīda uzvedību. Viduslaiku hronikās ir fiksēti gadījumi, kad vainīgie nespēja izpildīt zvēresta došanas vai ordālijas prasības tādēļ, ka baidījās no Dieva soda. Eiropā Baznīca jau XIII gs., bet vēlāk arī laicīgā vara no ordālijām atteicās. |
| − | |||
| − | |||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
* Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992., 336. lpp. | * Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992., 336. lpp. | ||
| + | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 271. lpp. | ||
[[Kategorija:Likumdošana]] | [[Kategorija:Likumdošana]] | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 19. maijs, plkst. 16.47
Ordālija (no anglosakšu ordal; jaunlat. ordalia) jeb Dieva tiesa - sakrāla patiesības noskaidrošanas procedūra (aizdomās turamā liecības patiesuma pārbaude ar uguni - piemēram, spriest par personas vainu vai nevainīgumu atkarībā no tā, kā bija dzijusi brūce, kura radusies no sakaitēta dzelzs gabala, kas apsūdzētajam bija jānes rokā līdz baznīcas altārim, - ūdeni u.tml.), kuru tiesa noteica apsūdzētai personai, lai iegūtu no augstākiem spēkiem (dievībām, Dieva), kam bija zināmi patiesie lietas apstākļi, verdiktu attiecīgās apsūdzības sakarā. Kriminālprocesos ordālijai tika pakļauts tikai apsūdzētais, bet civilprocesā - abas puses. Laikmetā, kad dominēja reliģiskais pasaules uzskats, cilvēki neapšaubīja pārdabisko spēku esamību un ticēja, ka tie spējīgi kontrolēt katra indivīda uzvedību. Viduslaiku hronikās ir fiksēti gadījumi, kad vainīgie nespēja izpildīt zvēresta došanas vai ordālijas prasības tādēļ, ka baidījās no Dieva soda. Eiropā Baznīca jau XIII gs., bet vēlāk arī laicīgā vara no ordālijām atteicās.
Literatūra par šo tēmu
- Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992., 336. lpp.
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 271. lpp.
