Atšķirības starp "Potašas vārītava" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Potaša vārītava''' (vc. ''Potaseh Siederey, Pottasch Brennerey'', kr. ''поташня, поташный завод'') - [[manufaktūra]]s tipa ražotne [[Potašs|potaša]] ražošanai viduslaikos un jaunajos laikos. Potašu ieguva, koku pelnus suspendējot (ieberot un iemaisot) karstā ūdenī, lai izšķīdinātu to sastāvā esošo kālija karbonātu, nofiltrējot un pēc tam šķīdumu iztvaicējot. | + | '''Potaša vārītava''' (vc. ''Potaseh Siederey, Pottasch Brennerey'', kr. ''поташня, поташный завод'') jeb '''kālija vārītava''' (vārds "kālijs", lat. ''alkali'', cēlies no arābu "al qalīy" - dedzināti pelni -, savukārt "potaša" nosaukums figurē ģermāņu valodu grupā; līdz ar to, atkarībā no tā, kura valoda kāda rakstiska avota autoram bijusi tuvāka, attiecīgā manufaktūra dēvēta vienā vai otrā vārdā) - [[manufaktūra]]s tipa ražotne [[Potašs|potaša]] ražošanai viduslaikos un jaunajos laikos. Potašu ieguva, koku pelnus suspendējot (ieberot un iemaisot) karstā ūdenī, lai izšķīdinātu to sastāvā esošo kālija karbonātu, nofiltrējot un pēc tam šķīdumu iztvaicējot. |
[[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]] potaša vārītavas bijušas Jelgavā, Kuldīgā, Lutriņos, Saldū, Skrundā, Tērvetē, Valgundē, Biržos, Kursīšos, Jaunaucē, Zvārdē un Baldonē. No katras hercoga domēnes zemnieku saimniecības Lutriņos, Kuldīgā, Saldū, Skrundā, Kursīšos un Zvārdē vajadzēja piegādāt 1 sieku (12-13 kg) apšu, bērza vai alkšņu koku pelnu gadā, bet lapu koku bagātos rajonos Biržos - pat 4-5 sieku pelnus gadā. Jaunauces potaša vārītava apstrādāja līdz 70 sieku pelnu gadā, Kuldīgas un Lutriņu - līdz 120, Saldus - līdz 140, Kursīšu un Zvārdes - līdz 160, Skrundas - līdz 200, bet Biržu līdz pat 2000 sieku pelnu gadā. Jelgavā, Kuldīgā, Lutriņos, Saldū, Skrundā, Tērvetē un Volgundē potaša vārītavas pastāvēja kā papildu ražotnes pie salpetra varītavām, bet Biržos, Kursīšos, Jaunaucē, Zvārdē un Baldonē - pie stikla cepļiem. No 1646. līdz 1656. gadam eksportēja aptuveni 650 pudu potaša. Visvairāk potaša vārītavu bija hercoga Fridriha Kazimira laikā (1682.-1698.), bet Ziemeļu kara laikā tās izpostīja un lielāko daļu vairs neatjaunoja. | [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]] potaša vārītavas bijušas Jelgavā, Kuldīgā, Lutriņos, Saldū, Skrundā, Tērvetē, Valgundē, Biržos, Kursīšos, Jaunaucē, Zvārdē un Baldonē. No katras hercoga domēnes zemnieku saimniecības Lutriņos, Kuldīgā, Saldū, Skrundā, Kursīšos un Zvārdē vajadzēja piegādāt 1 sieku (12-13 kg) apšu, bērza vai alkšņu koku pelnu gadā, bet lapu koku bagātos rajonos Biržos - pat 4-5 sieku pelnus gadā. Jaunauces potaša vārītava apstrādāja līdz 70 sieku pelnu gadā, Kuldīgas un Lutriņu - līdz 120, Saldus - līdz 140, Kursīšu un Zvārdes - līdz 160, Skrundas - līdz 200, bet Biržu līdz pat 2000 sieku pelnu gadā. Jelgavā, Kuldīgā, Lutriņos, Saldū, Skrundā, Tērvetē un Volgundē potaša vārītavas pastāvēja kā papildu ražotnes pie salpetra varītavām, bet Biržos, Kursīšos, Jaunaucē, Zvārdē un Baldonē - pie stikla cepļiem. No 1646. līdz 1656. gadam eksportēja aptuveni 650 pudu potaša. Visvairāk potaša vārītavu bija hercoga Fridriha Kazimira laikā (1682.-1698.), bet Ziemeļu kara laikā tās izpostīja un lielāko daļu vairs neatjaunoja. | ||
Versija, kas saglabāta 2015. gada 19. jūlijs, plkst. 08.43
Potaša vārītava (vc. Potaseh Siederey, Pottasch Brennerey, kr. поташня, поташный завод) jeb kālija vārītava (vārds "kālijs", lat. alkali, cēlies no arābu "al qalīy" - dedzināti pelni -, savukārt "potaša" nosaukums figurē ģermāņu valodu grupā; līdz ar to, atkarībā no tā, kura valoda kāda rakstiska avota autoram bijusi tuvāka, attiecīgā manufaktūra dēvēta vienā vai otrā vārdā) - manufaktūras tipa ražotne potaša ražošanai viduslaikos un jaunajos laikos. Potašu ieguva, koku pelnus suspendējot (ieberot un iemaisot) karstā ūdenī, lai izšķīdinātu to sastāvā esošo kālija karbonātu, nofiltrējot un pēc tam šķīdumu iztvaicējot.
Kurzemes un Zemgales hercogistē potaša vārītavas bijušas Jelgavā, Kuldīgā, Lutriņos, Saldū, Skrundā, Tērvetē, Valgundē, Biržos, Kursīšos, Jaunaucē, Zvārdē un Baldonē. No katras hercoga domēnes zemnieku saimniecības Lutriņos, Kuldīgā, Saldū, Skrundā, Kursīšos un Zvārdē vajadzēja piegādāt 1 sieku (12-13 kg) apšu, bērza vai alkšņu koku pelnu gadā, bet lapu koku bagātos rajonos Biržos - pat 4-5 sieku pelnus gadā. Jaunauces potaša vārītava apstrādāja līdz 70 sieku pelnu gadā, Kuldīgas un Lutriņu - līdz 120, Saldus - līdz 140, Kursīšu un Zvārdes - līdz 160, Skrundas - līdz 200, bet Biržu līdz pat 2000 sieku pelnu gadā. Jelgavā, Kuldīgā, Lutriņos, Saldū, Skrundā, Tērvetē un Volgundē potaša vārītavas pastāvēja kā papildu ražotnes pie salpetra varītavām, bet Biržos, Kursīšos, Jaunaucē, Zvārdē un Baldonē - pie stikla cepļiem. No 1646. līdz 1656. gadam eksportēja aptuveni 650 pudu potaša. Visvairāk potaša vārītavu bija hercoga Fridriha Kazimira laikā (1682.-1698.), bet Ziemeļu kara laikā tās izpostīja un lielāko daļu vairs neatjaunoja.
Resursi internetā par šo tēmu
- Ķīmija Kurzemes hercogistē - kimijas-sk.lv
- Potaša - Latvijas Ķīmijas vēstures muzejs
- Ķīmija Kurzemes hercogistē (1561-1795) - Latvijas ķīmijas vēstures muzejs
