Atšķirības starp "Raganu āmurs" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Raganu āmurs'''<ref>Latīņu valodā šeit ir nevis ''genetivus subiectivus'', bet gan ''genetivus obiectivus'', un tāpēc pareizāk būtu „Āmurs pret raganām”.</ref> jeb '''Raganu veseris''' (viduslat. ''Malleus maleficarum'') - pirmais priekšstatu par raganām, to darbību, instrukciju to atpazīšanai un apkarošanai apkopojums, publicēts Strasbūrā 1487. gadā. Autori ir [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] mūks  [[Šprengers Jakobs|Šprengers]] (1436.-1495.) un Ķelnes universitātes profesors [[Krāmers Henrihs|Institoriss]] (1430.-150.). Ieteica arī spīdzināšanu kā vienu no metodēm, lai panāktu [[ragana]]s atzīšanos. Sastāv no 3 daļām: 1) par Sātanu, buršanos un Dieva aizmiršanu; 2) burvestību veidi un kā sevi no tā pasargāt; 3) kā izskaust vēlmi darīt apkārtējiem ļaunu, buroties. Tika formulēti principi, kāpēc un kā bīskapu un laicīgajām tiesām<ref>Raganu lietas nebija [[inkvizīcija]]s jurisdikcijā, kura izmeklēja tikai [[herēze]]s lietas.</ref> jāierosina tiesvedību pret iespējamo raganu, jāizmeklē apsūdzību un kā jātiesā. XV gs. pirmajā pusē guva popularitāti kā ieteikumu rokasgrāmata izmeklēšanu un tiesu praksē, taču katoliskajās zemēs jau 1490. gadā grāmatu aizliedza kā musinošu uz nekārtībām, iekļaujot [[Aizliegto grāmatu indekss|Aizliegto grāmatu indeksā]]<ref>Populārajā literatūrā dažkārt nezin kāpēc tiek atzīmēts, ka "Raganu āmurs" izdots ar [http://web.archive.org/web/20080523174317/http://www.malleusmaleficarum.org/mm00e.html bullas] svētību, laut arī bulla izdota vairākus gadus pirms grāmatas iznākšanas un no tās satura redzam, ka tā ir tikai apstiprinājums izmeklētāja statusam.</ref> un Katoliskā Baznīca nekad neatzina to kā tiesu praksē izmantojamu materiālu, tomēr grāmata guva popularitāti un tika izdota vācu zemēs 13 reizes līdz 1520. gadam un 16 reizes laikā no 1574. līdz 1669. gadam: Francijā - 11 reizes, Itālijā - 2 reizes. [[Protestanti|Protestantu]] zemēs (Anglijā "Raganu āmurs" izdots 1584., 1595., 1604., 1615., 1620., 1669. gados, bet Nīderlandē XVI gs. pat ieguva likuma spēku) "Raganu āmuru" [[Raganu prāvas|raganu prāvu]] tiesu praksē turpināja izmantot līdz pat XVIII gs.<ref>Eiropā pēdējās 2 raganas tika sadedzinātas 1738. Diseldorfā.</ref>
+
'''Raganu āmurs'''<ref>Latīņu valodā šeit ir nevis ''genetivus subiectivus'', bet gan ''genetivus obiectivus'', un tāpēc pareizāk būtu „Āmurs pret raganām”.</ref> jeb '''Raganu veseris''' (viduslat. ''Malleus maleficarum'') - pirmais priekšstatu par raganām, to darbību, instrukciju to atpazīšanai un apkarošanai apkopojums, publicēts Strasbūrā 1487. gadā. Autori ir [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] mūks  [[Šprengers Jakobs|Šprengers]] (1436.-1495.) un Ķelnes universitātes profesors [[Krāmers Henrihs|Institoriss]] (1430.-150.). Ieteica arī spīdzināšanu kā vienu no metodēm, lai panāktu [[ragana]]s atzīšanos. Sastāv no 3 daļām: 1) par Sātanu, buršanos un Dieva aizmiršanu; 2) burvestību veidi un kā sevi no tā pasargāt; 3) kā izskaust vēlmi darīt apkārtējiem ļaunu, buroties. Tika formulēti principi, kāpēc un kā bīskapu un laicīgajām tiesām<ref>Raganu lietas nebija [[inkvizīcija]]s jurisdikcijā, kura izmeklēja tikai [[herēze]]s lietas.</ref> jāierosina tiesvedību pret iespējamo raganu, jāizmeklē apsūdzību un kā jātiesā. XV gs. pirmajā pusē guva popularitāti kā ieteikumu rokasgrāmata izmeklēšanu un tiesu praksē, taču jau 1490. gadā [[Romas Kūrija]] norobežojās no tās satura, ka "Raganu āmurs" ir tikai tā autoru viedoklis, kam ar Baznīcas oficiālo nostāju nav nekāda sakara<ref>Populārajā literatūrā dažkārt nezin kāpēc tiek atzīmēts, ka "Raganu āmurs" izdots ar [http://web.archive.org/web/20080523174317/http://www.malleusmaleficarum.org/mm00e.html bullas] svētību, laut arī bulla izdota vairākus gadus pirms grāmatas iznākšanas un no tās satura redzam, ka tā ir tikai apstiprinājums dažu personu, t.sk. arī grāmatas autoru herēzes izmeklētāju statusam.</ref> un Katoliskā Baznīca nekad neatzina to kā tiesu praksē izmantojamu materiālu, tomēr grāmata guva popularitāti un tika izdota vācu zemēs 13 reizes līdz 1520. gadam un 16 reizes laikā no 1574. līdz 1669. gadam: Francijā - 11 reizes, Itālijā - 2 reizes. [[Protestanti|Protestantu]] zemēs (Anglijā "Raganu āmurs" izdots 1584., 1595., 1604., 1615., 1620., 1669. gados, bet Nīderlandē XVI gs. pat ieguva likuma spēku) "Raganu āmuru" [[Raganu prāvas|raganu prāvu]] tiesu praksē turpināja izmantot līdz pat XVIII gs.<ref>Eiropā pēdējās 2 raganas tika sadedzinātas 1738. Diseldorfā.</ref>
  
 
==== Atsauces un piezīmes ====
 
==== Atsauces un piezīmes ====

Versija, kas saglabāta 2011. gada 8. janvāris, plkst. 21.01

Raganu āmurs[1] jeb Raganu veseris (viduslat. Malleus maleficarum) - pirmais priekšstatu par raganām, to darbību, instrukciju to atpazīšanai un apkarošanai apkopojums, publicēts Strasbūrā 1487. gadā. Autori ir dominikāņu mūks Šprengers (1436.-1495.) un Ķelnes universitātes profesors Institoriss (1430.-150.). Ieteica arī spīdzināšanu kā vienu no metodēm, lai panāktu raganas atzīšanos. Sastāv no 3 daļām: 1) par Sātanu, buršanos un Dieva aizmiršanu; 2) burvestību veidi un kā sevi no tā pasargāt; 3) kā izskaust vēlmi darīt apkārtējiem ļaunu, buroties. Tika formulēti principi, kāpēc un kā bīskapu un laicīgajām tiesām[2] jāierosina tiesvedību pret iespējamo raganu, jāizmeklē apsūdzību un kā jātiesā. XV gs. pirmajā pusē guva popularitāti kā ieteikumu rokasgrāmata izmeklēšanu un tiesu praksē, taču jau 1490. gadā Romas Kūrija norobežojās no tās satura, ka "Raganu āmurs" ir tikai tā autoru viedoklis, kam ar Baznīcas oficiālo nostāju nav nekāda sakara[3] un Katoliskā Baznīca nekad neatzina to kā tiesu praksē izmantojamu materiālu, tomēr grāmata guva popularitāti un tika izdota vācu zemēs 13 reizes līdz 1520. gadam un 16 reizes laikā no 1574. līdz 1669. gadam: Francijā - 11 reizes, Itālijā - 2 reizes. Protestantu zemēs (Anglijā "Raganu āmurs" izdots 1584., 1595., 1604., 1615., 1620., 1669. gados, bet Nīderlandē XVI gs. pat ieguva likuma spēku) "Raganu āmuru" raganu prāvu tiesu praksē turpināja izmantot līdz pat XVIII gs.[4]

Atsauces un piezīmes

  1. Latīņu valodā šeit ir nevis genetivus subiectivus, bet gan genetivus obiectivus, un tāpēc pareizāk būtu „Āmurs pret raganām”.
  2. Raganu lietas nebija inkvizīcijas jurisdikcijā, kura izmeklēja tikai herēzes lietas.
  3. Populārajā literatūrā dažkārt nezin kāpēc tiek atzīmēts, ka "Raganu āmurs" izdots ar bullas svētību, laut arī bulla izdota vairākus gadus pirms grāmatas iznākšanas un no tās satura redzam, ka tā ir tikai apstiprinājums dažu personu, t.sk. arī grāmatas autoru herēzes izmeklētāju statusam.
  4. Eiropā pēdējās 2 raganas tika sadedzinātas 1738. Diseldorfā.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 173. lpp.

  • Broedel Hans P. The Malleus Maleficarum and the Construction of Witchcraft: Theology and Popular Belief. - Manchester University Press, 2004, ISBN 0719064414
  • Hamilton Alastair. Review of Malleus Maleficarum edited and translated by Christopher S. Mackay and two other books. // Heythrop Journal 48 (3), May 2007, 477–479.
  • Mackay Christopher S. Malleus Maleficarum (2 volumes). - Cambridge University Press, 2006, ISBN 0521859778
  • The Malleus Maleficarum of Kramer and Sprenger. / ed. and trans. by Summers Montague - Dover Publications, 1971, ISBN 0486228029

  • Elmar Bereuter. Hexenhammer. - Herbig: München, 2003, ISBN 3-7766-2341-1
  • Nürnberger Hexenhammer 1491. (Faksimile der Handschrift von 1491 aus dem Stadtarchiv Nürnberg) / Günter Jerouschek (Hrsg.) - Olms: Hildesheim 1992, ISBN 3-487-09380-4
  • Heinrich Kramer (Institoris). Der Hexenhammer : Malleus maleficarum. - Dtv: München, 2003, ISBN 3-423-30780-3
  • Peter Segl. Der Hexenhammer. Entstehung und Umfeld des Malleus maleficarum von 1487. - Böhlau: Köln, 1988, ISBN 3-412-03587-4
  • Jakob Sprenger und Heinrich Institoris. Der Hexenhammer. - Area Verlag: Erftstadt, 2004, ISBN 3-89996-069-6

  • Шпренгер Я., Инститорис Г., Молот ведьм. - Интербук: Москва: 1990, - с. 352

Resursi internetā par šo tēmu