Atšķirības starp "Rasisms" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (Resursi internetā par šo tēmu)
m (Resursi internetā par šo tēmu)
(27 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Rasisms''' – ideoloģija, uzskats, ka viena [[rase]] ir bioloģiski pārāka, labāka par citām, akcentē noteiktas bioloģiski mantotas, nepārvaramas cilvēku iezīmes, izmantojot tās cilvēku segregācijai. Radies XVIII gs. līdz ar [[Koloniālisms|koloniālisma]] uzplaukumu un pirmajiem aizsākumiem cilvēces klasifikācijā un vēlāk attīstījies par pasaules uzkatu. Virknē valstu – Vācijā, Itālijā – rasisms XX gs. kļuva arī par oficiālo valsts ideoloģiju. Dažādās nozarēs – jurisprudencē (starptautiskās konvencijas, nacionālā likumdošana), politoloģijā, antropoloģijā, sociālajās zinātnēs, vēstures zinātnē, - ir savi pieņēmumi un akcenti, kuros rasisms var tikt aplūkots. Rasisms saistās ar daudziem saturā līdzīgiem jēdzieniem ([[ksenofobija]], [[supermasisms]], [[antisemītisms]], [[nacionālisms]] u. c.), kurus vieno dalījums "mēs/svešie" un kas bieži pārklājas.
+
'''Rasisms''' – [[Sociāldarvinisms|sociāldarvinismā]] balstīts [[Ksenofobija|kenofobisks]] uzskats, ka cilvēku [[rase]]s atšķiras ne tikai ar ārējām anatomiskām pazīmēm, bet arī ar spēju sasniegt civilizētības pakāpi, kultūru un intelektuālo līmeni, t.i. rases atšķiras ne tikai vizuāli, bet arī fizioloģiski un intelektuāli.  
  
Historiogrāfijā bieži sastopami sholastiski strīdi, piemēram, par to, vai seno grieķu pretnostatījums hellēņi/barbari ir rasistisks vai tomēr nav. Tau tas neatbild uz jautājumu: kas ir rasisms šodien? Es pieņemu šādu uzskatu pastāvēšanu, tomēr, manuprāt, uz rasismu jāraugās kā uz modernitātes projektu, kas radies 18. gadsimta beigās un vēlāk attīstījies. „Rasisms” Eiropas diskursīvajās praksēs parādās XX gadsimta sākumā, taču historiogrāfijā atšķiras viedokļi par jēdziena rašanos: piemēram, briti uzskata, ka tas pirmoreiz lietots britu periodikā gadsimta sākumā, savukārt franči ir pārliecināti, ka publiskajā sfērā termins pirmoreiz parādījies ap 1902. gadu Alfreda Dreifūsa prāvas sakarībā.
+
Uzskats, vēlāk pamatots arī ar teoriju, radies 19 gs. eiropiešu vidū līdz ar [[Koloniālisms|koloniālisma]] briedumu un pirmajiem aizsākumiem cilvēces klasifikācijā, lai teorētiski pamatotu to, kāpēc koloniju iezemiešu lielākā daļa "necivilizējas", par spīti tiem sniegtajai izglītībai un tehnoloģijām. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā bija radušies vairāki rasisma koncepti. Varam runāt, piemēram, par Žozefu Arturu de Gobino ("Apcerējums par rasu nevienlīdzību", 1853), kuru daudzi uzskata par mūsdienu rasu teorijas pamatlicēju, par vācu komponista Riharda Vāgnera vai Ferensa Lista rasistiskajiem uzskatiem vai arī par Hjūstona Stjuarta Čemberlena ("19. gadsimta pamati", 1899) idejām, kurās mēģināts nopamatot "āriešu rases" radošo spēku, citu rasu nepilnvērtību, ebrejus parādīt kā sabiedrības ārdītājspēku utt.  
  
Pakļautās, koloniālās sabiedrības tika uzskatītas par mazāk attīstītām, tādējādi, kā, piemēram, uzskatīja franču domātājs Ernests Renāns, nav nekā ļauna, ja eiropieši kā rasiski augstvērīgāki šīs vājās, neattīstītās sabiedrības pakļauj. Kādēļ tas jādara, to apliecina, piemēram, vēl viens koloniālisma ideologs rakstnieks Radjards Kiplings, postulēdams, ka tādējādi briti nes savu nastu, sniedzot kultūru citām tautām. Koloniālisma attaisnojums izpaudās caur to, ka lielās kolonizatoru nācijas mēģināja līdz civilizācijas, respektīvi, savam līmenim pacelt šīs vāji attīstītās tautas. Tas ir tipisks XIX gadsimta viedoklis, ka eksistē gan augsti, gan arī zemi attīstītās kultūras, un kolonizatori lielā mērā uzstājās kā vecāki, tēvi, bet kolonisti bija kā bērni, kuri jāaudzina, kamēr sasniedz noteiktu izaugsmes pakāpi. XIX gadsimtā parādījās arī jauna zinātne, ko mūsdienās pazīstam kā antropoloģiju, kas veidojās, saplūstot fiziskajai antropoloģijai un etnogrāfijai. Fiziskā antropoloģija pieņēma rasu atšķirības konceptu, jo nebija iespējams to noliegt (bija acīmredzami, ka melnādaini cilvēki vai kādas iezemiešu ciltis fiziski kaut vai ar savu ādas krāsu atšķīrās no eiropiešiem). Šis koncepts ieguva rasistisku nokrāsu, kad to saistīja ar evolūcijas teoriju. Ar zinātni nesaistīti, taču aktīvi publicisti šīs teorijas izmantoja, atvasinot rasismu kā ideoloģiju. XIX gs. beigās un XX gs. sāķumā bija radušies ļoti dažādi rasisma koncepti. Varam runāt, piemēram, par Žozefu Arturu de Gobino ("Apcerējums par rasu nevienlīdzību", 1853), kuru daudzi uzskata par mūsdienu rasu teorijas pamatlicēju, par vācu komponista Riharda Vāgnera vai Ferensa Lista rasistiskajiem uzskatiem vai arī par Hjūstona Stjuarta Čemberlena ("19. gadsimta pamati", 1899) idejām, kurās mēģināts nopamatot "āriešu rases" radošo spēku, citu rasu nepilnvērtību, ebrejus parādīt kā sabiedrības ārdītājspēku utt. Visas šīs idejas līdz loģiskam noslēgumam tika novestas Otrā pasaules kara laikā, [[Nacisms|nacistiem]] instrumentalizējot rasismu, tam kļūstot par neatņemamu politikas sastāvdaļu ar visām no tā izrietošajām sekām, kas izsauca krasu rasisma noliegšanu.
+
„Rasisms” Eiropas diskursīvajās praksēs parādās 20. gadsimta sākumā, taču historiogrāfijā atšķiras viedokļi par jēdziena rašanos: piemēram, britu pētnieki uzskata, ka tas pirmoreiz lietots britu periodikā jau 19. gs. sākumā, savukārt franču pētnieku vidū dominē viedoklis, ka publiskajā sfērā termins pirmoreiz parādījies tikai ap 1902. gadu Alfreda Dreifūsa prāvas sakarā. Dažādās nozarēs – jurisprudencē (starptautiskās konvencijas, nacionālā likumdošana), politoloģijā, antropoloģijā, sociālajās zinātnēs, vēstures zinātnē, - ir savi pieņēmumi un akcenti, kuros rasisms var tikt aplūkots. Rasisms saistās ar daudziem saturā līdzīgiem jēdzieniem ([[ksenofobija]], [[supermasisms]], [[antisemītisms]], [[nacionālisms]] u. c.), kurus vieno dalījums "mēs/svešie" un kas bieži pārklājas tik ļoti, ka tikai speciālisti spēj tipoloģizēt konkrētu izpausmi.  
  
XX gs. 70.-80. gados Rietumos var runāt par divu rasisma vai neorasisma veidu parādīšanos.
+
20. gs. pirmajā pusē virknē valstu – Vācijā, Itālijā, Dienvidāfrikas republikā u.c. – rasisms kļuva arī par oficiālo valsts ideoloģiju (visilgāk saglabājās Dienvidāfrikas republikā, kur 20. gs. beigās "balto" rasismu nomainīja "melnais" rasisms). Daudzās zemēs (piemēram, Japāna, Dienvidkoreja u.c.) t.s. "dzeltenā" rasisma idejas tika un tiek atbalstītas valstiskā līmenī, taču neoficiāli.
* '''Institucionālais rasism''' lai arī afroamerikāņu tiesību aizstāvji ASV panāca pilnīgu rasu segregācijas atcelšanu juridiskā līmenī, tomēr segregācija saglabājās sadzīvē. To skaidro ar teoriju, ka rasisms var pastāvēt institucionālā līmenī, proti, rasismam ir institucionālais pamats – tas ir raksturīgs valsts struktūrelements, lai arī paši rasisma aktori jeb realizētāji sevi par rasistiem neuzskata. Faktiski struktūras darbojas autonomi no aktoriem: institūcijas rada sev patstāvīgus likumus, kas darbojas neatkarīgi no cilvēku gribas. Šodien akadēmiskajā vidē šie momenti vairāk netiek akcentēti, uzskatot tos par aizgājušā laika strukturālisma blakni.
 
* '''Kultūrrasisms''' – pamato rasu nevienlīdzību ar kulturālām atšķirībām, piemēram, melnādainie nav spējīgi integrēties balto cilvēku sabiedrībā un pieņemt kultūras vērtības nevis tāpēc, ka viņi ir melnādaini, bet gan tādēļ, ka pieder pie citas kultūras – atšķirīgām vērtībām, dzīvesveida. Mūsdienās kultūrrasismu uzskata par vienu no izplatītākajiem rasisma veidiem.  Dažādās historiogrāfiskajās tradīcijās šis koncepts dēvēts atšķirīgi, piemēram, Amerikā to sauc par simbolisko rasismu, Apvienotajā Karalistē – neorasismu, Francijā – diferencējošo rasismu. PSRS kultūrrasisms izpaudās etnicitātes formā (pasē ierakstīta cilvēka tautība, ko nekādi nevarēja mainīt u.tml.), un etnonacionālisms arī mūsdienās ir visizplatītākā rasisma forma Krievijā un postpadomju sfērā.
 
  
Latvijā bioloģiskais rasisms Latvijā nebija iespējams, jo iedzīvotāju starpā nepastāvēja gana izteiktas atšķirības, kas varētu to veicināt. Tomēr no mūsdienu teorētiskā skatījuma, rasistiskie uzskati pastāv, aktualizējas un tiek pausti arī te. Latvijā rasisma rašanās cēloņi ir līdzīgi kā citur Eiropā, tomēr sastopamas arī vairākas atšķirības. Pirmā no tām ir vēsturisko traumu izmantošana nācijas un latviešu politiskā nacionālisma konstruēšanas periodā XIX gs. beigās un XX gs. pirmajā pusē, radot visai izteiktu etnorasismu, kas sākotnēji visai labās attiecības starp liberāli noskaņotajiem vāciešiem un jaunlatviešiem noveda pie „mūžīgā naida” starp abām Latvijas pamattautām un vācbaltiešu politiskā nacionālisma dzimšanas, kā arī skāra vietējās marginalizētās grupas – čigānus un ebrejus. Arī pozitīvi vērtējamajam nacionālās pašapziņas pieaugumam XX gadsimta pirmajā pusē ir sava ēnas puse – citu stigmatizēšana un izstumšana. Historiogrāfijā tas sākts pētīt XXI gs. sākumā, un jau ir lasāma virkne patiešām labu publikāciju (īpaši nozīmīga šajā sakarā ir Ilzes Boldānes disertācija par etniskajiem stereotipiem un to veidošanos Latvijā; par antisemītismu un citām izpausmēm Latvijas teritorijā savos pētījumos rakstījis Aivars Stranga, Māris Goldmanis).
+
20. gs. 70.-80. gados Rietumos var runāt par divu neorasisma veidu parādīšanos:
 +
* '''Institucionālais rasisms''' – lai arī afroamerikāņu tiesību aizstāvji ASV panāca pilnīgu rasu segregācijas atcelšanu juridiskā līmenī, tomēr segregācija saglabājās sadzīvē. To skaidro ar teoriju, ka rasisms var pastāvēt institucionālā līmenī, proti, rasismam ir institucionālais pamats – tas ir raksturīgs valsts struktūrelements, lai arī paši rasisma aktori jeb realizētāji sevi par rasistiem neuzskata. Faktiski struktūras darbojas autonomi no aktoriem: institūcijas rada sev patstāvīgus likumus, kas darbojas neatkarīgi no cilvēku gribas. Šodien akadēmiskajā vidē šie momenti vairāk netiek akcentēti, uzskatot tos par aizgājušā laika strukturālisma blakni.
 +
* '''Kultūrrasisms''' – pamato rasu nevienlīdzību ar kulturālām atšķirībām, piemēram, melnādainie nav spējīgi integrēties balto cilvēku sabiedrībā un pieņemt kultūras vērtības nevis ādas krāsas dēļ, bet gan tādēļ, ka rases dēļ pieder pie kardināli citas kultūras – atšķirīgām vērtībām, dzīvesveida. Āzijas zemēs rasisms balstās uz koncepciju, ka Āzija ir civilizācijas šūpulis un vieta, bet Rietumos valda tehnoloģiskais barbarisms. Āfrikāņu izcelsmes kopienās visai izplatīts t.s. "melnais rasisms", ka būt melnādainam ir kas īpašs,  tumšādaini ļaudis ir "vērtīgāki", vēsturiski cietuši - tāpēc melnā rase ir īpaša, pelnījusi īpašu attieksmi. Mūsdienās kultūrrasismu uzskata par vienu no izplatītākajiem rasisma veidiem.  Dažādās historiogrāfiskajās tradīcijās šis koncepts dēvēts atšķirīgi, piemēram, Amerikā to sauc par simbolisko rasismu, Apvienotajā Karalistē – neorasismu, Francijā – diferencējošo rasismu. PSRS kultūrrasisms izpaudās etnicitātes formā (pasē ierakstīta cilvēka tautība, ko nekādi nevarēja mainīt u.tml.), un '''etnorasisms''' jeb [[šovinisms]] arī mūsdienās ir visizplatītākā rasisma forma postpadomju sfērā.
 +
 
 +
Skat. arī: [[kukluksklans]]
  
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
25. rindiņa: 27. rindiņa:
 
----
 
----
 
* [http://www.eugenicsarchive.org/eugenics/image_header.pl?id=1516&printable=1&detailed=0 Manual of the Mental Examination of Aliens, United States Public Health Service, 1918]
 
* [http://www.eugenicsarchive.org/eugenics/image_header.pl?id=1516&printable=1&detailed=0 Manual of the Mental Examination of Aliens, United States Public Health Service, 1918]
 +
* [https://www.youtube.com/watch?v=o6J7ELogvrg Kill the Farmer kill the Boer they sing in South Africa - Black Racism]
  
 
[[Kategorija:Ideoloģijas un politika]]
 
[[Kategorija:Ideoloģijas un politika]]

Versija, kas saglabāta 2021. gada 6. maijs, plkst. 07.01

Rasismssociāldarvinismā balstīts kenofobisks uzskats, ka cilvēku rases atšķiras ne tikai ar ārējām anatomiskām pazīmēm, bet arī ar spēju sasniegt civilizētības pakāpi, kultūru un intelektuālo līmeni, t.i. rases atšķiras ne tikai vizuāli, bet arī fizioloģiski un intelektuāli.

Uzskats, vēlāk pamatots arī ar teoriju, radies 19 gs. eiropiešu vidū līdz ar koloniālisma briedumu un pirmajiem aizsākumiem cilvēces klasifikācijā, lai teorētiski pamatotu to, kāpēc koloniju iezemiešu lielākā daļa "necivilizējas", par spīti tiem sniegtajai izglītībai un tehnoloģijām. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā bija radušies vairāki rasisma koncepti. Varam runāt, piemēram, par Žozefu Arturu de Gobino ("Apcerējums par rasu nevienlīdzību", 1853), kuru daudzi uzskata par mūsdienu rasu teorijas pamatlicēju, par vācu komponista Riharda Vāgnera vai Ferensa Lista rasistiskajiem uzskatiem vai arī par Hjūstona Stjuarta Čemberlena ("19. gadsimta pamati", 1899) idejām, kurās mēģināts nopamatot "āriešu rases" radošo spēku, citu rasu nepilnvērtību, ebrejus parādīt kā sabiedrības ārdītājspēku utt.

„Rasisms” Eiropas diskursīvajās praksēs parādās 20. gadsimta sākumā, taču historiogrāfijā atšķiras viedokļi par jēdziena rašanos: piemēram, britu pētnieki uzskata, ka tas pirmoreiz lietots britu periodikā jau 19. gs. sākumā, savukārt franču pētnieku vidū dominē viedoklis, ka publiskajā sfērā termins pirmoreiz parādījies tikai ap 1902. gadu Alfreda Dreifūsa prāvas sakarā. Dažādās nozarēs – jurisprudencē (starptautiskās konvencijas, nacionālā likumdošana), politoloģijā, antropoloģijā, sociālajās zinātnēs, vēstures zinātnē, - ir savi pieņēmumi un akcenti, kuros rasisms var tikt aplūkots. Rasisms saistās ar daudziem saturā līdzīgiem jēdzieniem (ksenofobija, supermasisms, antisemītisms, nacionālisms u. c.), kurus vieno dalījums "mēs/svešie" un kas bieži pārklājas tik ļoti, ka tikai speciālisti spēj tipoloģizēt konkrētu izpausmi.

20. gs. pirmajā pusē virknē valstu – Vācijā, Itālijā, Dienvidāfrikas republikā u.c. – rasisms kļuva arī par oficiālo valsts ideoloģiju (visilgāk saglabājās Dienvidāfrikas republikā, kur 20. gs. beigās "balto" rasismu nomainīja "melnais" rasisms). Daudzās zemēs (piemēram, Japāna, Dienvidkoreja u.c.) t.s. "dzeltenā" rasisma idejas tika un tiek atbalstītas valstiskā līmenī, taču neoficiāli.

20. gs. 70.-80. gados Rietumos var runāt par divu neorasisma veidu parādīšanos:

  • Institucionālais rasisms – lai arī afroamerikāņu tiesību aizstāvji ASV panāca pilnīgu rasu segregācijas atcelšanu juridiskā līmenī, tomēr segregācija saglabājās sadzīvē. To skaidro ar teoriju, ka rasisms var pastāvēt institucionālā līmenī, proti, rasismam ir institucionālais pamats – tas ir raksturīgs valsts struktūrelements, lai arī paši rasisma aktori jeb realizētāji sevi par rasistiem neuzskata. Faktiski struktūras darbojas autonomi no aktoriem: institūcijas rada sev patstāvīgus likumus, kas darbojas neatkarīgi no cilvēku gribas. Šodien akadēmiskajā vidē šie momenti vairāk netiek akcentēti, uzskatot tos par aizgājušā laika strukturālisma blakni.
  • Kultūrrasisms – pamato rasu nevienlīdzību ar kulturālām atšķirībām, piemēram, melnādainie nav spējīgi integrēties balto cilvēku sabiedrībā un pieņemt kultūras vērtības nevis ādas krāsas dēļ, bet gan tādēļ, ka rases dēļ pieder pie kardināli citas kultūras – atšķirīgām vērtībām, dzīvesveida. Āzijas zemēs rasisms balstās uz koncepciju, ka Āzija ir civilizācijas šūpulis un vieta, bet Rietumos valda tehnoloģiskais barbarisms. Āfrikāņu izcelsmes kopienās visai izplatīts t.s. "melnais rasisms", ka būt melnādainam ir kas īpašs, tumšādaini ļaudis ir "vērtīgāki", vēsturiski cietuši - tāpēc melnā rase ir īpaša, pelnījusi īpašu attieksmi. Mūsdienās kultūrrasismu uzskata par vienu no izplatītākajiem rasisma veidiem. Dažādās historiogrāfiskajās tradīcijās šis koncepts dēvēts atšķirīgi, piemēram, Amerikā to sauc par simbolisko rasismu, Apvienotajā Karalistē – neorasismu, Francijā – diferencējošo rasismu. PSRS kultūrrasisms izpaudās etnicitātes formā (pasē ierakstīta cilvēka tautība, ko nekādi nevarēja mainīt u.tml.), un etnorasisms jeb šovinisms arī mūsdienās ir visizplatītākā rasisma forma postpadomju sfērā.

Skat. arī: kukluksklans

Literatūra par šo tēmu

  • MacMaster N. Racism in Europe: 1870–2000. - Palgrave: London, 2001.
  • Perry M., Schweitzer F. M. Antisemitism: Myth and Hate from Antiquity to the Present. - Palgrave: New York, 2011.
  • Marx A. W. Faith in Nation: Exclusionary Origins of Nationalism. - Oxford University Press: Oxford, 2003.
  • Jackson J. P., Weidman N. M. Race, Racism, and Science: Social Impact and Interaction. - ABC-CLIO: SantaBarbara, 2004.

  • Geulen C. Geschichte des Rassismus. - C.H. Beck: München, 2007.

Resursi internetā par šo tēmu