Rasisms
Rasisms – ideoloģija, uzskats, ka viena rase ir bioloģiski pārāka, labāka par citām, akcentē noteiktas bioloģiski mantotas, nepārvaramas cilvēku iezīmes, izmantojot tās cilvēku segregācijai. Radies XVIII gs. līdz ar koloniālisma uzplaukumu un pirmajiem aizsākumiem cilvēces klasifikācijā un vēlāk attīstījies par pasaules uzkatu. Virknē valstu – Vācijā, Itālijā – rasisms XX gs. kļuva arī par oficiālo valsts ideoloģiju. Dažādās nozarēs – jurisprudencē (starptautiskās konvencijas, nacionālā likumdošana), politoloģijā, antropoloģijā, sociālajās zinātnēs, vēstures zinātnē, - ir savi pieņēmumi un akcenti, kuros rasisms var tikt aplūkots. Rasisms saistās ar daudziem saturā līdzīgiem jēdzieniem (ksenofobija, supermasisms, antisemītisms, nacionālisms u. c.), kurus vieno dalījums "mēs/svešie" un kurus bieži lieto kā sinonīmus.
Historiogrāfijā bieži sastopami sholastiski strīdi, piemēram, par to, vai seno grieķu pretnostatījums hellēņi/barbari ir rasistisks vai tomēr nav. Tau tas neatbild uz jautājumu: kas ir rasisms šodien? Es pieņemu šādu uzskatu pastāvēšanu, tomēr, manuprāt, uz rasismu jāraugās kā uz modernitātes projektu, kas radies 18. gadsimta beigās un vēlāk attīstījies. „Rasisms” Eiropas diskursīvajās praksēs parādās XX gadsimta sākumā, taču historiogrāfijā atšķiras viedokļi par jēdziena rašanos: piemēram, briti uzskata, ka tas pirmoreiz lietots britu periodikā gadsimta sākumā, savukārt franči ir pārliecināti, ka publiskajā sfērā termins pirmoreiz parādījies ap 1902. gadu Alfreda Dreifūsa prāvas sakarībā.
Pakļautās, koloniālās sabiedrības tika uzskatītas par mazāk attīstītām, tādējādi, kā, piemēram, uzskatīja franču domātājs Ernests Renāns, nav nekā ļauna, ja eiropieši kā rasiski augstvērīgāki šīs vājās, neattīstītās sabiedrības pakļauj. Kādēļ tas jādara, to apliecina, piemēram, vēl viens koloniālisma ideologs rakstnieks Radjards Kiplings, postulēdams, ka tādējādi briti nes savu nastu, sniedzot kultūru citām tautām. Koloniālisma attaisnojums izpaudās caur to, ka lielās kolonizatoru nācijas mēģināja līdz civilizācijas, respektīvi, savam līmenim pacelt šīs vāji attīstītās tautas. Tas ir tipisks XIX gadsimta viedoklis, ka eksistē gan augsti, gan arī zemi attīstītās kultūras, un kolonizatori lielā mērā uzstājās kā vecāki, tēvi, bet kolonisti bija kā bērni, kuri jāaudzina, kamēr sasniedz noteiktu izaugsmes pakāpi. XIX gadsimtā parādījās arī jauna zinātne, ko mūsdienās pazīstam kā antropoloģiju, kas veidojās, saplūstot fiziskajai antropoloģijai un etnogrāfijai. Fiziskā antropoloģija pieņēma rasu atšķirības konceptu, jo nebija iespējams to noliegt (bija acīmredzami, ka melnādaini cilvēki vai kādas iezemiešu ciltis fiziski kaut vai ar savu ādas krāsu atšķīrās no eiropiešiem). Šis koncepts ieguva rasistisku nokrāsu, kad to saistīja ar evolūcijas teoriju. Ar zinātni nesaistīti, taču aktīvi publicisti šīs teorijas izmantoja, atvasinot rasismu kā ideoloģiju. XIX gs. beigās un XX gs. sāķumā bija radušies ļoti dažādi rasisma koncepti. Varam runāt, piemēram, par Žozefu Arturu de Gobino ("Apcerējums par rasu nevienlīdzību", 1853), kuru daudzi uzskata par mūsdienu rasu teorijas pamatlicēju, par vācu komponista Riharda Vāgnera vai Ferensa Lista rasistiskajiem uzskatiem vai arī par Hjūstona Stjuarta Čemberlena ("19. gadsimta pamati", 1899) idejām, kurās mēģināts nopamatot "āriešu rases" radošo spēku, citu rasu nepilnvērtību, ebrejus parādīt kā sabiedrības ārdītājspēku utt. Visas šīs idejas līdz loģiskam noslēgumam tika novestas Otrā pasaules kara laikā, nacistiem instrumentalizējot rasismu, tam kļūstot par neatņemamu politikas sastāvdaļu ar visām no tā izrietošajām sekām
