Reformācija
Reformācija - reformu kustība, kas XVI gs. aptvēra Romas Katoļu Baznīcu galarezultātā noveda pie Baznīcas sašķelšanās, atdaloties no tās protestantismam.
Kā ticības forma, reformācija bija aicinājums atgriezties pie agrīnās kristietības kulta formām, kad vēl nebija Baznīcas kā laicīgas institūcijas (reformatoru izpratnē), sadzīvē tā bija Rietumeiropas nabadzīgo ziemeļu iedzīvotāju vēršanās pret Renesanses pārņemto dienvidu "izvirtīgo" dzīvi, politiski - Baznīcas laicīgās varas apkarošana un īpašumu sagrābšana. Aizsāka ticības karu gadsimtu Eiropā, kontrrenesansi kultūrā, feodālās sabiedrības sairšanu. Laikmetu, kas sekoja reformācijai, no apm. XVI gs. vidus līdz pat XIX gs. beigām var raksturot kā arvien jaunu konfesiju un sektu rašanās laikmetu, kurā notika reformācijas protestantisma padziļināšanās gan kvalitatīvā veidā - nonākot līdz protestantisko mācību galējībām, gan kvantitatīvā ziņā - pieslejoties protestantismam jaunām masām misijas un evaņģelizācijas ceļā.
Literatūra
- Reformācija. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 356. lpp.
- Vēbers Makss. Reliģijas socioloģija. - LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 2004.
- Garadža V. Protestantisms. - Liesma: Rīga, 1973., 179 lpp.
