Riga

Riga (mūsdienu Rīga) - pilsēta Livonijā, Daugavas labajā krastā, apmēram 15 km attālumā no upes ietekas jūrā. Pilsētas dienvidu un austrumu dabiskā robeža bija Daugavas pieteka – Rīgas upe, vēlāk saukta arī par Rīdzeni (vai, tai sašaurinoties - Rīdziņu). Pie Rīgas upes ietekas Daugavā bija izdevīga vieta ostai – paplašinājums, ko sauca par Rīgas ezeru. Vēlākais pilsētas vēsturiskais centrs bija apdzīvots jau XII gs. - te atradās vietējo iedzīvotāju ciemi (viens pie Rīgas ezera, otrs – pie Rīgas upes ietekas Daugavā). Šo ciemu tuvumā savas mītnes iekārtoja pirmie tirgotāji un misionāri no Eiropas, savām pirmajām būvēm apkārt uzberot zemes valni un uzceļot koka pāļu žogu – palisādi. 1207. gadā tika celts mūris, kuru 1210. gadā pagarināja līdz Daugavai - nocietinājumu siena ieslēdza arī vietējo iedzīvotāju ciemus, bet kopš 1234. gada mūris apjoza arī pilsētas ziemeļu daļu (2,2 km garais mūris norobežoja no apkārtnes 28 ha lielu pilsētu). XV gs. pilsētai sauszemes pusē aiz Rīdzenes upes papildus mūrim sāka būvēt nocietinājumu valni, kas šajā Rīgas daļā tika pabeigts 1554. gadā. Pilsētas teritorija palielinājās līdz 35 ha, bet iedzīvotāju skaits 1558. gadā sasniedza 12 000. Pilsētas platība līdz nocietinājumu sistēmas likvidēšanai vairs nemainījās. Iedzīvotāju skaits pieauga un 1844. gadā vaļņu ieskautajā teritorijā, t.s. iekšpilsētā jeb Iekšrīgā, dzīvoja 14 337 cilvēki.

Dažas blīvāk apdzīvotas vietas ārpus pilsētas mūra avotos minētas jau kopš XIV gs. Sākot ar XVII gs., apdzīvotība ārpus mūriem kļuva blīvāka un iezīmējās topošo priekšpilsētu galvenie veidošanās virzieni, kas sakrita ar nozīmīgākajiem satiksmes ceļiem. 1626. gadā, kad zviedri bija iekarojuši Rīgu, priekšpilsētas norobežoja ar palisādēm, kuras veidoja Rīgas ārējo nocietinājumu joslu. Vaļņos un palisādēs iekļautās teritorijas platība bija 226 ha. 1772. gadā pilsētas valņu priekšā izveidoja 400 m platu neapbūvētu joslu – esplanādi, un 1784. gadā palisādēs iekļautā pilsētas teritorija Daugavas labajā krastā sasniedza jau 440 ha. Cilvēki turpināja apmesties pilsētas tuvumā arī ārpus palisādēm, un 1808. gadā nozīmi zaudējušās palisādes nojauca. Divu gadsimtu laikā priekšpilsētas gan teritorijas, gan apdzīvotības ziņā bija ievērojami pārsniegušas iekšpilsētu. Lēnāk veidojās Pārdaugava un vēl 18. gadsimtā tā mazāk līdzinājās priekšpilsētai, vairāk – atsevišķām apdzīvotām vietām.

Līdz XVIII gs. 80. gadiem pilsētas administratīvās robežas faktiski sakrita ar ārējo nocietinājumu (palisāžu) robežu. 1787. gadā, kad uz Rīgu attiecināja Krievijas impērijas policijas noteikumus, pilsētu un priekšpilsētas sadalīja daļās un kvartālos, nosakot pilsētas policijai pakļautās teritorijas robežas. Policijas novads bija 3300 ha liels. 1828. gadā Rīgas pilsētas teritorijai – t.s. Rīgas policijas iecirknim – pirmo reizi oficiāli noteica robežas, nošķirot pilsētas policijai pakļauto teritoriju no lauku policijai pakļautā Rīgas patrimoniālā apgabala. Rīgas un tās priekšpilsētu kopējā platība sasniedza ap 5200 ha. 1877. gadā, ieviešot Krievijas pilsētu likumu, Rīgas administratīvajai pārvaldei pakļāva atsevišķas teritorijas no patrimoniālapgabala. Līdz ar to praksē tika izjauktas starp pilsētu un lauku novadu 1828. gadā noteiktās robežas un pilsētas administratīvā vara pārzināja plašāku teritoriju nekā pilsētas policija. XIX gs. Rīga varēja augt un attīstīties tikai uz priekšpilsētu rēķina. Gadsimta vidū vaļņu ietvertā pilsēta vairs bija tikai niecīga daļa no priekšpilsētām. Vaļņu sistēma arī militāri bija novecojusi, tādēļ 1857.-1863. gados nojauca vaļņus pilsētas austrumu pusē, un Iekšrīga apvienojās ar Ārrīgu. Rīga strauji izauga par lielpilsētu. Iedzīvotāju skaits palielinājās no 61 800 1857. gadā līdz 517 000 1913. gadā. 1888. gadā pēc Baltijas provinču policijas iestāžu reformas, kad daļu no patrimoniālā apgabala, kas bija vairāk apbūvēta un neietilpa muižu zemēs (ap 19000 ha) nodeva Rīgas pilsētas policijai. Tādējādi XX gs, sākumā Rīgas robežas joprojām juridiski aptvēra 5200 ha, bet faktiski pilsētas administratīvajām iestādēm bija pakļauta lielāka teritorija – ap 9014 ha.