Atšķirības starp "Romāņu tautas" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Romāņu tautas''' - [[Indoeiropieši|indoeiropiešu]] valodu saimes [[Tauta|tautas]] Dienvideiropā, kuru etnoģenēzes procesi norisa romanizācijas jeb latinizācijas ietekmē, pārņemot daudzas [[Senā Roma|Romas impērijas]] kultūras iezīmes (saplūstot latīņu valodai ar vietējām valodām, radās jauni latīņu valodas dialekti vai pat jaunas valodas - t.s. romāņu valodu grupa). Šīs tautas veidojās [[Viduslaiki|agrajos viduslaikos]], līdz ar t.s. [[Barbaru karaistes|barbaru karalistēm]] (franku, burgundu, vestgotu, svēbu, ostgotu, langobardu u.c.), šo cilšu sabiedrībai veidojot savdabīgu simbiozi ar iekarotajiem romiešiem un [[ķelti]]em. | '''Romāņu tautas''' - [[Indoeiropieši|indoeiropiešu]] valodu saimes [[Tauta|tautas]] Dienvideiropā, kuru etnoģenēzes procesi norisa romanizācijas jeb latinizācijas ietekmē, pārņemot daudzas [[Senā Roma|Romas impērijas]] kultūras iezīmes (saplūstot latīņu valodai ar vietējām valodām, radās jauni latīņu valodas dialekti vai pat jaunas valodas - t.s. romāņu valodu grupa). Šīs tautas veidojās [[Viduslaiki|agrajos viduslaikos]], līdz ar t.s. [[Barbaru karaistes|barbaru karalistēm]] (franku, burgundu, vestgotu, svēbu, ostgotu, langobardu u.c.), šo cilšu sabiedrībai veidojot savdabīgu simbiozi ar iekarotajiem romiešiem un [[ķelti]]em. | ||
| + | |||
| + | Skaitliski lielākā romāņu tauta - franči, - sāka veidoties agrajos viduslaikos [[Franku valsts]] un [[Burgundu valsts]] zemēs, tālākajam procesam noritot jau [[Francijas karaliste|Francijas karalistē]], pamazām unificējoties un savstarpēji tuvinoties ģermāņu ([[Franki|franku]] un [[Burgundi|burgundu]]), ķeltu un romiešu elementiem. | ||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 21. maijs, plkst. 07.21
Romāņu tautas - indoeiropiešu valodu saimes tautas Dienvideiropā, kuru etnoģenēzes procesi norisa romanizācijas jeb latinizācijas ietekmē, pārņemot daudzas Romas impērijas kultūras iezīmes (saplūstot latīņu valodai ar vietējām valodām, radās jauni latīņu valodas dialekti vai pat jaunas valodas - t.s. romāņu valodu grupa). Šīs tautas veidojās agrajos viduslaikos, līdz ar t.s. barbaru karalistēm (franku, burgundu, vestgotu, svēbu, ostgotu, langobardu u.c.), šo cilšu sabiedrībai veidojot savdabīgu simbiozi ar iekarotajiem romiešiem un ķeltiem.
Skaitliski lielākā romāņu tauta - franči, - sāka veidoties agrajos viduslaikos Franku valsts un Burgundu valsts zemēs, tālākajam procesam noritot jau Francijas karalistē, pamazām unificējoties un savstarpēji tuvinoties ģermāņu (franku un burgundu), ķeltu un romiešu elementiem.
Literatūra par šo tēmu
- Grasmane I., Klišāns V. Viduslaiku vēsture. 1. daļa. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds: Rīga, 1996., 25.-28. lpp.
