Atšķirības starp "Romāņu tautas" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Romāņu tautas''' - [[Indoeiropieši|indoeiropiešu]] valodu saimes [[Tauta|tautas]] Dienvideiropā, kuru etnoģenēzes procesi norisa romanizācijas jeb latinizācijas ietekmē, pārņemot daudzas [[Senā Roma|Romas impērijas]] kultūras iezīmes (saplūstot latīņu valodai ar vietējām valodām, radās jauni latīņu valodas dialekti vai pat jaunas valodas - t.s. romāņu valodu grupa). Šīs tautas veidojās [[Viduslaiki|agrajos viduslaikos]], līdz ar t.s. [[Barbaru karaistes|barbaru karalistēm]] (franku, burgundu, vestgotu, svēbu, ostgotu, langobardu u.c.), šo cilšu sabiedrībai veidojot savdabīgu simbiozi ar iekarotajiem romiešiem un [[ķelti]]em. | + | '''Romāņu tautas''' - [[Indoeiropieši|indoeiropiešu]] valodu saimes [[Tauta|tautas]] Dienvideiropā, kuru etnoģenēzes procesi norisa romanizācijas jeb latinizācijas ietekmē, pārņemot daudzas [[Senā Roma|Romas impērijas]] kultūras iezīmes (saplūstot latīņu valodai ar vietējām valodām, radās jauni latīņu valodas dialekti vai pat jaunas valodas - t.s. romāņu valodu grupa, kuras pamatā ir latīņu valoda). Šīs tautas veidojās [[Viduslaiki|agrajos viduslaikos]], līdz ar t.s. [[Barbaru karaistes|barbaru karalistēm]] (franku, burgundu, vestgotu, svēbu, ostgotu, langobardu u.c.), šo cilšu sabiedrībai veidojot savdabīgu simbiozi ar iekarotajiem romiešiem un [[ķelti]]em. |
Skaitliski lielākā romāņu tauta - franči, - sāka veidoties agrajos viduslaikos [[Franku valsts]] un [[Burgundu valsts]] zemēs, tālākajam procesam noritot jau [[Francijas karaliste|Francijas karalistē]], pamazām unificējoties un savstarpēji tuvinoties ģermāņu ([[Franki|franku]] un [[Burgundi|burgundu]]), ķeltu un romiešu elementiem. Kopš IX gs. rodami rakstu pieminekļi t.s. senfranču valodā (kurā runāja Ildefransas apkaimē), bet t.s. vidusfranču periodā (XIV-XVI gs.) norisa politiskās konsolidācijas un centralizācijas procesi, vecfranču valodai administratīvajā lietvedībā sākot izspiest latīņu valodu un liekot pamatus franču literārajai valodai (šajā laikā karalistē dominēja divi visai atšķirīgi pamatdialekti - franču un provansiešu, - kā arī milzums sīkāku dialektu perifērijā). Tautas tapšanas process noslēdzās [[Lielā Franču revolūcija|Franču revolūcijas]] laikā, kad bija izveidojusies vienota un unificēta franču literārā valoda, lielākā daļa pavalstnieku sāka sev identificēt kā frančus. | Skaitliski lielākā romāņu tauta - franči, - sāka veidoties agrajos viduslaikos [[Franku valsts]] un [[Burgundu valsts]] zemēs, tālākajam procesam noritot jau [[Francijas karaliste|Francijas karalistē]], pamazām unificējoties un savstarpēji tuvinoties ģermāņu ([[Franki|franku]] un [[Burgundi|burgundu]]), ķeltu un romiešu elementiem. Kopš IX gs. rodami rakstu pieminekļi t.s. senfranču valodā (kurā runāja Ildefransas apkaimē), bet t.s. vidusfranču periodā (XIV-XVI gs.) norisa politiskās konsolidācijas un centralizācijas procesi, vecfranču valodai administratīvajā lietvedībā sākot izspiest latīņu valodu un liekot pamatus franču literārajai valodai (šajā laikā karalistē dominēja divi visai atšķirīgi pamatdialekti - franču un provansiešu, - kā arī milzums sīkāku dialektu perifērijā). Tautas tapšanas process noslēdzās [[Lielā Franču revolūcija|Franču revolūcijas]] laikā, kad bija izveidojusies vienota un unificēta franču literārā valoda, lielākā daļa pavalstnieku sāka sev identificēt kā frančus. | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 21. maijs, plkst. 07.29
Romāņu tautas - indoeiropiešu valodu saimes tautas Dienvideiropā, kuru etnoģenēzes procesi norisa romanizācijas jeb latinizācijas ietekmē, pārņemot daudzas Romas impērijas kultūras iezīmes (saplūstot latīņu valodai ar vietējām valodām, radās jauni latīņu valodas dialekti vai pat jaunas valodas - t.s. romāņu valodu grupa, kuras pamatā ir latīņu valoda). Šīs tautas veidojās agrajos viduslaikos, līdz ar t.s. barbaru karalistēm (franku, burgundu, vestgotu, svēbu, ostgotu, langobardu u.c.), šo cilšu sabiedrībai veidojot savdabīgu simbiozi ar iekarotajiem romiešiem un ķeltiem.
Skaitliski lielākā romāņu tauta - franči, - sāka veidoties agrajos viduslaikos Franku valsts un Burgundu valsts zemēs, tālākajam procesam noritot jau Francijas karalistē, pamazām unificējoties un savstarpēji tuvinoties ģermāņu (franku un burgundu), ķeltu un romiešu elementiem. Kopš IX gs. rodami rakstu pieminekļi t.s. senfranču valodā (kurā runāja Ildefransas apkaimē), bet t.s. vidusfranču periodā (XIV-XVI gs.) norisa politiskās konsolidācijas un centralizācijas procesi, vecfranču valodai administratīvajā lietvedībā sākot izspiest latīņu valodu un liekot pamatus franču literārajai valodai (šajā laikā karalistē dominēja divi visai atšķirīgi pamatdialekti - franču un provansiešu, - kā arī milzums sīkāku dialektu perifērijā). Tautas tapšanas process noslēdzās Franču revolūcijas laikā, kad bija izveidojusies vienota un unificēta franču literārā valoda, lielākā daļa pavalstnieku sāka sev identificēt kā frančus.
Literatūra par šo tēmu
- Grasmane I., Klišāns V. Viduslaiku vēsture. 1. daļa. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds: Rīga, 1996., 25.-28. lpp.
